Brasa – romantiska un radoša apkaime, iepriekš arī cietuma rajons 3
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ko zinām par Brasas apkaimi? Šobrīd tā, pirmkārt, asociējas ar satiksmes pārvada izbūvi, bet, ja raugās dziļāk un vērīgāk, arī ar daudz ko citu: jau pirmskara laikā te atradušās daudzu tēlnieku darbnīcas, mūsdienās radošajā kvartālā, iespējams, novietos pašvaldību demontētos padomju okupācijas laika pieminekļus.
Vēl apkaime zināma ar kapsētām, nu jau slēgto cietumu, izteiksmīgiem Hospitāļu ielas kaimiņu svētkiem…
Dodamies atklāt un iepazīt!
Ierasti šīs apkaimes nosaukumu vairāk zinām saistībā ar Brasas staciju Rīgas–Skultes dzelzceļa līnijā. Stacija izveidota 1872. gadā, tad tās nosaukums bijis Kara hospitāļa platforma (Krieghospital), 1919. gadā pārdēvēta par Braslu, bet 1938. gadā par Brasu. Taču apkaimes nosaukuma izcelsmei ir vairākas versijas.
Kā rakstījis vēsturnieks Rūdolfs Šīrants izdevumā “Dabas un vēstures kalendārs 1972”, “Brasas nosaukums saglabājies no Mazās Jumpravmuižas zemnieka Mārtiņa Brasas vārda, kas 18. gs. 90. gados nomāja krogu tagadējā Gaujas ielā pie Čiekurkalna ūdens torņa”.
Vairākos 19. gs. beigu – 20. gs. sākuma plānos redzams arī, ka netālu no Čiekurkalna ūdenstorņa atradušās mežsarga mājas, kas iezīmētas ar nosaukumu “Brasas”. Cits pieņēmums vēsta, ka tagadējās Brasas stacijas apkaimē bijis brasls pār grāvi, kas savienojis Dzirnavupīti ar Šmerļa upīti, un tas savu vārdu saglabājis, apzīmējot apkaimi.
Ar dimantu pret akmeni
Gandrīz vai līdzās Brasas dzelzceļa stacijai pie pārvada atrodas Latvijas Mākslas savienības (LMS) “Kombināts MĀKSLA” (dibināts 2013. gada 20. decembrī) – radošais kvartāls, kur profesionālie un topošie tēlnieki īsteno savas ieceres.
Ikdienā te strādā tādi zināmi mākslinieki kā Bruno Strautiņš, Vija Dzintare, Rihards Ābeltiņš, akmeņkalis Dzintars Gailis, stikla mākslinieks Tīts Riņķis, rotkalis Andis Ronis…
Darbs rit ne vien radošajās darbnīcās, bet arī šogad akreditētajā LMS muzejā, kura krājuma ekspozīcijās var skatīt tēlniecības un grafiti ārtelpas ekspozīcijas, tēlniecības atklātās krātuves, keramikas ekspozīciju, kā arī glezniecības un scenogrāfijas atklāto krātuvi. Būtībā kvartāls kalpo kā mākslas ādere Latvijas profesionālās tēlniecības vēstures iepazīšanai un saglabāšanai.
Šī vieta ir īpaši interesanta, jo kvartāla teritorijā darbus ir veidojuši Latvijas vēsturē nozīmīgi tēlnieki Augusts Folcs un Kārlis Zāle.
Mākslas vēsturniece Baiba Guste teic, ka tēlnieki savām darbnīcām izvēlējušies šo vietu apzināti, jo netālu atrodas kapsētas, tāpēc bija pieprasījums pēc pieminekļiem. Turklāt bijusi ērta dzelzceļa satiksme materiālu transportēšanai, turpat līdzās atradusies elektrības transformatora apakšstacija (saglabājusies ēciņa ar frontonu un metāla durvīm), kas spēja apgādāt ar elektrību tam laikam Eiropā unikālāko akmens griešanas zāģi ar dimantzāģa ripu divu metru diametrā.
