BRICS samitā lieli burti, mazi darbi – kad eiropieši sakaujas, amerikāņi atnāk un visu atrisina 24
Andis Kudors, politologs
Viens no BRICS valstu saukļiem ir “veidosim daudzpolāru pasauli un būvēsim jaunu pasaules kārtību!” Vai raibā kompānija spēj izdarīt to, uz ko aicina? Līdz šim: lieli burti, mazi darbi.
24. augustā noslēdzās kārtējais BRICS samits, kas bija plašāk apspriests nekā iepriekšējie. Viens no iemesliem ir organizācijas paplašināšana, kuras rezultātā 2024. gada 1. janvārī Brazīlijai, Krievijai, Indijai, Ķīnai un Dienvidāfrikas Republikai oficiāli pievienosies Irāna, Ēģipte, Etiopija, Argentīna, Saūda Arābija un Apvienotie Arābu Emirāti. Tas vēl nav viss, BRICS ir ieskrējies un tiek runāts jau par nākamajiem.
BRICS popularitāte ir pieaugusi, līdz 2023. gadam interesi pievienoties grupai ir paudušas jau 40 valstis. Nez’ ko darīs ar nosaukumu, ko veido dalībvalstu pirmie burti angļu valodā? Tas, ka grupas nosaukumu veido valstu nosaukumu pirmie burti, cita starpā parāda idejiskā satura trūkumu. Nu labi, ir dažas ģeopolitiskas idejas, par tām nedaudz vēlāk. Vēl viens iemesls ažiotāžai ap samitu bija Vladimira Putina nepiedalīšanās, nosūtot uz pasākumu ārlietu ministru Srgeju Lavrovu. Drošs paliek drošs, riskēt ar brīvību Putins nevēlējās, turklāt neaizturēšanas gadījumā Johannesburgai būtu jātaisnojas godīgās pasaules daļas priekšā par to, kāpēc kara noziedznieks netika aizturēts.
Ekonomika: kā tikt vaļā no ASV dolāra?
Viens no BRICS valstu ekonomiskajiem (un daļēji politiskajiem) mērķiem ir de-dolarizācija, ar ko tiek domāta ASV valūtas lomas mazināšanās starptautiskajā tirdzniecībā un finanšu sfērā. Mērķis – izveidot BRICS valūtu izskanēja jau 2009. gadā, bet tālāk par ideju nav ticis. Parasti BRICS fani runājot par grupas nozīmīgumu operē ar demogrāfijas un ģeogrāfijas rādītājiem. Dalībvalstīs kopā ir aptuveni 3,5 miljardu iedzīvotāju (aptuveni 40 % no pasaules); Ķīnu un Indiju būs grūti kādam apdzīt šajā ziņā. BRICS rada aptuveni 25% no pasaules IKP. “Mēs esam svarīgi, jo mūsu ir daudz!” – tā to var pasniegt. Tāpēc mums nedrīkst neko uzspiest, mēs veidojam daudzpolāru (multipolāru) pasauli. Uzspiest tiešām nevajag, tikai Krievija jau pati uzspiež savu “draudzību” kaimiņiem un pajautājiet, ko dienvidkorejieši un japāņi domā par Ķīnas “draudzīgo” klātbūtni reģiona jūrās!
BRICS meklē ekonomisko svaru – dalībvalstis ir vienojušās un izveidojušas finanšu fondu un starptautisku banku – Jauno Attīstības Banku. Doma skaidra – lielākās jaunattīstības valstis rada alternatīvu finanšu infrastruktūru, kā pretstatu sistēmai, kas tika izveidota pēc Otrā pasaules kara, un kurā dominē Pasaules Banka un Starptautiskais valūtas fonds (SVF). Tomēr, realitātē naudas fonds un BRICS banka nespēj cīkstēties ar lielajiem konkurentiem. Jaunā Attīstības Banka tās visā pastāvēšanas laikā starptautiskos projektos ir ieguldījusi mazāk, nekā Pasaules Banka iztērē viena gada laikā. Arī runas par vienotu BRICS valūtu nav novedušas pie praktiskiem sasniegumiem.
Mūsdienu globālā finanšu sistēma izraisa neapmierinātību daudzās jaunattīstības valstīs globālajos Dienvidos. Nevienlīdzība turpina pieaugt, un nesenā COVID-19 pandēmija to ir vēl vairāk saasinājusi. Esošās palīdzības programmas, Pasaules Bankas vai SVF dotācijas un aizdevumi bieži vien ir saistīti ar politiskām un ekonomiskām prasībām un kritērijiem, tas atgrūž vairākas valstis. Un te parādās Ķīna un Krievija, kuras neizvirza normatīvo dienaskārtību, jo cilvēktiesības, demokrātija un brīvā tirgus principi tām necik neinteresē.
