Brīdinājums Eiropai: atlikušas 90 dienas, līdz Putins var atgūt savus miljardus 0
Tā kā starptautiskās diskusijas par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā ieiet jaunā posmā, arī mūsu domāšanai par atbalstu Ukrainai tās varonīgajā cīņā par teritoriālo integritāti — un arī par Eiropas aizsardzību — ir jāmainās, raksta Politico.com.
Šeit jārisina daudz sarežģītu jautājumu — daži ir reāli, citi iedomāti vai tādi, ko ES birokrātija spēj sarežģīt tikai tai raksturīgā veidā. Un viens no galvenajiem šiem jautājumiem ir: ko darīt ar iesaldētajiem Krievijas Centrālās bankas aktīviem, kuru lauvas tiesa ir denominēta eiro un atrodas ES bāzētās bankās.
Līdz šim Eiropas politiskie un finanšu līderi ir atraduši neskaitāmus iemeslus, lai atliktu šī “Gordija mezgla” pārgriešanu. Taču, tuvojoties jaunām sarunām un vienošanās mēģinājumiem, turpmāka vilcināšanās un neizlēmība var beigties ar katastrofu.
Īsumā: drīz pēc Kremļa nelikumīgā iebrukuma Ukrainā, G7 valstis pieņēma drosmīgu lēmumu iesaldēt Krievijas valūtas rezerves, kuru apjoms tika lēsts pārsniedzam 300 miljardus eiro. Tas nozīmēja, ka šie līdzekļi kļuva Krievijai nepieejami — bankām, kuras šos līdzekļus glabā, kā arī jebkuram ES teritorijā, tika juridiski liegts ar tiem rīkoties.
Pēc ilgām diskusijām 2024. gadā G7 vienojās, ka peļņa no šiem aktīviem — bet ne paši aktīvi — var tikt novirzīta Ukrainai ārkārtas ienākumu paātrināšanas (Extraordinary Revenue Acceleration, ERA) aizdevumu veidā, kopumā apmēram 45 miljardu eiro apjomā. Šie aizdevumi ir nodrošināti ar peļņu, kas tiek gūta no Krievijas Centrālās bankas aktīviem, kuri joprojām ir iesaldēti Rietumu bankās.
Līdz šim – nekas pārāk strīdīgs. Bet kāpēc šos aktīvus nevar vienkārši konfiscēt un nodot Ukrainai?
Pēdējo gadu laikā šajā jautājumā ir izvirzīti dažādi juridiski, finanšu un šauri nacionāli argumenti ar dažādu pamatotības pakāpi.
Pirmkārt – juridiskie argumenti: Centrālās bankas aktīvi bauda suverēna imunitāti – uz to bieži norāda tie, kas iebilst pret pilnīgu šo līdzekļu konfiskāciju.
Tomēr šo argumentu juristi jau ir pārliecinoši atspēkojuši, un viņi ir nonākuši pie konsensa, ka šajā gadījumā varētu piemērot starptautisko tiesību jēdzienu “pretpasākumi” (countermeasures).
Šis princips pieļauj darbības, kas citādi būtu uzskatāmas par prettiesiskām, ja tās ir samērīgas un veiktas kā atbilde uz citas valsts pārkāpumu, ar mērķi rosināt šīs valsts atbilstību starptautiskajām saistībām.
Šajā gadījumā Krievijas Centrālās bankas aktīvus varētu izmantot kā spiediena līdzekli, lai piespiestu Kremli atteikties no agresīvām darbībām un ievērot Ukrainas teritoriālo integritāti.
Tomēr būtiski ir tas, ka pretpasākumiem jābūt atgriezeniskiem — šis princips ir centrālais aspekts, kas jāņem vērā, izstrādājot jebkādu iespējamo risinājumu.
