Brašas latviešu sievas rok dīķus, lai mūsu zeme nekļūtu par vienu dabas retumu nabagāka 3
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kas tikai Īslīces brašajām sievām nav pa spēkam – ja vajag, glābs arī krupjus! Sieviešu kluba “Rītausma” dāmas par projektu konkursā izcīnītajiem 16 tūkstošiem eiro šoruden iztīrījušas septiņus dīķus, lai apdraudētajiem sarkanvēdera ugunskrupjiem būtu piemērota mājvieta. Mazo radību dabā neviena nav redzējusi, tāpēc ar nepacietību gaida pavasari, kad sāksies dziesmu laiks, runā, ka šiem ir neparasti skaists tembrs.
Latvijā par sarkanvēdera ugunskrupjiem vairāk nekā trīsdesmit gadus rūpējās bioloģijas doktore zooloģe Aija Pupiņa, kas bija viņas mūža darbs un aizraušanās.
Arī Īslīces dabas lieguma abinieki turējās zem pētnieces spārna, taču nu jau trīs gadus kā viņa pāragri aizgājusi mūžībā un krupīšiem sāk klāties grūti. Dīķi, kur tie dzīvo, barojas, mīlējas un laiž pasaulē bērnus, tā aizauguši ar krūmiem un vilkvālītēm, ka vairs nav vietas pat nārstam.
Tuvējo māju “Turaidas” ļaudis šopavasar dzirdējuši dziedam divus tēviņus, tomēr mātītes uz viņu aicinājumu nav atsaukušās. Kādi tur bērni, kad pašiem trūkst vietas, kur apgriezties! Pētnieki lēš, ka Īslīcē varētu būt saglabājušies labi ja divdesmit ugunskrupji.
Ja ne pagasta sievu uzņēmība, visticamāk, pēc kāda laika Latvijā senākajā zināmajā ugunskrupju dzīvotnē apklustu arī tie pāris dziedātāji un mūsu zeme kļūtu par vienu dabas retumu nabagāka.
Kur dod naudu, tur ņem
Īslīces dāmas jau kopš sieviešu biedrības dibināšanas 2006. gadā izcēlušās kā čaklas un veiksmīgas projektu rakstītājas. Viena no aktīvākajām kluba projektu lokomotīvēm ir pagasta pārvaldes vadītāja Sandra Ķisele. Viņa parēķinājusi, ka pa šiem gadiem kopīgajam labumam piesaistījušas ap 120 tūkstošiem eiro, kad vēl pieskaita jaunākos pasākumus un ziedojumus, pavelkot teju līdz 180 tūkstošiem.
Kas tikai nav paveikts un iegādāts gan par Eiropas Savienības, gan Bauskas novada līdzekļiem, stāsta biedrības vadītāja Aiga Kirilova – sākot ar jauniem tautas tērpiem dejotājiem un koristiem, tautas mūzikas instrumentiem, apskaņošanas iekārtām, foto un datortehniku līdz pat bērnu rotaļu, kā arī sporta un aktīvās atpūtas laukumiem, inventāram, āra trenažieriem, bruģētiem celiņiem un pat karogu mastu vietām – lai visos pagasta ciemos lepni plīvo Latvijas karogs!
Ar vides aizsardzību Īslīces sievām gan vēl neesot bijusi darīšana, taču viņām ir moto – ņemam naudu, kur vien var dabūt.
“Atnāk pie manis augustā Iveta Stūre – viņai mamma dzīvo Turaidu mājās, kur blakus krupīšu dīķi, – un stāsta, ka uzzinājusi par iespēju sakārtot lieguma teritoriju, lai kustonīšiem labāka dzīvošana. Tikai līdz projekta iesniegšanai atlikušas divas nedēļas – šausmīgi maz,” stāsta S. Ķisele.
Iespēju garām negribas laist, skaidrs, ka no pašvaldības iesniegt nevar paspēt, jo jāskata pāris komisijās un domes sēdē, taču biedrību birokrātija nekavē un laika vēl pāris nedēļu.
Bez ziedojumiem neiztikt
Pirmais dokuments, ko izdrukājusi, Īslīces lieguma dabas aizsardzības plāns. “Sapratu, ka tur taču gandrīz neko nedrīkst darīt, turklāt zeme, uz kura tas atrodas, ir privāta.” Pajautājusi padomu projekta izsludinātājiem – Latvijas vides aizsardzības fondam, vides pārvaldē, pašu novada attīstības nodaļā, no pagasta ekskavatorista uzzinājusi dīķu rakšanas cenas, meliorācijas speciālists īsā laikā uztaisījis plānu un paskaidrojuma rakstu ar visiem zīmējumiem, bet naudas, ko samaksāt par darbu, vēl nav. Tāpat trūcis arī 10% no projekta kopējām izmaksām – ap 1300 eiro, kas biedrībai ir liela summa, jo pārtiekot tikai no ziedojumiem, piebilst A. Kirilova.