Ir tikai viens politisks kritērijs – esiet mums lojāli starptautiskajā arēnā! Otrs ir ķīniešu aizdevumu princips – par to naudu, ko jums aizdosim, jūs pirksiet mūsu tehnoloģijas un izejmateriālus, maksāsiet mūsu strādniekiem, kuri pie jums būvēs infrastruktūru (par kuru protams, vēl paliksiet mums parādā). Nu un ANO balsojumos nedomājiet nostāties pret mums! Ķīnai, gan atšķirībā no Krievijas ir finanšu resursi, ko piedāvāt jaunattīstības valstīm. Krievija nesen skaļi paziņoja par smieklīga apjoma graudu uzdāvināšanu dažām Āfrikas valstīm, ko varēja uztvert arī kā pazemojumu.
Politika: raibs lupatu deķis
Starptautiskās politikas pētniecībā, pētot kādas starptautiskās organizācijas (vai valstu grupas) integrācijas perspektīvas tiek lietotas dažādas teorētiskas pieejas, kas veidojušās, vērojot un analizējot jau eksistējošus reģionālus un globālus integrācijas projektus. Pašlaik skatoties caur to prizmu, BRICS integrācijas panākumi nav visai daudzsološi. Tomēr, nav arī tā, ka tiem necik nebūtu vilkmes.
BRICS pieticīgie strukturālie un ekonomiskie panākumi nepārsteidz, BRICS dalībvalstīm ir ļoti maz kopīga. Jaunā Attīstības Banka nonāca grūtībās saistībā ar Rietumu sankcijām pret agresorvalsti Krieviju, kurai pieder bankas akcijas. BRICS valstu ekonomiskās sistēmas un valdības formas atšķiras. Ķīna un Indija – divas bloka vadošās lielvaras – nav draugi, savukārt, Brazīlijai un Indijai ir ciešas saites ar Rietumiem. Brazīlija un Dienvidāfrika ir daudz mazāk ieinteresētas pretstatā globālajiem Ziemeļiem nekā viņu kolēģi. Ir tie, kuri domā ekonomiski un meklē jaunus tirgus, kā to dara Apvienotie Arābu Emirāti un Saūda Arābija. Ir valstis, kas pie BRICS meklē drīzāk politisku labumu, piemēram Irāna, kura jau ilgi atrodas politiskā un ekonomiskā izolācijā.
Arī pret paplašināšanos dalībvalstīs nav vienprātības. Indija ir rezervētāka, jo bažījas, ka liela skaita jaunu dalībvalstu iekļaušana vājinās tās ietekmi un atšķaidīs bloka izveides nozīmi. Jau tagad BRICS ir idejiski, politiski sadrumstalots un nenoteikts bloks, kam ir maz vienojošo pazīmju. Saūda Arābijas, Ēģiptes, Apvienoto Arābu Emirātu un Irānas iekļaušana savienībā rada vēl vienu spriedzes perēkli grupā. Neskatoties uz to, ka attiecības starp lielvarām pēdējos gados ir nedaudz uzlabojušās, tās ir grūti nosaukt par stabilām. Irānas un Saūda Arābijas attiecības ar ASV ļoti stipri atšķiras, tas tikai vājinās paplašināto BRICS+ nevis stiprinās to. Tātad, BRICS paplašināšanās drīzāk saasinās tās pretrunas, nevis stiprinās integrāciju.
Daudzpolaritāte un Krievijas izpratne par to
Kopš dibināšanas 21. gadsimta pirmās desmitgades nogalē BRICS ir sevi pozicionējis kā pretstatu bagātajiem un demokrātiskajiem Ziemeļiem; ģeopolitiskā dimensija te ir klātesoša. Ieriebt “Atlantistiem”, tas ir cēls mērķis… Dalībvalstu pārstāvji gan BRICS pasākumos, gan ārpus tās runā par “daudzpolāras pasaules” nepieciešamību, jo sevišķi aktīvi to dara agresorvalsts – Krievija.
“BRICS ne ar vienu nesacenšas” – teica Putins, tātad tulkojam, ka sacenšas. Viņš piebilda: “Bet ir acīmredzami, ka jaunās pasaules kārtības veidošanās procesam ir nikni pretinieki”. Kas ir Putina domātā jaunā pasaules kārtība? Kremlim tas ir vecais stāsts par Krievijas ekskluzīvo interešu zonu – tās kaimiņvalstīm, bijušajām PSRS republikām, un ja spēciņa pietiktu, tad arī bijušajām Impērijas daļām. Dariet, ko gribat jūsu reģionos, bet ļaujiet mums kontrolēt mūsējo! Ukraiņi iebilst pret šo. Arī baltieši un poļi to nepieņem.