Otrkārt – tirgus argumenti: Saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas prezidenti Kristīni Lagardu un citiem augsta līmeņa eirozonas finanšu pārstāvjiem, Krievijas aktīvu konfiskācija varētu radīt “juridiskus riskus” eiro ieguldījumiem. Šīs bažas, bez šaubām, ir saistītas ar eirozonas parādu krīzes (pirms 15 gadiem) rēgiem, kas daļai finanšu līderu atstājuši sava veida PTSS, ko vēl vairāk saasina tādi paziņojumi kā, piemēram, Saūda Arābijas brīdinājums, ka tā varētu pārdot eirozonas valsts parādzīmes, ja konfiskācija notiktu.
Tomēr, ņemot vērā, ka tirgi praktiski nereaģēja uz sākotnējo aktīvu iesaldēšanu — kas, iespējams, bija viskritiskākais brīdis eiro stabilitātei — un to, ka augstas kvalitātes alternatīvi ieguldījumi ir ierobežoti, šīs bailes ir nepamatotas.
Turklāt nav nepieciešama pastāvīga aktīvu konfiskācija, lai palielinātu Ukrainas spēju gūt no tiem labumu. Pietiktu ar jau minētās “pretpasākumu” (countermeasures) pieejas piemērošanu.
Visbeidzot – šaurie (nacionālie) argumenti: Beļģijas premjerministrs Bārts de Vēvers (Bart De Wever) nesen paziņoja, ka Krievijas aktīvu konfiskācija būtu “kara akts”, radītu “sistēmiskus riskus visai finanšu sistēmai” un izraisītu Krievijas atriebību.
Taču šie izteikumi ignorē būtiskus faktus:
– Krievija jau veic nelikumīgu karu,
– daudzi Rietumu uzņēmumi jau ir pieredzējuši Maskavas atriebību,
– un Beļģija, kur atrodas lielākā daļa Krievijas Centrālās bankas aktīvu, pati gūst milzīgus nodokļu ieņēmumus no šo aktīvu pārvaldīšanas.
Kopumā nav neviena ticama argumenta, kas attaisnotu Eiropas nespēju rīkoties izlēmīgāk, izmantojot Krievijas Centrālās bankas aktīvus Ukrainas atbalstam.
Pagājušā gada G7 lēmums varēja būt atbilstošs laikā, kad transatlantiskās attiecības bija stabilākas, taču šobrīd situācija ir mainījusies, un līdz ar to jāmainās arī Eiropas rīcībai.
Turklāt fakts, ka jūlijā gaidāmajā ES lēmumā par aktīvu iesaldēšanas pagarināšanu Ungārija vai Slovākija varētu uzlikt veto, vēl vairāk pastiprina steidzamību.
Ir pieejams vienkāršs risinājums, kas novērš visus minētos riskus.
Lai izvairītos no tā, ka Krievijas Centrālās bankas aktīvi jūlijā tiek atbrīvoti un atgriežas Kremļa rīcībā, Eiropai jāizmanto pretpasākumu arguments un aktīvi jānovirza tā, lai tie būtu pilnībā ārpus Maskavas ietekmes zonas.
To varētu izdarīt, nododot šos aktīvus jaunai juridiskai struktūrai, kas tiktu izveidota Beļģijā ar ES pārvaldības uzraudzību, un aktīvu juridiskās īpašumtiesības ievietotu trasta fondā Ukrainas labā.
Svarīgi – aktīvi netiktu nodoti Ukrainai tiešā veidā, bet gan izmantoti, lai ģenerētu stabilus, regulārus ienākumus (annuitātes veidā), kas segtu Ukrainas aizsardzības iepirkumu vajadzības un citu finansējuma nepieciešamību.
Ukrainai pašlaik nav kapacitātes vienā piegājienā apgūt tik milzīgu naudas summu, bet tai ir vajadzīgs stabils un prognozējams ienākumu avots.
Tāpēc šāds modelis arī atbilst pretpasākumu atgriezeniskuma prasībai — jo īpašumtiesību potenciālā atgriešana Krievijai teorētiski paliktu iespējama.
Un, kā papildu bonuss, ja šī struktūra atrastos Briselē, tiktu saglabāti arī Beļģijas nodokļu ieņēmumi, kas līdz šim gūti no šo aktīvu turēšanas.
