Marianna Teisena: Brīdinājums par sociālo sasilšanu 0
Mūsu laikmeta galvenā problēma ir klimata pārmaiņas, un mūsu nākotne būs atkarīga no tā, kā mēs tiksim galā ar šo problēmu. Sociālās un ekonomiskās izmaksas, ko rada bezdarbība klimata jomā, ir nepieņemamas. Jau tagad piedzīvojam smagākus un biežākus sausuma periodus, mežu ugunsgrēkus un piekrastes un upju plūdus, kas izraisa cilvēku pārvietošanu un grūtības. Jaunajā 2019. gada ziņojumā “Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā” ir atkārtoti apstiprināts, ka globālās sasilšanas dēļ katru gadu mēs varētu zaudēt līdz pat diviem procentiem no Eiropas Savienības IKP.
Šo ietekmi var izmērīt. Bet kā lai izmēra zaudēto, ja zudusi māja, kurā esat uzaudzis? Kādas sociāli ekonomiskās izmaksas ir tam, ka miljoniem gadu attīstījušās sugas, kas ir tik būtiskas mūsu bioloģiskajai daudzveidībai, sāk izzust un samazinās, piemēram, medus bišu skaits?
Bezdarbība klimata jomā vienkārši nav pieļaujama. Tāpēc Eiropas Savienība ir pasaules līdere ilgtspējīgas attīstības un klimata pārmaiņu apkarošanas jomā. Visas 28 ES dalībvalstis īsteno 2015. gada Parīzes nolīgumu, un lielākā daļa no tām ir gatavas apņemties līdz 2050. gadam kļūt oglekļneitrālas. Somija vēlas šo mērķi sasniegt jau līdz 2035. gadam.
Tomēr pāreja uz zaļo ekonomiku negarantē sociālo iekļautību. Daudzi eiropieši ir noraizējušies par paredzamo enerģijas izmaksu pieaugumu un tā ietekmi uz mēneša beigās pieejamajiem ienākumiem. Pēdējos gados ir samazinājies to Eiropas Savienībā mītošo cilvēku skaits, kuriem ir komunālo pakalpojumu rēķinu parādi, taču šī problēma joprojām skar gandrīz 50 miljonus cilvēku. Tas ir par 50 miljoniem par daudz.
Kļūst arvien skaidrāks, ka klimata stratēģijas panākumi iespējami tikai tad, ja šī politika būs iekļaujoša. Tas nozīmē, ka mūsu klimata politikā sociālā dimensija jāiestrādā jau no paša sākuma, nevis pēcāk.
Nesen Francijā notikušie protesti, ko izraisīja degvielas cenu paaugstināšana, liecina par to, cik grūti ir panākt, lai valsts klimata politikas virzienu kombinācija būtu pareiza. Lai pāreja uz zaļo ekonomiku būtu taisnīga un demokrātiska, dekarbonizācijas izmaksas un ieguvumi sabiedrībā jāsadala vienmērīgi, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības visneaizsargātākajām grupām. Tas nozīmē arī, ka ieņēmumi no oglekļa cenām jānovirza uz pārdalīšanā balstītu sociālo politiku.
Es zinu, ka digitālā pārveide vienlaikus rada izaicinājumus un dod iespējas. Pretēji tehnofobu un tehnofilu teiktajam, nākotnes darba vidē tehnoloģija cilvēku neizspiedīs. Izzudīs tikai konkrētas darbavietas, bet to vietā tiks radītas jaunas un tiks pārveidotas pašreizējās. Tas pats sakāms par pāreju uz zaļo ekonomiku.
Laikposmā no 2000. līdz 2015. gadam nodarbinātības pieaugums vides nozarē bija straujāks nekā ekonomikā kopumā. Vairums “zaļo” darbavietu nodrošina vidējus ienākumus un vidēji augsti kvalificētas darba vietas, tādējādi novēršot darba tirgus polarizāciju, ko rada digitalizācija un automatizācija. Ja Eiropa turpinās būt zaļo tehnoloģiju līdere, nodarbinātības radītie papildu ienākumi būs vēl lielāki.
Ieguldījumi šādā nākotnē nozīmē ne vien ieguldījumus inovācijā un darba vietu radīšanā, bet arī ieguldījumus cilvēkos un viņu prasmēs. Cilvēki jāatbalsta un jādod viņiem vairāk iespēju, modernizējot mūsu sociālā nodrošinājuma sistēmas atbilstoši divdesmit pirmā gadsimta vajadzībām. Kad 2017. gadā Gēteborgā, Zviedrijā, nācām klajā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru, mēs ES pilsoņu priekšā apņēmāmies izpildīt šo uzdevumu. Malā nedrīkst atstāt nevienu.
Jaunā prasmju programma Eiropai jau dod pirmos rezultātus. Eiropas Komisija cieši sadarbojas ar valstu valdībām, lai investētu digitālajās prasmēs, profesionālajā izglītībā un apmācībā un mūžizglītībā. Ar ES strukturālajiem un investīciju fondiem, piemēram, Eiropas Sociālo fondu (ESF), ES reģioni var finansēt sociāli iekļaujošas, videi labvēlīgas un uz nākotni vērstas reformas.
Mēs nedrīkstam aizmirst zaļās pārejas teritoriālo dimensiju. Šā iemesla dēļ “Ogļu ieguves reģionu pārkārtošanas programmā” jau tiek īstenoti izmēģinājuma projekti 14 reģionos visā ES. Komisija ir arī ierosinājusi, ka Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds (EGF) varētu finansēt tādu darba ņēmēju pārkvalificēšanu un aktivizēšanu, kuri zaudē darbu dekarbonizācijas dēļ.
Taisnīga pāreja uz zaļo ekonomiku būs nākamās Eiropas Komisijas pilnvaru stūrakmens. Lai šī pāreja būtu politiski leģitīma, izšķiroši svarīgi ir mūsu politikas izstrādē integrēt ietekmi uz cilvēkiem. Jārīkojas ir tagad!
