“Braslu” Āķītis iekārto dabas galdiņu 0
Kādā no saviem klejojumiem gar Kurzemes daiļavas Ventas krastiem nonācu brīnumjaukā vietā. Meža ieskautā pļava cieši pieglaužas Ventas krastam, ielokā starp pļavu un upi aug pāris bērzu, pie alkšņu pudura uzbūvēta jauka sirsniņmājiņa, bet vidū gozējas galdiņš ar līkām, dekoratīvām kājām un tāda paša stila soli. Vieta tā vien vedina uz nelielu, tīkamu atpūtu, kuru pēc intensīvās spiningošanas esmu godam nopelnījis. Iztinu sviestmaizes, ieleju no termosa karstu kafiju un, dzērienu malkodams, pamanu pie bērza piestiprinātu īsu, bet pamācošu uzrakstu: “Neesi cūka, savāc savus atkritumus!” Netālu no mājiņas ikdienas vajadzībām melnē izrakta, padziļa bedre, līdz pusei piepildīta ar piknika atkritumiem.
Jau grasos doties tālākos lašu meklējumos, kad pamanu pāri pļavai uz manu pusi nākam kādu vīru. Tuvējo māju saimnieka dēls Andris izrādās makšķernieks, un, kā zināms, šīs brālības ļaudis ātri vien atrod kopīgu valodu. Sarunā noskaidroju, ka mājas sauc “Braslas”, bet to iemītnieku uzvārds ir Āķītis. Vai vispār iespējams kolosālāks vārdu salikums Ventmalā? Pacienāju brašo saimniekdēlu ar kafiju un pīrādziņiem, un sākām ritināt sarunu.
– Tepat lejā, pirms krāces ir padziļa bedre, man šeit pirms pāris gadiem milzu naktstārpu iekāroja vēdzele gandrīz četru kilogramu vērtē. Sabildēju, uzrakstīju pieteikumu “Copes lietām”, bet nekā, vēlāk izrādījās, ka mans sūtījums nebija sasniedzis adresātu, laikam jau vajadzēja sūtīt ierakstītā vēstulē. Man jau tā spiningošana tā īsti sirdi nepiesien, pa dienas darbiem iznāk pamatīgi noskrieties, vakarā patīk pasēdēt pie gruntenēm un klausīties zvaniņu šķindā. Jaunībā kopā ar māsu Viju lecinājām sapalu gardumu sienāzi. Ai, kādi sapali patrāpījās! Vēl man ļoti patīk laiks, kad tuvējā dīķī šķiļas spāru kāpuri. Tie vimbām ir milzu delikatese, copīte ir viegla un knapi pamanāma, vieglās gruntenītes kāts jātur rokā un ātri jāreaģē. Makšķerēšanas pirmsākumus apguvu agrā bērnībā, kad ar lazdas kātiņu, aukliņu, mazu āķīti un trim sērkociņiem pludiņa vietā ļoti veiksmīgi tvarstīju vītiķus (tā šaipusē sauc vīķes). Tētis zināja stāstīt, ka agrākos laikos šīs zivteles sālījuši gluži kā brētliņas un lietojuši uzturā. Vecvectēvam izmantošanā esot bijis pat neliels upes sektors, kur pirms svētkiem nelielu tīkliņu ielaist. Nelikumības? Nē, tās pazudušas līdz ar licencētās makšķerēšanas ieviešanu Ventā. Tagad bieži inspektori pa upi braukā, pārbauda licences, lomus.
– Ar kādu domu iekārtoji šo skaisto atpūtas vietu?
– Nu, kāda gan tur īpaša doma, taisīju savam un draugu priekam. Te patīkami gan pamakšķerēt, gan svētkus vasarā pasvinēt. Sākumā biju atvērts visiem, bet, kad sāka braukt pa mitru pļavu un izdangāja to, tad gan uzliku barjeru. Sliktākais jau tas, ka vispirms kārtīgi izbraukā zālāju un tad, asti nolaiduši, nāk lūgties, lai ar traktoru uzvelku augšā.
– Bedri atkritumiem esi izracis, vai ar to nepietiek, ka vēl pieliki tādu bargu uzrakstu?
– Izrādījās, ka nepietiek, viens otrs jau tālāk par savu degunu neredz. Uzliku barjeru, kļuva daudz mierīgāk, upei mazāk piekritēju, te parādās tādi copmaņi, kuri pārdesmit metrus līdz ūdenim nevīžo kājām atnākt, griež autiņu riņķī un brauc prom.
Novēlējis man “ne asakas!”, Andris dodas mājup, esot jāpazāģē krūmi, jāmodina pagalms pēc ziemas guļas. Vēl brītiņu pasēžu un padomāju par Andra stāstīto. Brīnums, ka tādi “makšķernieki” vīžo maizes rikā iekost un vakarā gultā ielīst. Varbūt tādiem tiešām te nav ko darīt?