Tas esot maksājis ap 35 tūkstošiem latu. Šī ierīce, ar ko Kārļa Zāles vadībā zāģēja no Allažiem atgādātos šūnakmens blokus, lai izveidotu Rīgas Brāļu kapu skulpturālo ansambli, joprojām saglabājusies.
Pēdējos četrdesmit gadus tā gan nav lietota, jo mūsdienās biežāk izmantotā granīta griešanai nav piemērota – dimanta zobi biruši ārā…
Kombinātā tapuši daudzi izcili tēlniecības darbi, piemēram, Aleksandra Čaka piemineklis Ziedoņdārzā, piemineklis Krišjānim Baronam Vērmanes dārzā, piemineklis Otrajā pasaules karā kritušajiem latviešu leģionāriem Lestenē…
Piebilstams, ka te sākotnēji veidots arī Uzvaras laukuma piemineklis, ko nu kā okupācijas liecību paredzēts demontēt un iznīcināt. LMS muzeja vadītājs, tēlnieks Igors Dobičins atgādina, ka demontēto objektu oriģinālās detaļas vai fragmentus ar māksliniecisko vērtību, arhitektonisko kvalitāti, kultūrvēsturisku vai izglītojošu nozīmi paredzēts iekļaut Latvijas Okupācijas muzeja krājumā.
Tālāk šis muzejs varēs nodot tās glabāšanā citiem: valsts, pašvaldības vai privātam akreditētam muzejam. “Arī mūsu muzejam ir vismaz divi angāri, viens no tiem – Gaujas ielā 9a, kas aprīkots ar visu nepieciešamo, lai varētu uzglabāt šāda veida tēlniecības darbus.”
Celta par spirta mucu
Ejot pa Gaujas ielu garām bijušai kalnrūpniecības noliktavai, pēc tam zirgu tramvaja pieturas ēciņai, kur bijusi uzgaidāmā telpa un biļešu kase, esam pietuvojušies radošā kvartāla 5. korpusa ēkai, pie kuras pēc restaurācijas novietots tēlnieka Riharda Maura “Zilonītis”, kas agrāk atradās Ausekļa ielas pagalmā. 5. korpusa ēka celta no 1960. līdz 1965. gadam.
Kā stāsta Igors Dobičins, to projektējis “Lauku projekts”, taču sākotnēji neviena celtniecības organizācija nav ņēmusies to būvēt, līdz sarūpēja… mucu spirta. Uzreiz radusies īpaša ieinteresētība! Tā bija padomju laika realitāte – līdzās cietajai algai vajadzēja arī kādu spirtotu stimulu.
Apskatījuši LMS muzeja ekspozīcijas, dodamies uz izcilā vācu tēlnieka Augusta Folca bijušo dzīves un darba vietu Gaujas ielā 9, kur joprojām saglabājusies viņa dzīvojamā ēka, sarga mājiņa, stallis ar mazo lodziņu, pa kuru zirgs varēja izbāzt galvu…
Īpašums pieder LMS, kas telpas izīrē māksliniekiem. Tiekamies ar vienu no tās iemītniekiem – tēlnieku Rihardu Ābeltiņu. Viņš galvenokārt strādā ar ģipša atlējumiem, piedalījies iecienītā mūzikas un mākslas festivāla “Laba daba” darbnīcas “Pie dabas krūts” krūšutēlu veidošanā. Ko tas nozīmē? Vistiešāko – abu dzimumu pārstāvji ļauj uz savām kailajām krūtīm uzklāt ģipsi.
Savukārt darbnīcā bērniem festivāla mazākie apmeklētāji var ģipsī atliet gan plaukstiņas, gan pēdiņas. Tā kā nav ne Kārļa Zāles, ne Teodora Zaļkalna, ne Gustava Šķiltera māju – muzeju, tad vismaz šī Augusta Folca māja varētu kļūt par tēlniecības muzeju, par to tiekot domāts, vispirms jāpanāk, lai tai piešķirtu pieminekļa aizsardzības statusu.
