28.07.2015. Domas pirmajā nedēļā 0
..Šoka nebija, ne asaru, ne panikas, tukšums. Pierodu pie sava jaunā “es”. Ķermenis vēl īd no daudzajiem zilumiem, tāpēc nodalīt, kādus signālus man sūta rēta uz amputētās kājas, pagaidām nav vienkārši.
Otrajā dienā jau sēžu slimnīcas gultā. Trešajā izbraucu ratiņkrēslā uz ielas. Pasildīties saulē. Saka, es esot tāds zaļgans. Metos uz burkānu sulu un augļiem. Pavadu vairāk laikā svaigā gaisā.
Piektā diena. Nopirkām kruķus ar balstu uz rokām. Aprodu. Pagaidām vēl ļoti svīstu, taču ar katru pastaigu iet kļūt arvien vieglāk.. Sāku jau apdzīt lēnīgākus gājējus slimnīcas koridoros.
Doma par to, ka tas viss ir “spēriens pa pakaļu”, “impulss”, “grūdiens” ir dziļi ierakstījies manās smadzenēs. Un es to pieņēmu un sāku rīkoties. Pārlasīju materiālus par rehabilitāciju, kā rūpēties par kājas stumbeni, protēzēm. Izlasīju to cilvēku stāstus, kuriem dzīve iedevusi līdzīgas “dāvaniņas”, kas vēl vairāk nostiprina ticību sev, saviem spēkiem un nākotnei.
Katja stāstīja par saviem sapņiem. Viņai arī augstākais saprāts pavēstījis, ka viss būs kārtībā “un pat labāk, nekā tu vari iedomāties”. Nu, vispār – ne dzīve, bet pasaka. Kā gan gribas izlasīt to līdz galam. Tikai kaut kas man saka priekšā, ka šai pasakai nav beigu.
Enerģija iet pāri aumaļām. To var novērot uz citu fona. Nejauši dzirdēju, kā māsiņas mani iesaukušas par “pozitīvo” (“Позитивчиком”). Patīkami, ko vēl teikt..
