Slapjie Jāņi un klimata pārmaiņas. Saruna ar populārāko sinoptiķi Tomu Brici 4
Pietiek ar dažām sniegpārslām rudenī, lai tās kļūtu par svarīgāko ziņu valstī. Latviešu apsēstība ar laikapstākļiem esot saprotama, jo pēc britiem un norvēģiem dzīvojam otrā mainīgākajā un grūtāk prognozējamā reģionā, apsteidzot pat kaimiņus igauņus un lietuviešus, skaidro Toms Bricis. Saruna ar Latvijā populārāko sinoptiķi par slapjajiem Jāņiem un klimata pārmaiņām, kas sola arī daudz plusu.
Ar sinoptiķiem kā parunā par soli no mīlestības līdz naidam – pat viena greiza prognoze var izsaukt negatīvu emociju vētru. Reiz kolēģis tirgū dzirdējis kāda zemeņu audzētāja žēlošanos, ka pēc Briča slikta laika pareģojuma noklājis ar plēvi visu ogu plantāciju, taču pūles izrādījušās veltas, jo nākamajā dienā saulīte ripojusi pa zemes virsu. Vīrs sadusmojies ne pa jokam, pat solījies ar sinoptiķi izrēķināties…
Latvijā ir apmēram divdesmit speciālistu, kuri pēc datoru sastādītas prognozes veido savu papildināto laikapstākļu versiju. Ar Toma Briča prognozi var iepazīties sabiedrisko mediju mājas lapā, bet viņu pašu laika ziņās dzirdēt Latvijas Radio un redzēt gandrīz katru vakaru Latvijas Televīzijā pēc “Panorāmas”.
Laika ziņas televīzijā kādreiz bija viens no garlaicīgākajiem sižetiem, mūsdienās katrs cenšas, cik spēj. Kad LTV 1 programmā kadrā ir dāmas, laika prognoze vairāk līdzinās modes skatei, savukārt LNT moderators Māris Grigalis savu temperamentīgo uzstāšanos vēl papildina ar dejām un burvju trikiem.
Kad “Panorāmai” svinējām 60 gadu jubileju, sanāca nedaudz parunāt ar pašu pirmo Latvijas Televīzijas laika ziņu moderatoru Viktoru Zemgalu. Paskatījāmies ierakstus – kādi viņam tur ampeļi gājuši vaļā! Medijus tolaik ar likumu maz ierobežoja, un laika ziņas bija neslēpta naudas pelnīšana. Pašam atmiņā palicis tikai tas, kas mani tolaik interesēja, – kartes un satelītattēli. Tēvs stāstīja, ka es esot teicis, lai Zemgals paiet kadrā malā, jo traucē apskatīt attēlu. Var jau būt, ka viņš nedaudz piepušķoja.
Runājot par šodienu – varbūt esmu pārāk konservatīvs, bet mūsu meitenēm tās kleitas dažkārt ir par košu. Man noteikts, ka vienmēr jābūt žaketē, kas pirmajos gados kameras priekšā neļāva justies ērti, jo neesmu uzvalku cilvēks. Gribas atsaukties uz BBC (Lielbritānijas sabiedriskā televīzijas kompānija. – I. P.), kas ir mūsu etalons, ka viņu laika ziņu moderatori ģērbjas lietišķi, puiši – džemperī, visbiežāk kreklā ar vai bez šlipses, tauriņa, meitenes – pārsvarā kostīmos.
Vai ampelēšanās nenovērš uzmanību no svarīgākā?
Varbūt skanēs mazliet vīzdegunīgi, bet informācijas ziņā ar mani citiem grūti sacensties. Pamatu mums atsūta meteoroloģijas centrs (Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. – I. P.), un es viņu sastādīto prognozi nedaudz pakoriģēju. LNT to pērk no LETA, pēc tā, ko šad un tad esmu redzējis, izskatās, ka šova veidotājiem nav pilnībā izpratnes, kas nākamajā dienā notiks ar laikapstākļiem.
Gan jau pašam ir bijis kreņķis par neprecīzu prognozi?
Agrāk tā bija – kreņķējos, ka diena ir skaista, bet pēc manas prognozes vajadzēja līt. Tagad ar vecumu un pieredzi nākusi saprašana, ka svarīgākais, kā es pats jūtos, nevis tas, vai mani kāds par to lād. Galvenā mēraukla, kas palīdz saglabāt vēsu prātu, ja arī esmu prognozējis šķībi, vai meteoroloģijas centrs un ziņu aģentūra LETA to nav izdarījuši labāk par mani. Lielākoties mums izdodas līdzīgas prognozes.
Vai teiciens “līst kā pa Jāņiem” atbilst meteorologu novērojumiem?
Jāņi ir spilgts piemērs selektīvajai atmiņai un ticējumiem, kas nepiepildās. Pēdējo 50 gadu vidējais rādītājs bija 48% lietaini Jāņi, tātad – mazāk par pusi. Reģionālais sadalījums rāda, ka Talsu apkaime bija viena no lietainākajām, vismazāk lija Latgales dienvidaustrumos – Dagdā, Daugavpilī. 2013. gada Jāņus atceros, ka lielāko daļu pavadījām ūdenī, jo bija neciešams karstums.
Gados veci ļaudis bieži vien saka – kādreiz ziemas bija bargākas, vasaras siltākas. Cik tam var ticēt?
Parasti vecu cilvēku spriedumi par laika apstākļiem tiek uztverti ar lielu pietāti, taču viņi tos atceras epizodiski – kaut kas palicis atmiņā, kaut kas – ne. Visiem prātā bērnības bargās ziemas, taču ne tik daudzi atminas, ka pavisam nesen no 2008. gada piecus gadus bija tādas ziemas! Vēl 2013. gada 9. un 10. aprīlī Vidzemē bija 70 cm dziļa sniega kārta. Kurš atceras, ka pagājušā gada 9. maijā Kurzemes pusē vēl bija 10 cm sniega, bet Rīgā 10. maijā – 5 cm? Līdzko atmiņām blakus pieliekam reālu, izanalizētu statistiku no arhīviem, paveras cita aina.
