Brazīļi ar Latviju sirdī 0
Uz skatuves uznāk brazīļu sieviete latviešu tautas tērpā, mazliet stilizētā, bet ar Zemgalei raksturīgām brūnganajām krāsām, un simfoniskais orķestris atskaņo Raimonda Paula skaņdarbu “Manai dzimtenei”.
Tāda mazliet sirreāla aina paveras 14 tūkstošus kilometru no Latvijas – Brazīlijas dienvidaustrumos Riugrandi du Sulas štata pilsētā Ižui, kas šīs Dienvidamerikas valsts izmēriem nav liela. Tajā dzīvo tikai 85 tūkstoši iedzīvotāju. Bet šī vieta un tās apkārtne ir īpaša ar to, ka ik gadu no 12. līdz 29. oktobrim Ižui pašvaldība kopā ar štata administrāciju rīko etnisko festivālu, kurā iekļauta gan plaša kultūras programma, gan arī tautsaimniecības izstāde.
Lai saknes neiznīktu
Savos tautas tērpos uz skatuves nāk vācieši, japāņi, itālieši, arābi, poļi, holandieši un citi, pavisam 13 tautību jeb etniku, kā to dēvē Ižui latvieši, pārstāvji – tumšmataini un gaišmataini, ar dažādu asiņu sajaukumu.
Galvenokārt tie, kas šeit dzimuši un auguši, kuri tikpat kā vairs nerunā savu pirms vairāk nekā simt gadiem ieceļojošo senču valodā, bet kuri šajā nelielajā Brazīlijas reģionā turpina glabāt savu senču iesakņotās tālo zemju kultūras tradīcijas.
Kad etnisko dienu atklāšanas jeb iepazīstināšanas ceremonija tuvojas beigām, uz skatuves iznāk nu jau visi kopā – daudzu tautību pārstāvji nacionālajos tērpos, bet pašā priekšplānā stāv mazā latviešu tautumeita Manuele, Jonasa un Maras Salas mazmeita. Jonasa saknes ir Latvijā, jo tur pirms izceļošanas uz Brazīliju dzīvoja viņa vecvecaistēvs un vecvecāmāte, un viņš nevēlas, lai tās iznīkst, tāpēc vada latviešu centru.
Kaut gan Jonasa ģimenē neviens vairs nerunā latviski, tomēr reizi gadā šajā festivālā Manueles un citu meiteņu dziedātās tautasdziesmās skan latviešu valoda. Brazīlieti Marilju, kura vada meiteņu ansambli un arī pieaugušo kori, latviskajā vidē ir ievedis dzīvesdraugs Edmars Grimms-Bergs.
Marilja saprot latviski, runāt gan baidās, ka nepasakot kādu aplamību, bet savām dziedošajām meitenēm portugāliski izstāsta dziesmu tekstus, lai tās skan no sirds.
Centro cultural Leto
Pirms 30 gadiem pašvaldība piedāvāja pilsētā dzīvojošajām “etnikām” plašu teritoriju dažus kilometrus no pilsētas centra, lai dibina savus centrus. Vislielāko māju pašā redzamākajā vietā uzbūvēja vācieši, svētkos tā ir visskaļākā.
Arī arābu ritmi saklausāmi jau pa gabalu, lai neviens nevar paiet garām. Bet latviešu – Grimmu, Pidu-Arāju un Keidānu – ģimenes mājas celtniecības vietu izraudzījās zem lieliem kokiem, un tagad daudzi, kas ierodas izstāžu centrā oktobra dienās, kad Brazīlijā ir pavasaris un temperatūra tuvojas gandrīz 40 grādiem, vēlas paslēpties no saules latviešu nenozāģēto koku – brankiljo – paēnā.
Latvieši savu māju (Centro cultural Leto) sāka celt 1987. gadā no Brazīlijas cietkoka, par paraugu ņemot Brīvdabas muzeja celtnes no fotogrāfijām.
Ar savām rokām un par saviem līdzekļiem to uzbūvēja pāris mēnešos – no jūnija līdz oktobrim. Vēlāk gan māju paplašināja, lai tajā var pulcēties ap 200 cilvēku.
Izstāžu nedēļā redzēju, ka māja patiešām ir ļaužu pilna, ne tikai lai paslēptos no saules, bet galvenokārt tādēļ, lai izjustu patīkamo atmosfēru, kas te valda mūzikas un gardas maltītes pavadībā.
Viena no šīm dienām bija veltīta tikai un vienīgi latviešu kultūrai un tad patiešām gan iekšā, gan pagalmā mutuļot mutuļoja no ļaužu pārpilnības.
