Brežņevlaiks Rīgā: biedriem bija bail 0
Socioloģiskā aptauja, ko sarīkoja visai kompetentais Maskavas “Levada-centrs”, rāda, ka no visiem, kas Krievijā un Padomju Savienībā valdījuši 20. gadsimtā, vispozitīvāk tiek vērtēts Leonīds Brežņevs: par viņu labi atsaucas 56% aptaujāto.
Tālāk nāk Ļeņins (55%), Staļins (50%), cars Nikolajs II (48%), kamēr Jeļcinu un Gorbačovu pozitīvi vērtē vien 22, respektīvi, 21%. Pēdējā laikā arī Latvijā pieaug to cilvēku skaits, kas ar tādu kā nostalģiju atceras tos 18 gadus (1964 – 1982), kad Kremļa saimnieks bija Brežņevs, kaut gan viņš tautā tika gana izsmiets: ne par vienu netika sacerēts tik daudz anekdošu. Ja runājam nopietni, tad ir raksturīgi, ka, piemēram, komponists un diriģents Imants Kalniņš ar patiku piemin tos samērā rāmos laikus, tā dēvēto stagnāciju.
Pats tajos laikos (līdz 1972. gada vasarai) dzīvoju, “taisīdams” vakara avīzes “Rīgas Balss” 8. lappusi, kas bija veltīta ārzemju informācijai. Toreiz daudziem, arī Latvijā, šķita, ka laiks apstājies un Padomju Savienība kā tāda “Nekad nebeigsies” (tā ir nosaukts kāda lieliska Rīgas fotogrāfa viens no meistardarbiem).
Bet miers bija mānīgs. 1970. gada decembra nogalē, kad jau grasījos Jaungada svinēšanai nopirkt patiešām itin garšīgo torti ar krievisko (!) nosaukumu “Družba” (“Draudzība”), avīzes galvenais redaktors Edgars Dimitrejevs, kurš bija PSKP Rīgas pilsētas komitejas (gorkoma) biroja loceklis, pateica, lai es tūlīt pēc darba, neiegriežoties mājās, dotos uz Gorkija (tagad Valdemāra) ielu 11a, paķerot līdzi jaunākās poļu avīzes. Tur mani gaidīšot un visu paskaidrošot.
Brīvi lasīdams poliski, es iespēju robežās izmantoju Varšavas avīzes “Trybuna Ludu” un īpaši “Zycie Warszawy”, pārņemot no tām ārzemju vēstis, kas tur tika sīkāk un drošsirdīgāk izklāstītas nekā padomju ziņu aģentūras TASS biļetenos.
Kāpēc tiku aicināts taisni uz Gorkija ielu 11a? Tur atrodas “glauna” savrupmāja, kur Latvijas brīvvalsts laikos Ārlietu ministrija rīkoja pieņemšanas. Brežņeva laikā tur atradās divas komitejas (tā saucamie kultkomi): sakariem ar tautiešiem ārzemēs un sakariem ar ārzemēm vispār. Abas bija Valsts drošības komitejas pārziņā.
Polijā no 14. līdz 22. decembrim liesmoja strādnieku dumpis, var pat teikt – sacelšanās, kuras epicentrs atradās Baltijas piekrastes pilsētās Gdaņskā (bij. Danciga), Gdiņā un Ščecinā (kas bija “saradojusies” ar Rīgu).
Akurāt Ziemassvētku gaidās komunistiskās Polijas valdošās partijas varasvīri ar CK ģenerālsekretāru Vladislavu Gomulku priekšgalā nolēma paaugstināt pārtikas produktu (tostarp gaļas un miltu) cenas vidēji par 23 procentiem. Piekrastes lielo kuģu būvētavu strādnieku un ostinieku mērs bija pilns, un viņi pieteica ģenerālstreiku.
Tajās dienās kā spējīgs strādnieku līderis izcēlās Gdaņskas kuģu būvētavas elektriķis Lehs Valensa, un tajās dienās dzima brīvā arodbiedrību apvienība “Solidarnosc”. Streikotāji rīkoja demonstrācijas un mītiņus visās trijās ostas pilsētās un Elblongā (bij. Rītprūsijas dienvidos), prasot cilvēcīgus darba apstākļus un cenu paaugstinājuma atcelšanu.
Polijas “tautas republikas” varas orgāni šo darba tautas protesta kustību nežēlīgi apspieda. Ap ostas pilsētām savilkās bruņoto spēku loks: motorizētā divīzija ar 550 tankiem un 700 bruņumašīnām, 27 000 (!) kareivju un 5000 miliču. Gomulka deva pavēli šaut – pirmoreiz gaisā, otrreiz mērķējot uz kājām. Asiņainā bilance: 39 kritušie, 1164 ievainotie. Sadursmju laikā streikotāji nosvilināja 17 ēkas, tostarp partijas vojevodistes (apgabala) komitejas mitekli Gdaņskā, izdemolēja 220 veikalus un aizdedzināja dažus desmitus automašīnu.
Un kas mani sagaidīja tajā Gorkija ielā 11a? Ienācis zālē, ieraudzīju apkārt garam galdam kādus trīsdesmit bālus, sadrūmušus vīrus – tur bija ne tikai biedrs Osmanis un citi Rīgas gorkoma dūži, bet arī augstāka ranga funkcionāri no cekas un čekas, kurus man, bezpartijiskajam, nebija tas gods personiski pazīt…
Sekojot “namatēvu” uzaicinājumam, sāku šķirstīt līdzpaņemto poļu avīžu lapas un, brīvi tulkojot (krieviski, protams!), klāstīju, kas tur rakstīts – par streikotāju prasībām, t. s. drošības pasākumiem, sadursmēm.
Varēja manīt, ka Rīgas biedriem bija bail: šoreiz taču pretestība varas patvaļai un ekonomiskajiem spaidiem nāca nevis no “buržuāziskajiem nacionālistiem” vai “imperiālisma algotņiem”, bet no pamatšķiras, no proletariāta vidus, kura vārdā kopš 1945. gada teicās valdīt “tautas republikas” varasvīri.
Kad savu sakāmo beidzu, mani mājās vis nelaida, bet ierādīja man nelielu istabu, kur bija – protams, krievu valodā – jānodiktē mašīnrakstītājai tas, ko nupat augstajiem biedrīšiem nolasīju. Pārnācu mājās vēlu vakarā ar sajūtu, ka padomju varas noturīgums ir visai relatīvs, ja biedriem tik ļoti bail…
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
