Bez dzīves receptēm, ar piemēru 0
– Kā bērniem izskaidrojāt notikušo?
– Man ir sajūta, ka bērni to it kā nebūtu pamanījuši. Paskatījās uz mani, viņiem paskaidroja, ka man gluži kā zaķītim pasakā nogrieza kāju un ārsts uztaisīja jaunu kājiņu – un viss. Nekādas neērtības vai kaunu bērni vispār neizjūt.
– Rakstījāt, ka ir bijuši kādi brīži šajā gadā, kad gribējies būt asākam ģimenē, bet tad jūs attopaties, ka tā nevar, jo ģimene ir dārgums. Ko darīt sarežģītākos brīžos?
– Tad vislabākais ir iziet no mājas un paelpot svaigu gaisu. Vajag nomainīt vidi vai ar kaut ko citu nodarboties. Atkal jau – vajag ieciklēties uz mērķiem, nevis problēmām. Jāpārtrauc par tām domāt, un viss. Lai to izdarītu, vajag pamainīt vidi, apstākļus.
Vēl ļoti svarīgi saprast un izvērtēt, kādi cilvēki tev ir apkārt un ar kādiem tu izvēlies būt kopā. Pēc sevis esmu ievērojis, ka ir cilvēki, kuri attīstībā tevi “velk atpakaļ” vai traucē attīstīties. Ja domā globāli, vajag vienkārši saprast, kas tev ir svarīgs, kas ne. Nevajag būt labam visiem. Vajag saprast, ko tu vēlies, kas tev var palīdzēt un kas tev tajā var traucēt. Vajag izrādīt gribasspēku un arī asumu.
– Vai ir kaut kas, ko nepajautāju, ko gribētos pateikt?
– (Aleksandrs aizdomājas) Ja kādam vajadzīga kāda palīdzība vai padoms, lai raksta man uz e-pastu [email protected], es labprāt atbildēšu, pat ja tas nebūs problēmas risinājumus. (Rakstīt var arī latviski).
Un – nevajag ne no kā baidīties. Vajag domāt par mērķiem, nevis problēmām.
– No kurienes jums tāds iekšējs dzīves spēks? Jūs tāds bijāt vienmēr vai vecāki iemācīja šādi raudzīties uz pasauli?
– Es nezinu – es esmu tāds, kāds esmu (pasmaida). Neuzskatu sevi par kaut kādu īpašu. Jebkurš cilvēks tādā situācijā sāktu meklēt kaut kādus risinājumus un atrastu tos.
– Tā gluži nav. Ir cilvēki, kam neizdodas izturēt, kuri padodas.
– Droši vien svarīga ir ticība sev – ja cilvēks sev tic, tad arī pasaule palīdzēs, atradīsies viens vai otrs risinājums – ar cilvēku un Augstāko spēku palīdzību. Ja cilvēks sev netic, es neņemtos viņu mācīt. Ja man būtu recepte, es teiktu – lasiet un rīkojieties. Bet man nav nekādas receptes, tikai – ticība sev.
– Ziniet, bērniem labākā mācība ir vecāku piemērs – redzēt to, ko vecāki dara, nevis saka. Jūsu blogs un šī atvērtība dalīties pieredzē jau cilvēkiem palīdz dažādās situācijās. Tas palīdz saprast grūtos brīžus un palīdz rast iekšēju spēku, risinājumus, prieku.
– Jā, risinājumus vienmēr vajag meklēt. Ja zini, ka cilvēki kaut kam līdzīgam ir jau gājuši cauri un jau ko līdzīgu darījuši, protams, ir vieglāk.
Vairāk ar Aleksandra pieredzi var iepazīties viņa blogā (krievu valodā) extreme.lv
Aleksandra e-pasts: [email protected]
P.S. Vakarā pēc intervijas braucu garām avārijas notikuma vietai un tieši tur, kur policija apgalvojusi, ka nedrīkst braukt, redzēju velosipēdistu…
