Birokrātijas paraugstundas 46
Lai saprastu šīs rīcības “loģiskumu”, kopā ar Daci un Jāni vēlējos tikties ar NVD vadību jeb vēstules parakstītāju A. Doveiku, taču šāda iespēja netika dota. Uz jautājumiem atbildēja Agnese Gusarova, E–veselības un starptautiskās sadarbības departamenta direktora vietniece. Mums tika nodemonstrētas divas birokrātijas paraugstundas, kuras vēl vairāk nostiprināja Daces un viņas dēla pārliecību, ka valstij viņi nav vajadzīgi.
A. Gusarova: “Juridiski mēs esam nosūtījuši vēstuli uz personas deklarēto dzīvesvietu. Tiesa, lietā ir norādīts, ka ieradīsies personīgi, bet mums jāsagatavo kāds tūkstotis šādu lēmumu. Divas reizes mums lietā ir atzīme, ka ir zvanīts, mēģināts sazināties. Ierakstīta vēstule uz Īriju maksā dārgāk nekā tad, ja mēs piezvanām.” Kad Dace interesējas, uz kādu tālruņa numuru zvanīts, tad tas, izrādās, nav fiksēts.
“Vai jūs apzināties, ka aiz šī dokumenta stāv cilvēks, kas atrodas šeit pat Latvijā?” viņa vaicā.
“Teikšu godīgi – nē. Ja cilvēks dzīvesvietu ir deklarējis citur, tad mēs pieņemam, ka viņš tur arī dzīvo,” saka departamenta direktora vietniece un uz jautājumu, kāpēc invalīdam, kuram dialīze nepieciešama katru otro dienu, netiek dots neviens brīdis, lai cilvēks varētu sakārtot dokumentus, lai šo dzīvībai nepieciešamo procedūru saņemtu citā valstī, kāpēc viņš tiek atstāts bez iztikas līdzekļiem, atbild: “Šis nebūs mūsu jautājums, tas jākonkretizē tad, kad notiek pārcelšanās. Mums ir ļoti liels skaits – aptuveni piecdesmit procenti pensionāru, kuri lūdz piešķirt S¹ veidlapu, bet izrādās, ka viņi dzīvo Latvijā, un mēs rakstām atteikumu. Tāpēc, lai nepagarinātu procesu un situāciju risinātu maksimāli ātri, mēs lūdzam izrakstīties uz to valsti, kur cilvēks dzīvo.”
“Bet mūsu gadījumā iznāk otrādi – mēs pēc NVD lūguma izdeklarējāmies no savas dzīvesvietas Latvijā un arī tad – atsaka. Kādā gadījumā NVD pieņem pozitīvu lēmumu par S¹ veidlapas izsniegšanu? Jānim dialīze ir vajadzīga ik pārdienu jeb praktiski tūlīt. Lai iekļautos Īrijas sociālajā sistēmā, paiet laiks, un mans dēls nomirs pēc mēneša, ja viņš nesaņems nieru aizstājterapiju. Ko šādā gadījumā iesākt? Jūs taču pārstāvat NVD un sadarbojaties ar citām valstīm. Tad kā risināt šo situāciju?” Dace cer saņemt kādu lietderīgu ieteikumu, bet veltīgi, jo departamenta direktora vietniece paskaidro, ka ne Doveika kungs, ne arī viņa neesot politikas veidotāji, bet tikai un vienīgi politikas īstenotāji.
“Mēs esam tiesīgi darīt to, kas ir norādīts normatīvajos aktos. Ja mēs balstītos uz citiem apsvērumiem, nekā noteikts tiesību aktos, tad mēs vienkārši nodarbotos ar patvaļu,” secina A. Gusarova un iesaka NVD lēmumu apstrīdēt augstākajā iestādē, kas šajā gadījumā ir Veselības ministrija. NVD amatpersona norāda, ka Dacei neesot bijusi pietiekama izpratne par to, ko nozīmē pensija, kas, pārceļoties uz citu valsti, dod tiesības saņemt pieminēto veidlapu, kas savukārt uzliek par pienākumu Latvijas valstij samaksāt par citā valstī sniegto ārstēšanu. “Invalīda pensija nav balstīta uz sociālajām iemaksām, daudzi to sauc par pensiju, bet patiesībā tas ir pabalsts,” stāsta ierēdne un aicina Daci sazināties ar Īrijas kompetento iestādi un noskaidrot, kādi dokumenti Jānim ir jāiesniedz, lai viņš varētu saņemt dialīzi. Ārstniecības iestāde neesot kompetenta to prasīt, tāpēc jāvēršoties atbildīgajā institūcijā.