Edmars Grims-Bergs, kuru Ižui pazīst gandrīz vai katrs iedzīvotājs, jo viņš ir ārsts, stingri raugās, lai brazīļu saimnieces gatavotu latviešu ēdienus nevis brazīliskā gaumē, bet ievērojot stingras latviešu kulinārijas tradīcijas.
Brazīļu saimniecītēm grūti iestāstīt, ka skābu kāpostu zupai ir jābūt skābenai, nevis saldai, ka latviešiem patīk salātus jaukt ne tikai ar eļļu, bet arī krējumu, ka “viltotajam” zaķim ir jābūt tikpat garšīgam kā Latvijā…
Neraugoties uz to, ka brazīļu virtuve ir bagāta un garda, tomēr tie pāris latvieši, kuri nav pazaudējuši savu mātes valodu un vēl labi atceras vecāku un vecvecāku gatavoto latvisko maltīti, dara visu iespējamo, lai brazīļi šajā ziņā neņemtu virsroku.
Tāpēc talkā nu jau otro gadu ir aicinātas divas kulinārijas profesionāles no Cēsīm – Alla un Vineta, kurām tur pieder konditorejas veikals – kafetērija “Vinetas un Allas kārumlāde”.
“Čemodānos nepietika vietas, lai atvestu visus produktus, kuri nepieciešami un kurus te nav iespējams nopirkt. Atvedām pelēkos zirņus, uztaisījām zirņu pikas un izvārījām zirņus ar gaļu.
Somā ielikām rupjmaizes rīvmaizi, bet nevarējām atvest putukrējumu. Brazīļu saldo krējumu nav iespējams saputot. Kaut kā jau iztikām, bet tā nebija maizes zupa, pie kādas esam pieraduši.
Viņiem tās pannas ir tādas dziļas, tur grūti apvērst karbonādes un kotletes. Pa veikaliem meklējām īstas pannas, nebija viegli atrast. Bet kopumā nebija ne vainas, galā tikām,” stāsta Alla.
Mums – pelēkie zirņi, brazīļiem – melnās pupiņas. Fežuada (fejuada) jeb melno pupiņu sautējums ar cūkgaļu, kuru parasti gatavo augstspiediena katlā, nāk no Portugāles.
Kad portugāļi iekaroja Brazīliju, viņi ierīkoja kafijas plantācijas un atveda vergus no Āfrikas. Viņus baroja ar fežuadu, jo tas izrādījās lētākais ēdiens. Latvieši ēd daudz gaļas, bet brazīļi šajā ziņā ir nepārspējami.
Gandrīz katrā mājā ir iebūvēta šurasku krāsns, kur uz oglēm tiek grilēta liellopa, cūkas, jēra, vistas un citu putnu gaļa. Brazīļu sadzīvē tas ir vesels rituāls, bet krogos pat šovs, kuru sauc par churrascaria šovu.
Restorānā parādās jauneklis baltā virsvalkā ar iespaidīgu iesmu vienā rokā un tuteni – otrā. Uz iesma – liels gaļas gabals, no kura tiek nogriezta branga šķēle. Nepaiet ilgs laiks – un nākamais iesma nesējs ir klāt. Un tā nepārtraukti ik pēc piecām desmit minūtēm.
Brazīļu saimnieces droši vien labprātāk latviešu mājā galdā liktu manioku jeb mandžoku, kā tos sauc brazīļi un kas no ēdienkartes izspiedusi kartupeļus, tomēr nekā nebija, latviešiem kartupeļi ir nacionālais produkts. Viesodamās pie itāliešu pēcteča Žuakina Lorenzoni, redzēju, cik manioka ir pieticīga.
Augu, kurš ir līdzīgs ogu krūmam, izrauj ar visām saknēm, tās notīra baltas un vāra sālsūdenī. Garša līdzīga kā kartupeļiem, bet ieaudzēt pat vienkāršāk nekā kartupeļus – sagriež auga zarus un iebaksta zemē.
“Staburags” – vienīgā Dienvidamerikas latviešu deju kopa
Pie latviešu mājas ir uzbūvēta neliela skatuve, kur uzstājās ne tikai pieminētais Mariljas vadītais meiteņu ansamblis, bet arī vienīgā Dienvidamerikas latviešu tautas deju kopa “Staburags” un no Latvijas tālo ceļu mērojušais “Atvars”.
Simboliski, ka “Atvars” dibināts Jaunjelgavas novadā, kur atrodas Daugavas dzelmē nogremdētais Staburags. Tieši šīs latviešu tautai nozīmīgās klints iespaidā jau vairāku gadu garumā ir izveidojušās draudzīgas saites starp Ižui un Jaunjelgavas novada pašvaldībām.