Dvēseļu dārzā ar 250 gadu vēsturi
Pēc imperatores Katrīnas II izdotā ukaza, kas aizliedza mirušos apbedīt pilsētas teritorijā, jo toreiz plosījās buboņu mēris, aizgājējus sāka apglabāt kapos, kas atradās vismaz 300 asis (1 ass – 2,1336 m) aiz tālākajām pilsētas būvēm.
Lielos kapus iesvētīja un lietošanai nodeva 1773. gada 7. maijā, bet 1969. gada 24. aprīlī kapsētu slēdza. Laiku lokos tā demolēta, postīta, taču, par laimi, vairākas apbedījuma vietas, arī pieminekļi, piemiņas zīmes ir saglabājušās, tās atjauno ar entuziastu palīdzību.
Pirms vairākiem gadiem “Rīdzinieku biedrība” uzstādīja pagaidu jumtu 19. gadsimta 80. gados būvētajām Reinholdu dzimtas kapenēm, kādreiz greznākajai memoriālajai celtnei šajos kapos. Biedrība darbību beidza, tagad kapuvietu apzināšanu, sakopšanu veic brīvprātīgie – “Lielo kapu draugi”. Tiekos ar vienu no viņiem – atsaucīgo un zinīgo dāmu Antu Lapsiņu, kura izrāda kapsētu.
“Esam pateicīgi visiem enerģiskajiem ļaudīm, kas palīdzējuši sakopt šo dižo cilvēku piemiņas dārzu, īpaši Andrejam Cīrulim, bijušajam laikraksta “Padomju Jaunatne” redaktoram, Rīgas vēstures pārzinātājam Gunāram Armanim, kas pašaizliedzīgi un intriģējoši spēj ieinteresēt apmeklētājus. Vietējiem – spēks, lepojamies, ka mūsu apkaimē dzīvo Andris Gobiņš, biedrības “Eiropas Kustība Latvijā” prezidents, kā arī Rita Našeniece, Rīgas domes kultūrvēsturiskā materiāla mantojuma komisijas vadītāja. Kopīgiem spēkiem esam apturējuši tā dēvētā kapu tramvaja projekta īstenošanu.”
Lielo kapu teritorijā – arī Sv. Jēkaba kapi un Mazās Klijānu ielas stūrī – vērmahta karavīru kapi (te apglabāja tos, kas mira padomju gūsta apstākļos). 2012. gada vasarā vācu karavīru pīšļus aizveda uz kopīgo Beberbeķu vācu karavīru kapsētu Piņķos.
Gandrīz 30 hektārus plašajos Lielajos kapos patlaban atrodamas vairāk nekā 140 apbedījumu vietas, arī vairāku jaunlatviešu – Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra, Andreja Pumpura un citas.
Savukārt Varoņu ielas pieminekļu glabātavā ir vairāki tūkstoši savulaik pārvietotu piemiņas akmeņu un plākšņu. Piemiņas vietas izveidotas arī kādreizējam Rīgas mēram Džordžam Armitstedam, Fricim Brīvzemniekam, Arturam Duburam, Bernhardam Dīriķim, latviešu mecenātiem un uzņēmējiem Morbergam un Bergam, virknei izcilu vācbaltiešu.
2020. gada beigās Rundāles pils atjaunotājs arhitekts Imants Lancmanis apstiprināja ar sava arhīva materiāliem, ka mecenātu Vērmaņu ģimenes apbedījumā ir apglabāta arī Anna Ģertrūde Vērmane un viņas dēls Kristians – Vērmaņdāza dāvinātāji.
