22.07.2015. Diena “x”. Avārija. 0
Diena solījās būt laba. Pamodos, kā parasti, kopā ar meitenēm (Aleksandram ir divas meitiņas – Aut.) aptuveni astoņos. Vieglas uzkodas (ūdens, augļi) un varbūt ap 8.30. izbraucu ar velosipēdu no Dzintariem uz darbu Rīgā.
Atkarībā no laikapstākļiem un fiziskā stāvokļa, parasti es izvēlējos ceļu vai nu pa veloceliņu vai šoseju. Šajā dienā bija mazs vējiņš, saule vēl nebija uzkrājusi spēkus, un es nolēmu braukt pa šoseju…
Parasti 22 km ceļš man aizņēma ap 40 minūtēm. Arī šodien. Vidējā tempā ar ātrumu 32 km stundā es tiku līdz ofisam. Dienas lozungs bija “dizains pazīstamai krievu bankai”, ar ko arī es visas dienas garumā strādāju. Gatavoju materiālus prezentācijai un zīmēju jaunās lapas. Vārdu sakot, darīju to, ko es vislabāk protu vienā no labākajām vietām Rīgā.
Aptuveni 17.10. pabeidzu darbus un braucu mājās. Bija jābrauc agrāk, lai palaist Katjušu (Aleksandra sieva – Aut.) uz baseinu, bet pašam “patusēt” ar meitiņām mājās. Man ienāca prātā “ģeniāla” doma: sagribējās iebraukt veloveikalā un nopirkt tur detaļas jaunajam “velītim”, lai, kamēr sieva peld, mēs ar meitenēm varētu nodarboties ar velosipēda konstruēšanu. Viņām tā ir mīļākā nodarbe – skraidīt riņķī ar tēta nesaprotamajiem dzelžiem.
Lūk, pagriezos uz Kalnciema ielu, pārbraucu pāri trotuāram, kas ir kreisajā pusē, ja brauc no centra. Luksofors. Meitene uz “velīša”. Ātri netriecos, lai nesvīstu. Priekšā neviena nav, gatavojos pārbraukt Baložu ielu. Un te ar sānu redzi pamanu, ka no kreisās puses kaut kas kustas. Ka tavu māti! – trolejbuss! No kurienes? Es “dodu” pa bremzēm un, tā kā viss notika negaidīti un mans svars nebija pārnests atpakaļ, es kopā ar aizmugurējo velosipēda riteni sāku lidot gaisā. Vēl sekundes daļas un es saprotu, ka nevaru noņemt no pedāļiem kājas, jo velosipēda stiprinājumi notur manas pēdas uz tiem diezgan spēcīgi. Ar tādām domām es palaižu priekšējās bremzes, taču neizdodas noturēt līdzsvaru un es krītu tieši uz ceļa, zem trolejbusa riteņa, kurš griežas ieskrējiena joslā.
Pussekunde. Kājas no pedāļiem jau tikušas vaļā un nākamais, ko es redzu – kā trolejbusa ritenis uzbrauc uz mana velosipēda rāmja un tas savukārt kā nazis pa sviestu, piespiež manu kāju zem ceļa. Vēl sekunde. Mani kopā ar “velīti” velk pa asfaltu, noplēšot ādu no augšstilbiem, elkoņiem, pleca.
Apstājās. Klusums. Sāpju nav. Panikas nav. Atklāts sadragāts lūzums. Klauvēju pa trolejbusu, saucu vadītāju. Tas ierodas ar vārdiem: “Oh, ak! Nu kā gan tā!? Nu kur tad tu tā!” Saku viņam: “Pabrauc atpakaļ.” Trolejbuss pabrauca malā un es varēju iekārtoties ērtāk. Noliku galvu uz asfalta, skatos, kā ieaijājoši lido mākoņi. Nē. Stop. Ir par agru atslābināties. Novelku kreklu un aplieku kājai žņaugu, savelku, cik vien spēka un, noturot žņaugu, noguļos gaidīt neatliekamo palīdzību. Novēroju cilvēku sejas. Apjukums. Satraukums. Nē, labāk skatīšos uz mākoņiem.
Pārsteidzoši, ka pa visu šo laiku, ko gulēju pie trolejbusa un minūtēs, kad mani veda ar “ātrajiem” vispār nebija stipru sāpju un es visu laiku biju pie samaņas. Nodiktēju visus savus personīgos datus un kontaktus, kam paziņot par notikušo, pavisam atslābinājos un sāku uzmest galvā variantus. Pa lielam tie bija divi. Pirmais – “kāju savāks” un es gadu cīnīšos ar nežēlīgām sāpēm un atveseļošos, kamēr atgriezīsies kājas jutīgums. Otrais – kāju “nafig” nogriezīs un – sveika dzīve ar protēzi. Te nu es ieraudzīju operācijas lampas un cieši aizmigu.