Deju kopas vadītājs Sandro Roberto Medeiross ir sporta skolotājs, kura dzīslās rit ne tikai latviešu, bet arī portugāļu un vācu asinis, un kurš atzina, ka “īstenībā latviešu kultūra ir maģiska, un tas, kurš to iepazīst, tajā iemīlas”.
“Kad pirmo reizi ieraudzīju latviešu tautas dejas, tās likās sarežģītas, bet, kad pats sāku dejot, vairs nešķita grūti. Mans lielākais sapnis bija apmeklēt Latvijas Dziesmu un deju svētkus, ko arī 2013. gadā piepildīju,” sacīja Sandro.
Toreiz gan viņš bija tikai skatītājs, bet pagājušajā gadā viņa vadītais “Staburags” jau dejoja uz lielās Dziesmu un deju svētku skatuves valsts simtgades svētkos.
Deju repertuārs tiek apgūts, izmantojot “Youtube”, tāpēc Sandro priecājas, ka “Atvara” vadītāja Inese ar latvietes acīm var apskatīties, kā uzlabot brazīļu kustības, īpaši dejojot lēnās un cēlās tautas dejas.
Brazīļu temperaments ir īsti vietā, lai grūtības nesagādātu latgaļu dejas, bet to nevar teikt, piemēram, par Gatves deju vai stilizēto danci “Dievs, sargi Latviju!”. Tur Inesei ir ko ņemties, jo dejai vispirms jāiziet caur brazīļu sirdīm, lai tā nonāktu līdz latviski plastiskām ķermeņa kustībām, kaut ar brazīlisku piesitienu.
Vinicigs Luizs Lazarotto (32) “Staburagā” dejo kopš 2005. gada un stāsta man, ka draugi šurp atveduši skolas laikā vienkārši, lai padejotu, nesakot, kas tās par dejām. “Tie, kuri mani atveda, vairs nedejo, bet es turpinu.
Tikai tad, kad sāku apgūt pirmos deju soļus, uzzināju, ka mācos latviešu tautas dejas. Tās nav grūtas, labāk gan patīk tās, kurām ir ātrums un spraigums,” saka Vinicigs.
Vēlāk, vērojot gan brazīļus, gan latviešus mūsu tautas tērpos uzstājoties uz lielās izstāžu zāles skatuves, šķiet, ka sapņoju, jo grūti noticēt, ka pasaules otrā galā tik neviltoti un skaisti ļoti daudzu nelatviešu sirdīs tiek glabāta Latvija.
Vēsturiskā 11. līnija
Kopš 1890. gada, kad Brazīlijā iebrauca pirmie latviešu kolonisti, lai, smagi strādājot, džungļus pārvērstu par apsaimniekojamu zemi un, kā raksta Jūlijs Lācis savā romānā “Mūža meža maldi”, lai meklētu apsolīto zemi, no kurienes būs iespēja tikt uzrautam debesīs, Ižui vairs ir palikuši tikai daži latvieši, kuri vēl runā mātes valodā. Bez jau pieminētā Edmara, kurš šogad ieguva Latvijas pilsonību un dienu un nakti Latvijas pasi glabā pie krūts, arī viņa krustmātes deviņdesmitgadīgā Lūcija un deviņdesmit trīs gadus vecā Līvija.
Pie latviešu saimes ir pieskaitīta arī Marilja, jo Edmars saka: “Mūsu vidū ir tāds teiciens: sieviete, kas gulējusi ar latvieti, paliek par latvieti.” Arī viņu jaunākais dēls Elias šovasar gatavojas kļūt par Latvijas pilsoni.
Par pilsonības iegūšanu tāpat domā vecākais dēls Eders. Visi trīs ģimenes vīrieši ir ārsti un, pateicoties tēvam, ir draugos ar latviešu valodu un kultūru.
Edmars savulaik ir studējis Portualegri, kas atrodas 400 kilometrus no Ižui. Tur iepazinies ar skaisto mācītāja meitu Marilju, iemīlējis un apprecējis. Katru nedēļu dāvinājis viņai ziedus, līdz nolēmis, lai pati nāk un nogriež rozes, cik grib, viņa tēva mājās stādītajās rožu dobēs.
Lūcija un Līvija 2000. gadā bijušas Latvijā, apceļojušas arī Austriju, Vāciju, Šveici un uzskata, ka labākā vieta, kur dzīvot, tomēr ir Ižui, jo visu gadu te ir silts laiks, lēta pārtika un bezgala daudz augļu.