Saskaņā ar Lancmaņa kunga liecību, viņi atdusas zem četrkantīgā pieminekļa ar skaisto bišu stropu, bet 70. gados izveidotajā memoriālajā sienā iemūrētas dažas no piemiņas vietas detaļām. Šobrīd Rīgas pieminekļu aģentūra ir sagatavojusi piemiņas vietas atdzimšanas projektu, darbi jāsāk šogad, bet nākamgad piemiņas vietai jābūt pabeigtai, apjožot to ar autentiskas formas metāla sētu. Projektu virza Brasas iedzīvotāja Rita Našeniece, kas vada Rīgas domes kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisiju.
Rīgas domes attīstības komitejā tika atbalstīta arī Lielo kapu attīstības koncepcija. Galvenais šajā redzējumā – saglabāt romantisma parkā kapsētas vietas garu, bet, veicot restaurāciju, – cieņpilnu vides sakārtošanu un kopšanu, vienlaikus Lielos kapus paturot atvērtus sabiedrībai kā brīnišķīgu zaļu vides, kultūras un vēstures salu urbānajā vidē. Lielie kapi ir iekļauti “Rīgas attīstības programmas 2027” prioritātēs.
Nākamgad aprit 250 gadi kopš to izveides.
Zīda palagos kapenē
Dzirdēts ne viens vien stāsts, ka arī kapenes bijušas apdzīvotas. Anta Lapsiņa atceras kāda mācītāja stāstīto, ka atmodas laikā Lielo kapu kapenēs iepretī arhitektu Šmēlingu dzimtas kapam mitis kāds vīrietis, slēpjoties no tiesu izpildītājiem. Viņam esot piederējis viss žurnāla “Avots” komplekts.
“Ticiet vai ne – vēl pavisam nesen, ja nemaldos, 2016. gadā, tīrot kādas kapenes, uzgājām arī glītu matraci, pārklātu ar smalkiem zīda palagiem. Acīmredzot iekārtota vietiņa randiņam,” atklāj Anta Lapsiņa.
Izdemolētajās kapenēs, mācoties Rīgā, patvērumu meklējis arī kādreizējā Drāmas teātra direktora vietnieks Zigfrīds Kalniņš: “Es visur nēsāju portfelī līdzi izlaiduma uzvalku, puslīdz baltu kreklu un kurpes.
Manas “ģērbtuves” bija kolonādes kioska vai Bastejkalna tualete. Aiztaisu krampīti ciet, pārģērbjos, darba drēbes salieku portfelī – un uz tehnikumu. Septembrī pārsviedos uz viesnīcām un tā saukto zemnieku māju. Dzīve viesnīcās toreiz bija ļoti lēta, diemžēl katrā vietā bez pierakstīšanās varēja uzturēties tikai dažas dienas. Tā nodzīvoju divus mēnešus.
Beigās mani vairs nepieņēma nekur. Trīs naktis pavadīju Lielajos kapos, barona fon Šillinga kapenes nišas pavēnī. Bija septembra beigas, sākās lielie lieti, īpaši naktīs.
Man mugurā vienīgi tēva mētelis – melna tūka, ar samta krāgu kā Ļeņinam un kājās vecākā brāļa Jāņa 45. lieluma kurpes. Pirmo nakti kompānijas dēļ atnāca līdzi draugs, un mēs divatā gulējām starp kapu kopiņām.”
Līdzīgi kapenēs esot dzīvojusi arī gleznotāja Antonija Lutere, kuras darbos – trauksmains, spilgts, degošas, eksplozīvas dvēseles nemiers.
Savukārt Pokrova kapos dzīvojusi dzejniece Liāna Langa, viņa to atklājusi savā autobiogrāfiskajā stāstā “Kā viņiem gāja ar čeku”, kas veltīts viņas bijušā vīra Dzintara Veita* piemiņai. Ar dzejnieces atļauju ieskicēju to dienu noskaņas: “Elizabetei ar vīru Pēteri ir sešpadsmit gadu starpība, liela mīla, un tēvs Jēkabs viņus ir salaulājis Mēness ielas Dievmātes Plīvura baznīcā, kurā viņi arī dzīvo. Pēteris ir baznīcas zvaniķis un saimniecības pārzinis. Tā atrodas Pokrova kapu vidū, un viņiem šķiet, ka tur abi ir tīri labi noslēpušies no bezcerīgās padomju ikdienas.