Dace: “Ja mēs aizbraucam pie brāļa, lai visa ģimene būtu kopā un būtu vieglāk izdzīvot, tad iznāk tā – brauciet projām, jums nekas nepienākas, jūs varat mirt nost kaut vai lidostā, mēs noņemam visu atbildību. Tas nekas, ka jūs esat Latvijas pilsoņi!”
A. Gusarova: “Ja mēs, balstoties tikai uz Latvijas pilsonību, ikvienam nodrošinātu veselības aprūpi pārrobežā, tad medicīnai naudas nebūs vispār. Jau šobrīd mums gadā tiek piestādīts apmēram desmit miljonu liels rēķins no ārvalstīm gan par neatliekamo, gan arī plānveida medicīnisko palīdzību. Nianse ir arī tā, ka Latvijā ir vieni no zemākajiem veselības aprūpes pakalpojumu tarifiem – ikviens maksājums, kas jāmaksā citām valstīm, ir trīs, četras un pat desmit reizes lielāks nekā Latvijā.”
Dace: “Tad jāsecina: ja cilvēkam ir invaliditāte, viņš nedrīkst izbraukt no valsts. NVD starptautiski sadarbojas ar citu valstu līdzīgām iestādēm, vai tomēr jums nevajadzētu noskaidrot šo jautājumu? Tā nav fizisku personu savstarpēja saruna, tas būtu jādara juridiskām personām jeb institūcijām.”
A. Gusarova: “Mēs sazināmies, kad konkrēti tiek izskatīta kāda administratīvā lieta. Šajā konkrētajā lietā mēs nesazināmies, jo mūsu kompetencē ir vienīgi izsniegt S¹ veidlapu, un mēs to vai nu izsniedzam, vai neizsniedzam.
Katrā lietā ir nianses, un, tāpat kā jūs nākat pie mums jautāt, kas notiek Latvijā, tāpat cilvēkiem jāiet jautāt citā valstī, kas tur notiek. Mēs nevaram risināt visus jautājumus. Mums, piemēram, zvanīja no Parīzes un lūdza painteresēties, kur šajā pilsētā var saņemt zobārstniecību. Jūsu gadījums ir ļoti līdzīgs. Mēs nevaram būt par starpnieku.”
Dace: “Ja no Īrijas atsūtīs jūsu pārstāvētajam dienestam vēstuli, ka no Latvijas valsts ir nepieciešama S¹ veidlapa, lai Jānis saņemtu dialīzi, kā jūs rīkosieties?”
A. Gusarova: “Tam būs tikai informatīvs raksturs, un mēs atbildēsim, ka persona ir informēta par kārtību, kādā veidā var pieprasīt S¹ formu.”
Dace: “Esam atpakaļ tajā pašā grāvī. NVD vajadzētu vismaz aptuveni zināt, kā lai Jānis saņem nieru aizstājterapiju bez kavēšanās.”
A. Gusarova: “NVD ar starptautiskajiem jautājumiem nodarbojas astoņi cilvēki. Mēs sastrādājamies ar 31 valsti, tāpēc mums ir standartizētas procedūras, kuras mēs izpildām un cenšamies izdarīt visu maksimālo, ko varam izdarīt. Bet pie tā lietu apjoma, kāds mums ir, mēs knapi tiekam galā ar iesniegumu izskatīšanu.”
Dace: “Tātad, ja ir invaliditāte un nav darba stāža, tad to Īrijas pieprasīto veidlapu mēs nemaz nevaram iegūt?”
A. Gusarova: “Es varu pateikt tikai to, kā mums ir jāstrādā un ko mums pasaka likums.”
Dace: “Man ir 26 gadu darba stāžs un sociālās iemaksas Latvijā. Kāpēc nevarētu būt tā, ka šī palīdzība, balstoties uz to, ka māte visu laiku ir maksājusi sociālo nodokli, līdz ar S¹ veidlapu pāriet manam dēlam?”
A. Gusarova: “Šīs tiesības ir atvasinātas tikai nepilngadīgajiem bērniem.”
Dace: “Bet, ja dēls ir invalīds kopš bērnības, nevar strādāt un maksāt sociālās iemaksas, viņš nevar iegūt darba stāžu. Ko viņam tādā gadījumā darīt? Vienīgais variants ir braukt projām un uz visiem laikiem!”