Māsas dzīvo nelielā savrupnamā un uzskata, diezin vai tik ilgi baudītu dzīvi, ja būtu precējušās un pabendējušas nervus laulībā.
Abas sievietes ir dzimušas Brazīlijā un savas skolas gaitas sākušas turpat, kur citi latvieši, – 11. līnijā, kas atrodas 14 kilometru braucienā no Ižui. “Tur bija laba zeme, lai audzētu kviešus.
Ieradās daudz latviešu, izcirta kokus, iekopa zemi un 1917. gadā uzcēla baptistu baznīcu un skolu. Baznīca gan vairs nav tāda kā mūsu laikā – viens turīgs latvietis to nojauca un tās vietā uzbūvēja citu. Mūsu baznīca bija dikti smuka. Viss tas apgabals bija ar latviešiem,” atceras Lūcija.
Ar gadiem Lūcijai un Līvijai saimniekot kļuvis arvien grūtāk un viņas pārvākušās uz pilsētu. Tēvam Ižui piederējis neliels veikals un abas sākušas tajā strādāt. Vēlāk Lūcija uzsākusi darba gaitas skolas preču veikalā, kur nostrādājusi trīsdesmit trīs gadus. Sākumā pie rakstāmlietām, bet vēlāk – fotonodaļā. Aizgājusi pensijā, piepelnījusies ar fotografēšanu.
11. līnijā daudzi latvieši, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, uzcēla mājas, daži sev izveidoja pat maza apmēra “impērijas”.
Piemēram, Amerikas latviešu apvienības Latviešu institūta izdotajā enciklopēdijā publicēts, ka Mierkalns apsaimniekoja vairāk nekā 1000 hektāru kviešu sējumu, apkarojot slimības un kukaiņus ar lidmašīnām un novācot ražu ar kombainiem. Arī Grimmu ģimenei bijis vairāk nekā 500 hektāru liels lauku īpašums.
Lielākā daļa latviešu tomēr apstrādāja 20–50 hektāru lielas saimniecības – ne tikai graudaugiem, bet turēja arī lopus. Tiesa, zīdtārpiņu audzēšanai, kā tas bija Vārpas latviešu kolonijā netālu no Sanpaulu un kas nesa labus ienākumus, šeit ,11. līnijā, gan neviens nepievērsās.
Pirmajiem ieceļojušajiem latviešiem gāja smagi, kamēr iekopa savas saimniecības, bet viņu pēcnācēji par trūkumu nav sūrojušies.
Pēc 1964. gada apvērsuma, kad armija gāza radikāli kreiso Žoao Goularta valdību un izveidoja autoritāru režīmu, strauji uzlabojies valsts saimnieciskais stāvoklis. Tikai retais latvietis pelnījis minimālo algu, bet lielākā daļa latviešu ar labu gribu un neatlaidību ieguva turību.
Pavisam retajam pēc Otrā pasaules kara iebraukušajam latvietim vēl neesot bijis savas mājas un auto. Daudzās ģimenēs pat bijuši divi automobiļi, kaut gan tie maksājuši vairāk nekā 100% dārgāk nekā ASV vai Eiropā. Ižui apkārtnē latvieši nodarbojās ne tikai ar lauksaimniecību, bet arī bija izveidojuši nelielus rūpniecības uzņēmumus.
Kaipiriņja un lauku ļaudis
Braucot uz 11. līniju un vērojot plašos kviešu un sojas laukus, rodas sajūta, ka tūdaļ satikšu kādu latvieti.
Tiesa, tur, kur kādreiz bija latviešu mājas, ir saauguši krūmi un koki. Stingri savas saknes te iedzinusi Kronbergu dzimta. Sirilo Kronbergs, kura dižajā divmetrīgajā augumā saskatāmi latviešu gēni, un viņa dēls Roberto, uz Brazīliju atceļojušo Oskara un Marijas Kronbergu pēcteči, apsaimnieko 200 hektārus zemes, kur audzē soju, kviešus un kukurūzu, kā arī kopj 50 govis un pienu tirgo par 33 centiem litrā.
“Esmu studējis agrotehniku, un man šeit patīk saimniekot,” saka Roberto, kurā ir ne tikai latviešu, bet arī itāliešu asinis. Līdzās latviešiem Strautiem, Arājiem, Kronbergiem un citiem 11. līnijā dzīvoja itālieši, arī vācieši, tāpēc pats par sevi saprotams, ka, runājot ar šeit sastaptajiem cilvēkiem, manāms, ka asinis ir sajauku-šās – latviski un vāciski gaišais ar itālisko melnīgsnējumu.