Ja starptautiskajā politikā daudzpolaritāte, līdzīgi kā divpolaritāte un unipolaritāte ir bezkaislīgs spēku līdzsvara starptautiskajā arēnā konstatējums, tad Krievijā, sākot ar Putina otro prezidenta pilnvaru termiņu, tas tiek skatīts arī normatīvajā dimensijā. Sergejs Lavrovs pieņemšanā par godu Pareizticīgajām Lieldienām 2009. gadā, norādīja, ka civilizāciju dažādībai vislabāk atbilst policentriska pasaules pārvaldes sistēma.
Aptuveni pēc gada Krievijas ārlietu ministrs uzstājoties „XIV Pasaules krievu tautas sapulcē” turpināja domu un teica: „Jauna – taisnīgāka un demokrātiskāka – policentriska starptautiskā sistēma, kas jau veidojas šodien, neizbēgami iemiesos sevī pasaules kultūru un civilizāciju bagātību.” Kā redzams no Lavrova runātā, Krievija meklēja daudzpolaritātei normatīvu pamatojumu, to atrodot reliģiskā un kultūras dimensijā, jo atbiltoši Semuelam Hantingtonam abas minētās ir atšķirīgo civilizāciju svarīgākie elementi.
Krievija ir pamatojusi daudzpolaritāti ar Hantigtona civilizāciju kara novēršanas idejām. Tie, kuri viņa grāmatu The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order ir izlasījuši līdz galam, zina, ka Hantingtons piedāvāja nosacījumus, lai konfliktu nebūtu. Un te parādās Kremļa interese, jo Hantingtons piedāvāja “civilziāciju centriem” kontrolēt “savas nomales”. Kremlim šādi noteikumi palīdzētu pamatot savu dominēšanu pār bijušajām padomju republikām. Hantingtona idejas ir tikai idejas, svarīgi kā tās tiek pielietotas praksē. 2007. gada Krievijas Ārpolitikas apskata sadaļā “Starpcivilizāciju dialogs” lasām: “Starpcivilizāciju saprašanās tēma ļauj nekonfrontējošā veidā iziet uz veselu klāstu principiālu jautājumu, kas atspoguļo mūsu jaunās pasaules kārtības skatījumu.”
Nu re, tā pati Putina jaunā pasaules kārtība. Dokumentā minēto “nekonfrontējošo veidu” Maskava izturēja tikai vienu gadu un dažus mēnešus līdz karam Gruzijā 2008. gada augustā. Krievijas praktiskā politika normatīvā cīniņā nespēja uzvarēt ar pārliecināšanas metodi, tāpēc tā pārgāja pie militāriem draudiem un to īstenošanas Gruzijā un Ukrainā. Un kā lai pārliecina, ka ukraiņi nav tauta, un viņiem nav tiesību uz savu valsti?
Ideoloģiskā dimensija
Iebrūkot Ukrainā un nespējot to iekarot, Kremļa propagandisti sāka skaidrot, ka krievi ir gaismas nesēji, kuri cīnās Ukrainā ar sātanistiem. Kā Rietumiem rīkoties situācijā, kad Krievija slēpjas aiz garīguma un tradicionālo vērtību fasādes? Vai promotēt vēl radikālākas kreisi-ultra-liberālisma idejas starptautiskajā arēnā? Nē, tieši pretēji, mums ir jānostājas pretī ar konservatīvisma idejām, parādot ka Putina elite ir falši konservatīvie un muļķo pasauli. Viņiem diemžēl tas daļēji izdodas, un pat zināma daļa konservatīvo amerikāņu ir uzķērusies un Kremļa meliem. Poļu un latviešu konservatīvie dzīvo tuvāk melu impērijai un tāpēc nav tik viegli apmānāmi ar potjomkina konservatīvismu.
Rietumi ar LGBT vēstījumu aktīvo izplatīšanu vairo nepatiku pret sevi tajos cilvēkos, kas no Rietumvalstīm neko citu nav īpaši saņēmuši. Tie, kuri nezina angļu valodu, spriež par ASV caur citu cilvēku mālējumu, palaižot garām to, ka ASV, neskatoties uz masīvo kreisi-ultra-liberālo interešu grupu spiedienu tās iekšienē, joprojām darbojas reliģijas brīvība, kristiešu denominācijas ir daudzskaitlīgas un daudzās pavalstīs kristīgās vērtības un morāle joprojām ieņem svarīgu vietu cilvēku priekšstatos par labo.
