“Tu esi stiprs! Tu vari visu!” 0
No bildēm Aleksandra blogā, biju iedomājusies, ka viņš ir vidēja auguma, bet man pretī uz sarunu nāk gara auguma vīrietis, bārdains, džinsās, stalts. Nedaudz pieklibo, bet, tikai ieskatoties, caur biksēm var manīt, ka vienas kājas lejasdaļā ir pārāk šaura. Citi tādēļ protēzei speciāli apliekot speciālu materiālu kājas apjoma radīšanai, lai nebūtu redzama atšķirība, viņš man paskaidro.
Tā kā pirms gada sekoju līdzi Aleksandra blogam un pat aizrakstīju viņam ieteikumus, kur varētu jautāt par pieredzi tikšanai galā ar fantoma sāpēm, sāku jautāt par tām.
– Kā tikāt galā ar fantoma sāpēm?
– Tās bija tikai pirmo mēnesi, pēc tam vairs ne. Tagad lielākais, kas var rasties – viegla niezes sajūta, bet ne sāpes.
– Klasiskās atsāpinošās zāles fantoma sāpju gadījumos nelīdzot…
– Es pat nemēģināju tās lietot. Es vienkārši centos par tām nedomāt un viss. Aizgāju uz masāžām, pie osteopāta, pildīju vingrojumus, gāju kontrastdušā. Tā kā necietu no tām spēcīgi, aktīvi arī neārstējos.
– Nesen runāju ar vienu netradicionālo mediķi un viņa stāstīja par cilvēkiem, kuriem jau sen būtu jābūt mirušiem, bet viņiem ir tāds iekšējais spēks, ka dzīvo! Un šos ļaudis apvieno viens – viņi katru dienu novērtē dzīvi un ļoti darbojas, viņiem ir daudz mērķu, ko piepildīt šajā dzīvē. Tas sasaucas ar to, ko rakstījāt. Proti, lasīju jūsu blogā: “Es pārdzīvoju? – nē; – es nožēloju? – nē. Es esmu kļuvis stiprāks – dabiski, citu variantu nav un nevar būt. Vai nu tu esi stiprs vai nu tevis nav.” Kas pa šo gadu ir mainījies vai vēl spilgtāk kļuvis no jau esošām atziņām? Kas par dzīvi kļuvis skaidrāks?
– Kas par dzīvi kļuvis skaidrāks?…. (Aleksandrs aizdomājas)
– Mērķiem…
– Kopā ar ģimeni uztaisījām savas mājas plānu – celsim māju. Mums būs bērniņš, brīnišķīgi. Tas būs puika.
– Tomēr puika? (vienā no pēdējiem bloga ierakstiem Aleksandrs rakstīja: “Apsveiciet – es atkaļ kļūšu par tēti. Sieva saka: jūt – būs meitenīte. Nu ko, dzīvosim skaistā puķu dārzā. Tātad būs vairāk spiedzienu, ķiķināšanas un no manis gaidīs jautrību. Kaut, teikšu godīgi, tā kā man jau ir divas meitenes-zeltenes, man vairāk gribētos puisīti. Skatīsimies.” – Aut.).
– Jā, gribēju puiku un saņēmu puiku. Kas vēl mainījies saistībā ar mērķiem: profesionālajā sfērā viss ir daudz labāk – esmu ieguvis divus jaunus darbus, turklāt vienu varu darīt no mājām. Ir radušies daudz jaunu plānu, bet tiem visiem neatliek laika, tāpēc brīvbrīžu nav vispār. Visu laiku kaut ko daru – ir algotie darbi, tad nodarbojos ar kāju, tad ar sportu, visu ko daru! Dzīve nav mainījusies tik ļoti, lai varētu teikt – es sāku dzīvot jaunu dzīvi. Bet, kā jūs teicāt, dzīve kļuvusi piesātinātāka, radušies vairāk plānu un sāku vērtēt visu citādāk.
– Vai par cilvēkiem ir mainījies kāds priekšstats? Bija tik daudz to, kas jums palīdzēja.
– Ir radušies jauni kontakti, esmu iepazinies ar interesantiem ļaudīm. Sāku pret cilvēkiem attiekties vienkāršāk. Pēc amputācijas reizēm bija tādas domas – kā gan es iešu uz ielas? – izskatīšos kā slimnieks, būs neērti… Tagad man vispār nav tādu domu – es attiecos pilnīgi mierīgi pret to, ka man ir protēze. Neizjūtu kompleksus, jo tas ir muļķīgi – tas viss ir galvā, vienkārši pašam no galvas liekais jāizmet un viss. Liekais traucē dzīvot.
– Un kā vadīt šo datoru – galvu? Jo ir cilvēki, kuriem nenākas viegli to mainīt… Ir kaut kāda avārija vai situācija un viss – viņi padodas…
– (Aleksandrs domā) Vajag saprast, ka ir lietas galvā, kas traucē dzīvot. Un vienkārši nevajag par tām domāt. Iedomājies – tev ir mērķis un ir problēma. Cilvēki domā par problēmu un nedomā par mērķi. Aizmirsti par problēmām un ej uz mērķi, tad arī grūtību nebūs! (Aleksandrs aizdomājas) Tātad tu esi stiprs, tātad tu vari visu! Cilvēks taču ir visvarens, galvenais ir vēlēšanās! Dzīve turpinās!
