Sandra Vensko: Brauciens ar Jorenu sirdī 1
Pirms dažām dienām ceļoju no Lejassaksijas līdz Lejaskurzemei. Vilciens nakts vidū traucas cauri Vācijas līdzenumam, katrā stacijā izlaiž vai uzņem pasažierus, biļešu kontrolieris ik pa laikam izsoļo cauri vagonam un pārbauda biļetes, sveicina, taujā un atbild vāciski. Informācija uz ekrāna vācu valodā. Jau ierodoties Rīgas lidostā, mūsu mazajā Latvijā saskaros ar vairākām saziņas valodām – krievu un latviešu –, skaļrunī skan trešā – starptautiskā – angļu mēle.
Nokļūšanai līdz autoostai izvēlos Rīgas sabiedriskā transporta pakalpojumu – mikroautobusu, kas kursē no Rīgas lidostas līdz Centrālajai stacijai. Itāliski un arī vāciski runājošie pasažieri iekāpuši, iekārtojas un pēta grāmatas, ceļvežus pa Rīgu. Mikroautobusa priekšējā salona daļā uzstādītajā ekrānā izgaismojas reklāma – Rīgas pašvaldība mani informē par zupas virtuvēm un to darba laikiem. Šo ziņu man iebaro latviski, krieviski, tā atgādinot, ka pašvaldība rūpējas par iedzīvotājiem, bet reizē tas ir rādītājs nabadzības līmenim galvaspilsētā. Tad no ekrāna paģēr pārbaudīties kā potenciālajam spermas donoram. Visbeidzot ekrānā uzrodas kārdinātājs, lai ņemu ātro kredītu.
Latviešu valoda šajos reklāmas rullīšos izskatās pievilkta aiz matiem. Pieļauju domu, ka šo mikroautobusa maršrutu labprāt izmanto tūristi, arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri atgriežas pēc ilgāk pavadīta laika kādā no Eiropas valstīm.
Pakalpojuma sniedzēji mani izklaidē ar pupiņu salātu recepti, neliedz arī aplūkot pasaules mākslas darbus, tad atkal uzritinās reklāma par ātro aizdevumu. Kamēr divās valodās man ieskaidro, kas būtu Rīgā darāms, esmu nobraukusi jau pie mūsu lepnuma Gaismas pils – Nacionālās bibliotēkas. Ne rindiņas par Rīgu, par kultūru, informācija – nulle. Visā šajā visnotaļ uzkultajā divvalodu mērcē visdīvainākais ir apsveikums Alenam, Žanim un Jorenam vārda dienā. Virtuāli no reklāmas un informētājiem esmu saņēmusi tādu kā spērienu, un man ir kauns par ekrānos redzēto, tik nožēlojami izskatās atbraucējiem neko neizsakošie reklāmu teksti un kadri. Kad ripojam garām Okupācijas muzejam, saņemos un sēdošajiem tūristiem nekautrīgi pamāju, lai taču paskatās ārā pa logu uz Daugavas pusi, kur plandās sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs! Kamēr iebraucēji rakņājas savos viedtālruņos, jo info par Rīgu braucošajiem nepiedāvā, garām paslīd savdabīgā Rīgas ainava, sakoptie kvartāli un jaukā arhitektūra.
Protams, zupas virtuve ir svarīga. Ja vien konkrētais maršruta mikroautobusa pakalpojums neattiektos uz pilsētas viesiem.
Kad ērtā autobusā jau dodos uz Kurzemes pusi, autobusa ekrānos parādās sveiciens. Vārda dienas gaviļnieki – Alens, Žanis un Jorens – atkal klāt, un šoreiz rožainā reklāma vienīgi valsts valodā. Šajā maršrutā uz mājām caur logu un uz ekrāna redzama Latvijas daba, ik pa brīdim tiek atgādināts, lai neaizmirstam par izciliem latviešu kultūras darbiniekiem, jā, arī šajā gludajā informācijas blokā gadās pa kādai slēptai reklāmai. Ir padomāts gan par maršruta karti, gan ilustratīvi un interesanti atspoguļotiem faktiem par vēsturi un ekoloģiju – kā saka, informācija plūst tieši caur Jorena sirdi.
Tā, šķērsojot divas Eiropas valstis – Vāciju un Latviju –, piecpadsmit stundu garajā braucienā ar pieciem transporta līdzekļiem, esmu salīdzinājusi, cik vienkārši, neuzkrītoši un kulturāli iespējams izvietot informāciju sabiedriskajā transportā, cik pārdomāti var informēt katru ceļotāju jebkurā valstī un dažādos formātos. Tomēr viena būtiska atziņa man ir – Latvijā jāizbeidz divvalodības propaganda. Galvaspilsētas vadībai varbūt joprojām nav ienācis prātā, ka latviešu valoda nav tikai saziņas veids, bet valsts valoda ir mūsu valsts tēls, vizītkarte, attieksme pret valsti.
Biedējoša ir šī krampjainā turēšanās pie divvalodības. Šovasar spilgts piemērs Lejaskurzemē – autobusa šoferis, lietojot valsts valodu saziņā ar pasažieri, nokļuvis situācijā, par ko darba devējs viņu sodījis. Absurds, kas liek aizdomāties, cik gļēvi pieļaujam valsts valodas nelietošanu un cik iztapīgi kniksējam valodas nezinātāju priekšā.