Jāiet ar pastieptu roku un jālūdz atbalsts no uzņēmējiem. “Ja būtu sev jāprasa, nevarētu, bet citu labā un tagad vēl krupītim!” nosmaida pagasta pārvaldniece.
Tiesa, līdz ar valsts veiktajām izmaiņām ziedojumu kārtībā, kas to krietni apgrūtina, atbalstītājus arvien grūtāk izdodas dabūt, taču Bauskas novadā turīgu lauksaimnieku nav mazums, viņa šāvusi pie paša lielākā – SIA “Uzvara-lauks”, kas nodarbojas ar labības un rapša audzēšanu.
Sagatavojusi aizaugušo dīķu bildes, plānu un sirsnīgu stāstu par mazajiem ugunskrupīšiem, kuriem vienīgais glābiņš ir cilvēki. Uzņēmuma īpašnieks Arnis Vējš uzklausījis un noteicis – lai dzīvo krupītis! Pēc dažām dienām biedrības kontā ieripojuši 1500 eiro. Tajā brīdī S. Ķisele vēl nezinājusi, ka aptaujā dīķu tīrīšanas cenas būs uzskrūvētas augstāk par viņas aprēķinu un projekts izmaksās dārgāk, tāpēc biedrībai jāsagādā vēl gandrīz tikpat liela summa. Gan jau dabūšot arī to.
Krupītis silda ekonomiku
Uz Īslīci no 200 km attālās Daugavpils pēc biedrības aicinājuma ieradās abinieku speciālists bioloģijas doktors Mihails Pupiņš. Ugunskrupju liegums viņam bija pazīstama vieta, jo te būts ekspedīcijās kopā ar sievu Aiju Pupiņu, lai veiktu ūdens analīzes, vāktu paraugus.
Pētnieks uzsver, ka ugunskrupji bijis vairāk dzīvesbiedres izpētes lauks. “Pateicoties Aijai, par Īslīci uzzināja plašāk pasaulē dabas pētnieku konferencēs, kurās viņa uzstājās, publikācijās, lieguma biotopu viņa iekļāva savā doktora disertācijā, tāpēc esmu priecīgs – gan par to, ka esmu uzaicināts kā speciālists, gan par vietējā kluba sieviešu apņēmību parūpēties par ugunskrupjiem, kuriem tik daudz uzmanības un spēka ilgus gadus veltījusi mana sieva.”
Par abiem Pupiņi izstrādājuši sarkanvēdera ugunskrupja sugas aizsardzības plānu, īstenojuši daudzus vērienīgus pasākumus to saglabāšanai un pavairošanai, dzīves vietu atjaunošanai vai veidošanai no jauna, attīrot un rokot dīķus, kuru finansējums, tostarp starptautiskos sadarbības projektos, mērāms no dažiem desmitiem līdz pat miljonam eiro.
“Šī nauda ir arī ieguldījums katras vietas ekonomikā – par dīķu rakšanu, ko saņems traktorists un varēs izlietot ģimenes tēriņiem, piemēram, iegādājoties pārtiku un citas preces,” spriež pētnieks. Tad jau varam droši teikt, ka arī mazais ugunskrupītis silda mūsu ekonomiku.
Audzē laboratorijā un izlaiž savvaļā
Viens no projektiem īstenots Latgales zoodārzā, kur Latvijas reto abinieku un rāpuļu centra laboratorijā un āra baseinos notiek ugunskrupju pavairošana un kurkuļu audzēšana, lai rāpuļus izlaistu savvaļā. Ieguldījumi izrādījušies sekmīgi – audzēšana nebrīvē un nokļūšana dabā būtiski paātrinājusi jaunu populāciju veidošanos un sugas skaita pieaugumu.
Pirms 10 gadiem pētniekiem bija zināmas tikai divas populācijas ar desmit rāpuļiem, šodien visā Latvijā tās mērāmas divos simtos, kur katrā ir vismaz 10 līdz 15 dziedoši tēviņi.
Īslīces populāciju M. Pupiņš nosauc par unikālu, jo Latvijā kā pirmajai senāk zināmajai, atrodoties vistālāk uz ziemeļiem, tai ir arī kulturāli vēsturiska nozīme, kas vēl jo vairāk mudina ugunskrupju dzīvotni saglabāt.
Krupīšus apdraud ne tikai dabiskie ienaidnieki un aukstums pārziemošanas laikā, lielākā bēda ir dīķu aizaugšana, kur tie dzīvo, barojas un vairojas, tāpēc bez mūsu palīdzības neiztikt.
Cilvēku zināšanas par augumā nelielo, vairāk vardītei nekā krupim līdzīgo radību ir visai trūcīgas, spriež M. Pupiņš. Vietās, kur tie pavasaros dūdo savas mīlas dziesmas, izplatoties dīvaini nostāsti – krupja balsi mēdz piedēvēt nelabajiem gariem vai purva velnam, ar kuru biedēt nepaklausīgus bērnus, makšķerniekiem tā šķiet kā karpu dziedāšana naktī.