Nu par šā pavasara Valpurģu nakts pērkonu un zibeni, ko redzēju Saulkrastu pusē, man jāsaka – tādu uguņošanu un dārdināšanu savā mūžā nebiju pieredzējusi.
No daudziem par šo negaisu dzirdēju, ka tāds vēl nebija redzēts. Viena mana draudzene no Pārdaugavas tajā vakarā teica, ka Āgenskalnā zeme rībējusi, Teikā, kur dzīvoju, zibsnīja, bet pērkonu nedzirdēju. Vienīgais šī negaisa pārsteigums, ka tas noklāja tik plašu reģionu – faktiski visu valsti. Intensīvi negaisi notiek katru gadu, taču ne jau katram tos gadās redzēt. Bieži vien paiet vairāki gadi, kad cilvēks ietrāpās lielā negaisā, kas viņam šķiet neredzēts, jo iepriekšējais jau aizmirsies.
Esat kritisks pret senču novērojumiem un ticējumiem, taču, būdami tuvāk dabai nekā mēs, laika apstākļus viņi vēroja savā ikdienā gadu gadiem un kādam patiesības graudam tur vajadzētu būt.
Man ir savs skaidrojums. Tajos laikos cilvēki daudz vairāk bija atkarīgi no laikapstākļiem, ļoti bieži tas bija arī izdzīvošanas jautājums, tāpēc gribēja tos paredzēt. Viņi veica novērojumus, prognozēt prognozēja, bet vai tie “strādāja”? Domāju, ka mūsu senči dzīvoja ar pārliecību, ka no laika var sagaidīt jebko un bija gatavi jebkam. Ja ticējums piepildījās – ļoti forši! Visticamāk, ka līdz mums tas ir atnācis kā tīra manta.
Atšķirībā no mūsdienu sinoptiķu tekstiem viņu prognozes ir tēlainas – septiņu gulētāju diena 27. jūnijā, ja tajā līs septiņas dienas un nerimsies, lietus turpināsies vēl septiņas nedēļas no vietas. Katrīnas dienai 25. novembrī noteikts meteoroloģisks sakars ar Andreja dienu 30. novembrī – kad vienā līst, otrā salst un otrādi. Turklāt lietu viņi sauca par Katrīnas čurāšanu un salu – par Andreja spaidīšanu.
Latvijā nekad nav lijis septiņas nedēļas no vietas! Mums ir pietiekami daudz pierakstu, piemēram, Rīgā būs trīs gadsimti, kopš tiek fiksēti laikapstākļi. Ļoti iespējams, ka šo ticējumu nemaz nevar izskaidrot un pierādīt meteoroloģiski, vienkārši septiņas nedēļas būs draņķīgs laiks.
Ticējumos izteiktais cikliskums mūsu dabā nepastāv, jo ir tik daudz ietekmju no okeāna, jūras, kontinenta – tas viss kopā rada tādu haosu! Redzam, ka vienā dienā temperatūras amplitūda, kas iespējama gadu no gada, var būt ļoti liela. Piemēram, 1953. gada 8. maijā fiksēti mīnus 10°C, bet citā gadā tajā pašā datumā sasniegts siltuma rekords ar plus 29°C.
Mainīgie laikapstākļi ir viens no iemesliem, kāpēc Baltijas valstīs, Skandināvijā, Lielbritānijā un arī Krievijā par tiem tik daudz interesējas. Skotiem ir tāds teiciens – ja tev nepatīk laikapstākļi, pagaidi piecas minūtes, mainīsies! Jo viņiem Skotijas piekrastē un arī Norvēģijā, kur ir okeāns un kalni, tie ir vēl nepastāvīgāki.
Vai medijos netiek pārspīlēts laika ziņu nozīmīgums?
Esmu to vairākkārt pieminējis, ka nav normāli, ja portālos laika ziņas bieži vien ievieto kā pašas svarīgākās. Pārspēts karstuma rekords! Kas tā par ziņu? Vai valstī nav jārisina pietiekami daudz nopietnu problēmu, kas būtiskākas par laiku? Pats sliktākais piemērs bija 2013. gadā, kad 30. septembrī Ogres novada Lielpeču novērojumu stacijā fiksēja pirmo sniegu. Novērotājs bija redzējis burtiski dažas sniegpārslas, taču ziņa par to tika ievietota kā pirmā visos portālos. Tas pierāda medija nabadzību – nepietiek resursu, lai būtu nopietns ziņu portāls.
Ja tā padomā, laikapstākļi ir arī dzīvības un nāves jautājums.
Kad braucu uz skolām stāstīt skolēniem par laikapstākļiem, parasti jautāju, kas ir postošākā dabas stihija Latvijā. Atbild, ka plūdi, vētras, tornado, zibens. Mūsu lielākā stihija ir ceļu apledojums. Nekas nenogalina tik daudz cilvēku kā slideni ceļi, īpaši pirmais ledus. Katru gadu iet bojā padsmiti cilvēki, pat nerunājot par materiālajiem zaudējumiem. Negribas pārmest, taču ir bijušas situācijas, kad ceļu uzturētājiem vajadzēja rīkoties ātrāk, bet viņi to nespēja. Protams, ka arī meteorologi joprojām nevar laikapstākļus paredzēt tik precīzi, kā gribētos, bet epizodēs, kad ir prognoze, ceļiniekiem pietrūkst reakcijas.
