22.07.2015. Diena “x”. Pēc avārijas. Vakars 0
..Kad narkoze izgāja, pamodies, es, protams, pirmkārt, paskatījos zem segas, lai noskaidrotu, kas palicis no kājas un kāda tā ir tagad. Neteiktu, ka ainiņa mani satrieca. Es ieraudzīju vienu no variantiem, kurus apsvēru ātrās palīdzības mašīnā. Tiesa, ne labāko
Kāju glābt nebija iespējams. Uz jautājumu, kāpēc, atbildēs fotogrāfija – operējošais ķirurgs “atmeta bildi” man uz telefonu (seko fotogrāfija, par kuru Aleksandrs pats pabrīdina – grūtniecēm un cilvēkiem ar vājiem nerviem labāk neskatīties). Kaut gan – grūtniecēm tiešām nevajag, bet tie, kam vāji nervi, – lai rūdās.
Norīdams šo informāciju pusdienās, sēžu, “pārvāru”. Ēst negribas. Pa labi no manis aiz aizsega guļ vecenīte un kaut ko murgo par glābšanu un palīdzību, rauj ārā no vēnām adatas un cenšas aizbēgt. Viņa, izrādās, ir piesieta pie gultas – vētraina. Pa kreisi – arī kāds vaid un paraud. Baigā ainiņa.
Pēc vairākām stundām pie manis pienāk ķirurgs, traumatoloģijas vadītājs Andris Vikmanis (paldies jums par darbu!) un izstāsta, kā viss notika un kāpēc nācās veikt amputāciju. Divos vārdos – tas ir plašs, sadragāts kājas lūzums, kur zaudēti praktiski visas nervu, muskuļu un citi gali, turklāt bija sākusies audu atmiršana. Teica – dzīve ar to nebeidzas, lai gatavojos protēzei, un viss būs labi.
Ar tādu ainiņu galvā es devos gulēt. Sirdī nebija trauksmes un pārdzīvojumu. Apzinājos, ka vajag savākt visus spēkus un padomāt par visu ar svaigu galvu. Viens ir skaidrs – dzīve vairs nebūs tāda, kā iepriekš. Un tikai es esmu atbildīgs par to, kāda tā būs.