Netālu no Kronbergu saimniecības lauka vidū ir vēl viens latviešu centrs – Centro comunitario Rincao dos Letos. Vietējie zina, ka ieradīsies viesi no Latvijas, tāpēc pamatīgi gatavojušies.
Saimnieces izšmorējušas vistu ar rīsiem un salātiem, izcepušas plātsmaizi, netrūkst arī jaunā tumšo vīnogu vīna itāliskā gaumē un brazīļu iecienītās kaipiriņjas, ko gatavo no cukurniedru šņabja kašasas jeb vietējās kandžas, pievienojot citronu vai laimu, cukuru un ledu.
Ieradies arī vietējās lauku municipalitātes Bozano pašvaldības vadītājs Ernesto Natoli Nikoleti, kura māte un tēvs ir itālieši, ar kundzi Lurdesu Nikoleti, kura neslēpj, ka nākot no poļu dzimtas. Šajā apvidū dzīvo 2000 cilvēku un katru gadu augusta trešajā sestdienā apmēram 500 no viņiem pulcējas latviešu namā, lai ēstu latviskā garā pagatavoto maltīti un pieminētu tos latviešus, kas šeit, cīnoties ar džungļiem, iekopa un apsaimniekoja šo zemes stūrīti. Municipalitātes vadītājs stāsta, ka latviešiem iedota zeme sava centra būvniecībai, ko iesāka 2005. gadā, un nams nekad nebūšot gatavs, jo visu laiku esot, kur roku pielikt.
Vietējie cilvēki ir sajūsmā par mūsu ierašanos un gaida, kad beidzot varēs sēsties pie galdiem un ieraut kaipiriņju. Kaut arī neviens no mums neprot portugāļu valodu, var labi saprasties ar mīmiku un roku kustībām.
Tie, kam šāda saziņa sagādā grūtības, var droši vērsties pie Edmara, lai nodarbinātu viņu kā tulku. Viņš ir labi apguvis arī gida pienākumus, jo daudzus simtus kilometru, ko mēs nobraucām visnotaļ komfortablā autobusā, lai apskatītu pasaulē lielāko ūdenskritumu Igvasu, tehnoloģisko brīnumu milzīgo Itaipu spēkstaciju netālu no Paragvajas, Dienvidamerikā lielāko pusdārgakmeņu rūpnīcu, futbola halles, kur ietilpst vairāk nekā 50 tūkstoši skatītāju, un citus brīnumus, Edmars kopā ar Marilju mūs pavadīja bez kurnē-šanas, ar smaidu sejā un gādīgo jautājumu: “Vai jūtaties labi?”
Latviešu nama galā ir izveidots muzejs ar vēsturiskajām pirmo ieceļotāju fotogrāfijām. Manu uzmanību piesaista kāda liela burtnīca, kur glītā rokrakstā iegrāmatots, cik kurš latvietis solījis ziedot un cik daudz reāli noziedojis. Minēts 1938. gads, kad Latvijā bija visnotaļ labie ulmaņlaiki.
Izrādās, ka, neraugoties uz latviešu rocību, tomēr tautieši no 11. līnijas sūtījuši ziedojumus, piemēram, lai uzbūvētu baznīcu Paltmalē un Aizputē. Ziedots arī pašu vajadzībām – gan 11. līnijā rīkotajiem bērnu svētkiem, gan citām izpriecām. Atskaitē redzams, kurš nav pildījis solīto un kurš to pārpildījis. Nav gan zināms, kādu sodu saņēmuši solījumu nepildītāji.
Netālu no centra nelielā kapsētā Dieva mierā dus pirmie celmlauži. Uz Aleksandra Kļaviņa kapa izlasu visnotaļ oriģinālu, bet mazliet mulsinošu uzrakstu “Uz redzēšanos!”. Kalnā, kur jaunākie apbedījumi, stāv pulēta akmens pieminekļi un kapakmeņi, bet nokalnē vecie kapi krietni apsūnojuši. Tā ir mūsu vēsture, kas kā neliela saliņa tiek glabāta plašajā Brazīlijā.
Uzziņa
Brazīlijas 4,5 reāli = 1 eiro.
12 stundu lidojums Rīga–Amsterdama–Riodežaneiro–Portualegri un sešu stundu brauciens ar autobusu līdz Ižui – turp un atpakaļ nedaudz virs 1100 eiro.
Vakariņas pilsētas restorānā – 7–9 eiro.
Cenas veikalos: litrs cukurniedru šņabja – 2 eiro, pieci kilogrami rīsu – 2 eiro, pieci kilogrami kviešu miltu – 2 eiro.