Aloties sanāk arī pētniekiem – nārstošanas laikā, kad ugunskrupju tēviņš dzied, tas piepūšas apaļš kā bumba, un dažs labs speciālists to notur par bruņurupuci. Rokā nevajagot ņemt, jo rāpulis izdala bioloģiski ļoti aktīvu vielu, kas var radīt veselības problēmas. Ne velti krupītim vēders brīdinoši iekrāsots sarkanīgi oranžos vai dzeltenīgos plankumos.
Pavasarī būs talka
Neko daudz arī Īslīces kluba sievas par krupjiem nav zinājušas – jā, ir liegums, bet teritorija privāta, biotops neliels un netiek reklamēts. S. Ķisele spriež, ka vajadzētu to paplašināt, jo vienīgais dzīvošanai kaut cik piemērotais dīķis atrodas ārpus lieguma. Un arī “Turaidu” māju saimniecei, kas krupīšus tur vērtē, jau pāri 80, kas zina, vai viņas darba turpinātāji būs dabas draugi.
No desmit dīķiem kaut cik piemērots dzīvošanai bija atlicis viens, nupat oktobrī par projekta naudu atjaunoti un iztīrīti septiņi 2124 m2 platībā, attīrot arī piekrastes zonu piecu līdz desmit metru attālumā ap dīķiem.
Ūdenstilpes veidošanā jābūt savai zināšanai, skaidro M. Pupiņš: “Parasti piemājas dīķi ir kā dziļas bedres ar stāviem krastiem, kas abiniekam nebūtu piemērots. Ugunskrupis ir saules bērns, kam īpaši svarīgi, lai dzīves vieta no dienvidu puses tiek apsauļota, ar lēzeniem mālainiem krastiem, nelielu aizaugumu, nedaudz krūmiem, kam blakus atrodas ziemošanas vietas – akmens krāvumi, veci koki, pagrabi u.c.”
Pirmajā rakšanas dienā projekta vadītāja no ekskavatora nav atkāpusies, ka tikai kāds kūtrāks ugunskrupis vēl nav aizkavējies pirms ziemas guļas, kurā tiem bija jādodas ap septembra vidu. Siltā rudens dēļ drošības labad pabīdījuši darbus mēnesi vēlāk. S. Ķisele nevienu radību ar sarkanraibu vēderu neesot manījusi.
M. Pupiņš cerot, ka ieguldītais darbs palīdzēs saglabāt unikālo vietu. Ja krupīšiem ar savu dziesmu izdosies iejūsmināt mātītes, neizpaliks arī turpinājums.
Kluba sievas nospriedušas, ka pavasarī būs jārīko talka, lai nolīdzinātos dīķu krastus no ziemeļu puses apstādītu ar kalmēm un citiem augiem. Gribētu redzēt arī krupīti, kas pagaidām tikai fotoattēlos apskatīts, vai vismaz dzirdēt to dziesmu.
Kazi, pēc gadiem Īslīcē varēs klausīties koncertu līdzīgi kā 2012. gadā Demenes pagastā, kur sarkanvēdera ugunskrupis bija izvēlēts par galveno varoni mūziķa Ingus Ulmaņa un viņa domubiedru rīkotajā mūzikas pasākumā “Dabas koncertzāle”. Māksliniekus iedvesmojusi krupīša dziesma un tā latīniskais nosaukums Bombina bombina jeb klusi skanošs.
Interesanta dzīve Īslīces sievām, un viņas piekrīt – tādu pašas veidojam.
Uzziņa
Sarkanvēdera ugunskrupis – rets un aizsargājams
* Abinieku suga, kas iekļauta 1979. gada Bernes konvencijas Eiropas īpaši aizsargājamo dzīvnieku sarakstā, Latvijas Sarkanās grāmatas izmirstošu sugu kategorijā, kā arī pasaules apdraudēto dzīvnieku Sarkanajā sarakstā.
* Grūti pamanāms dabiskajā vidē ar diezgan slēptu un nemanāmu dzīvesveidu.
* Pavasara beigās un vasaras sākumā nārsta laikā tēviņi no rīta līdz vakaram vokalizē, pēc šīs skaņas var konstatēt viņu esamību.
* Prasīgs pēc relatīvi augstām vides temperatūrām.
* Mātītes visas sezonas laikā iznērš aptuveni 100–200 ikru, salīdzinājumā – dīķa varde iznērš ap trīs tūkstošiem ikru.
* Iedzīvojas ūdenstilpēs ar mālainu dibenu un seklu krasta zonu, kas noaugusi nelieliem piekrastes augiem, neaizēnojot dzīvotni.
* Līdzās vietējiem dabiskajiem ienaidniekiem nākusi klāt ienācēja – neliela zivs no Amūras upes rotans.
* Dīķu aizaugšana ir visbīstamākais drauds ugunskrupju dzīvotnēm, tāpēc nepieciešama to kopšana.
Avots: Sarkanvēdera ugunskrupja sugas aizsardzības plāns Latvijā