Kristiešu dievkalpojumu iknedēļas apmeklējumu skaits ASV ir daudzkārt augstāks nekā Eiropā, un “pareizticīgā” Krievija pat tuvu nestāv. Bet līdz daudziem Latīņamerikā un Krievijas nomalēs atnāk tikai makdonaldiskā un holivudiskā Amerika, kas ir tikai maza daļa no visas kopainas. Bet nu anti-amerikāņu sentiments vairākās pasaules malās ir stiprs, un BRICS runām par “daudzpolāru pasauli” atrodas dzirdīgas ausis.
Kad eiropieši sakaujas, amerikāņi atnāk un visu atrisina
Aukstais karš gan neatgriežas tā iepriekšējā veidolā, jo šodien ir daudz vidēja mēroga spēlētāju, kuri var strikti nenostāties ne ASV (un NATO kopumā), ne Ķīnas, vai Krievijas pusē. Ir vairākas valstis globālajos Dienvidos, kas lavierē pa vidu, un BRICS tēmē uz tādu valstu tuvošanos. BRICS vēlas sacensties ar G7, kurā ietilpst Kanāda, Francija, Vācija, Itālija, Japāna, Lielbritānija un ASV. Tās ir labklājības valstis, kurās tiek respektēta likuma vara un indivīda tiesības, atšķirībā no komunistiskās Ķīnas un fašistiskās Krievijas.
Krievijas meļi kūda konservatīvos amerikāņus, lai tie pagrieztu muguru Ukrainai. Labi, ka ne visi uzķeras. Vai ir vēl kāds cits globāls spēks, kas var līdzsvarot Krievijas destruktīvo ietekmi Eiropā? – Nav. Karstos anti-amerikāņus aicinu padomāt: iztēlosimies situāciju, kurā ASV militārā un ekonomiskā jauda piemistu kādai citai valstij, piemēram, Irānai, Krievijai vai kādam citam agresoram? Izraēla, iespējams, pazustu no politiskās kartes, Eiropa būtu apdraudēta, Baltijas valstis nebūtu uzņemtas NATO, pasaule būtu stipri atšķirīga. Un kāds būtu Pirmā un Otrā pasaules kara iznākums bez ASV dalības? Kur rastos Māršala plāns Eiropai, kas veicināja tās strauju uzcelšanos no gruvešiem?
Noslēgumā: fašisti, komunisti, radikālie islāmisti un pārējie
Pie visas globalizācijas plašuma un dziļuma, tomēr pēdējā laikā var novērot “minilaterālismu” – diplomātiskas mijiedarbības praksi, kas paredz vienošanos starp neliela skaita valstīm, kuras ir politiski un ekonomiski līdzīgas. BRICS šo tendenci var stiprināt, un nav jāvērtē “minilaterālisms” kā viennozīmīgi slikts process. Tie, kuri vēlas totālu globalizāciju un ir apsēsti ar zaļo politisko ideoloģiju (kas dažkārt ignorē zinātni un ekonomikas pamatprincipus), to protams vērtēs negatīvi.
Tad nu lūk, arī Rietumiem nevajag uzspiest vienu otru ultramodernu ideoloģiju citiem, jo tā tiek vairota vēlme nostāties pret Rietumiem kā tādiem, ignorējot labo, kas no tiem nāk. Šajā ziņā Rietumi ar kreisi-ultra-liberālo ideju izvirzīšanu priekšplānā atgrūž no sevis potenciālos sabiedrotos, kuri kā nomaldījušies padsmitnieki meklē kā pievienoties pašpuiku bandai, “kur viņus neviens nemāca dzīvot”. Vairāk konservatīvisma tikai stiprinātu Rietumus, un nevis otrādi. Diemžēl tendence ir drīzāk pretēja. ASV un Eiropa nesaprot, ka ar LGBT karoga vicināšanu priekšplānā, tās savas globālās pozīcijas pasliktina, nevis uzlabo.
Kremlī to apzinās un spiež gāzi grīdā, kliedzot, ka vajag “multipolāru pasauli”, jo no Rietumiem ļaunums nāk! To, ka tie paši kliedzēji zog, laupa, izvaro un nogalina Bučā, tiek mēģināts palikt malā. Un cinisma pietiek arī Indijā un Ķīnā, kuru līderi labprāt spiež roku Putinam. Bēdīgs skats. Ne (specifiskās) kreisās idejas Eiropā (kurai daudzus gadus ir trūcis dūšas nostāties pret radikālo islāmistu plūšanu pār robežām), ne krievu (specifiskais) fašisms un ķīniešu (specifiskais) komunisms neved pasauli uz saulaino tāli.
