Juris Lorencs: Brauksim “uz centru”. Atkal tiek zīmēta jaunā Latvijas pašvaldību karte… 1
Atkal tiek zīmēta jaunā Latvijas pašvaldību karte – jau kuru reizi kopš neatkarības atgūšanas. Zīmēta un pārzīmēta, tā pamazām tuvojas kaut kam pazīstamam, jau redzētam. Un tiešām – gandrīz identiska karte karājās pie sienas skolas ģeogrāfijas kabinetā.
Latvijas PSR administratīvais iedalījums, karte ar 26 rajoniem un septiņām republikas pakļautības pilsētām. Brauksim “uz rajonu” – tā teica manā bērnībā. Un šis “rajons” bija nevis kāds abstrakts jēdziens, bet gan pavisam konkrēta pilsēta – Madona.
Ja notiks, kā plānots valdībā, un daļa novadu apvienosies, tad, iespējams, no manas dzimtās Lubānas cilvēki atkal biežāk braukās uz Madonu. Kā šo pilsētiņu tagad sauks sarunu valodā? Par “rajonu” diezin vai, visdrīzāk par “centru”. Tātad brauksim “uz centru”.
Pēdējos simts gados Latvijā notiek nemitīga iekšēja pārstrukturēšanās, saistīta gan ar politiskiem lēmumiem, gan saimniecisko sistēmu maiņām. Pēc 1920. gada agrārās reformas no Latvijas kartes pazuda muižas, to vietā radās daudzas zemnieku saimniecības. Pēckara gadi nāca ar kolhoziem un pirmajiem “rajoniem”. Pamazām rajoni kļuva lielāki, apvienojās arī kolhozi, tiem blakus parādījās padomju saimniecības jeb “sovhozi”.
Šī stabilā padomju laiku Latvijas lauku struktūra – kolhozs, “sovhozs” un rajons – sabruka vēsturiski īsā brīdī, dažos gados. Īpašumu atgūšana un privatizācija pilnībā izmainīja ekonomiskās attiecības, bet 26 rajoni sašķīda gandrīz 500 pagastos.
Tagad mēs stāvam jaunas administratīvi teritoriālas reformas priekšā.
Kaut kas varbūt tiks ietaupīts, kaut kas padarīts investīcijām pievilcīgāks. Lai nu tā būtu.
Kā viens no reformas nepieciešamības iemesliem tiek minēts nelielais iedzīvotāju skaits lauku reģionos. Tam var piekrist. Bet, ja kopējais Latvijas iedzīvotāju skaits samazināsies pašreizējos tempos (aptuveni 1–2% gadā), ja cilvēku aizplūšana no reģioniem uz Rīgu un ārzemēm turpināsies, tad viegli var aprēķināt laiku, kad mēs atkal stāvēsim pie jaunas reformas sliekšņa. Un atkal skanēs runas par “atšķirībām pašvaldību budžetos”, “administratīvajām izmaksām”, “attīstības iespējām” un “perspektīvajiem centriem”.
Starp citu – to, cik ilgas sekas var būt savulaik veiktai administratīvai reformai, apliecina Valkas piemērs. 1920. gadā no vienotās Valkas/Valgas pilsētas atrautais gabals, Valkas pilsēta, simts gados tā arī nav spējis kļūt par pievilkšanas punktu. Latviešu Valkas atdalīšana no igauņu Valgas bija politisks lēmums.
Diemžēl tam nesekoja nākamais solis, mērķtiecīgs lēmums saimnieciski atbalstīt jauno pilsētu – ne pirms kara, ne padomju laikos, ne atgūtās neatkarības gados. Varbūt tāpēc, raugoties uz ministrijas zīmēto karti ar Valku kā iespējamo jaunā novada centru, Rūjienas un Strenču iedzīvotāji neesot īpašā sajūsmā. Viņiem dabiskais centrs esot Valmiera, nevis Valka. Kaut nu šoreiz nenošautu greizi!
Rīga reformu nejutīs, tā dzīvo pati savu dzīvi. Tāpat ar sevi tiks galā Jelgava, Liepāja, Rēzekne, Valmiera, Ventspils, citas pilsētas.
Viss būs kārtībā arī ar “īstiem laukiem”, ar zemnieku saimniecībām. Vajadzība pēc pārtikas pasaulē tikai pieaugs, un globālo klimata pārmaiņu dēļ Latvijas lauksaimniecība būs ieguvēja.
Tas gan nenozīmē, ka mums vajadzēs vairāk laukstrādnieku. Brīdis, kad pa tīrumiem sāks braukāt robotu vadīti traktori un kombaini, patiesībā ir daudz tuvāk, nekā mēs domājam. Bet kas notiks ar mazpilsētām? Ar Aloju, Dagdu, Ilūksti, Jaunjelgavu, Rūjienu, Staiceli, Vaiņodi, Viesīti? Ar Aizputi, kas ieguva pilsētas tiesības jau tālajā 1378. gadā? Turklāt ne tik daudz gaidāmās reformas kontekstā, bet nākotnē vispār, pašreizējos saimnieciskajos un demogrāfiskajos apstākļos.
Kāpēc mani tā uztrauc mazpilsētas, to sarukšana? Varbūt kļūstu sentimentāls (tomēr ne tik ļoti, lai ilgotos pēc Edvarta Virzas “Straumēnu” pasaules), bet es tiešām uzskatu, ka vismaz daļa no Latvijas skaistuma, no mūsu zemes neatkārtojamās būtības glabājas šajās mazajās pilsētiņās.
Izskatās, ka līdzīgi domā arī ministrs Juris Pūce, kurš raksta: “Latvija ir pārāk maza, lai arī daudz lamātie “politiķi Rīgā” emocionāli nesimpatizētu ikvienā novadā dzīvojošajiem, starp kuriem ir šo politiķu radinieki, draugi.”
Bet viena lieta ir simpatizēt, pavisam cita – rīkoties. Patiesībā pašvaldības lielumam, pilsētiņas attālumam līdz “centram” nelielās Latvijas apstākļos nemaz nav tik lielas nozīmes. Mazo pilsētiņu un ciemu attīstība iespējama pat tad, ja Latvijā būtu tikai piecas pašvaldības – četri vēsturiskie novadi un Rīga. Tas, kas nepieciešams mazpilsētām – reģionālo centru un valdības atbalsts.
Iespējams, ne vienmēr ekonomiskā izdevīgumā, bet apzinātā, mērķtiecīgā politikā sakņoti lēmumi. Daži to varbūt nosauks par “peldēšanu pret straumi”. Bet tieši šādos lēmumos slēpjas īstā politika. Nekas jauns tas nav, pati Latvijas valsts pastāvēšana ir viena nemitīga peldēšana pret vēstures straumi. Vēsturisks pārpratums – tā par mums domā dažas lielas tautas. Bet mēs taču esam!