Pagrabā ir velves, svētbildes, dažādas baznīcas uzpariktes. Pieticīga virtuve ar elektrisko plītiņu. Viens aukstā ūdens krāns koridora galā pie atejas. Atsevišķā nišā kurtuve ar ogļu krāsni un mūžīgi melni putekļi visapkārt, tie iekļūst arī ādas porās.
Istabā vairāki apaļi mierlaiku galdi ar bārkstainiem galdautiem, uz tiem atrodas rakstāmmašīnas, ko viņi vakaros klabina, sacerot prozu un dzeju. Istabas nišu grezno nesen svaigi tapusi freska – Sofija, Dieva gudrība. Kad abi pa stāvām trepēm izkāpj no sava pagraba, pirmais, ko redz, ir senatnīgi krusti un kapu kopas, augsti koki un debesis.
Blakus baznīcai atrodas svētā Jāņa Pommera piemiņas vieta. Reizēm viņi pamana, ka aiz kapu krūmiem snaikstās kaut kādi cilvēki, bet nepievērš tam uzmanību. Vai maz kapos mētelīšu virinātāju?” Kādu dienu Elizabetei liek ierasties Maskavas priekšpilsētas izpildkomitejā…
Priecē ielas svētki
Kā pulsējoša artērija stiepjas Hospitāļu iela, kopš 2014. gada te rudeņos norisinās šīs ielas kaimiņu svētki. Šogad tie iecerēti 11. septembrī plkst. 15.00. To mērķis ir iepazīt, saliedēt un iepriecināt vietējos iedzīvotājus, svētku organizēšanā iesaistās aktīvākie Brasas iedzīvotāji. Ikvienam ir iespēja piedalīties dažādās sporta aktivitātēs, izglītojošās meistarklasēs, mākslas darbnīcās un zinātniskos eksperimentos, kā arī baudīt muzikālus priekšnesumus un gardus ēdienus.
Sociālajā vietnē “Facebook” ir izveidota arī speciāla lapa (@hospitalusvetki), kurā iespējams sekot līdzi visiem aktuālākajiem jaunumiem. Ielas galā – unikāla divstāvu mūra ēka klasicisma formās (plānā veidojot U burtu). Tā uzcelta laika posmā no 1750. līdz 1754. gadam Kara hospitāļa vajadzībām (līdz pat 1000 slimniekiem). Mūsdienās šī celtne ir Tieslietu ministrijas pārziņā. A
rī citās ielās ir vēsturiski un arhitektoniski nozīmīgas ēkas, piemēram, Miera ielā 91 – daļa no tās apjoma atvirzīta no apbūves līnijas, gleznaini bagātinot ielas telpu. Miera 94. nams priecē ar jūgendstila ornamentālajiem ciļņiem un stūra torni.
Savukārt Mēness iela ir tapusi kā mazturīgu ļaužu nostūris, kuras apkārtnē dzīvojuši daudz ormaņu. Namā Nr. 8, kas būvēts 1965. gadā, atrodas tagadējais Rīgas Franču licejs, ko 1921. gadā dibināja Latviešu un franču tuvināšanās biedrība. Blakus tam – Pokrova kapi, kas pieder pareizticīgajiem, tāpēc pretī vārtiem redzama arhitekta Roberta Pfūga krievu-bizantiešu formās celtā Marijas Pasludināšanas pareizticīgo baznīca.
Pokrova kapos apglabāta aktrise Vija Artmane, fotogrāfs, gaišreģis Eižens Finks un citas sabiedrībā zināmas personības.
Simbolista darbs – iedvesmojošs hipijiem
Rīgā, toreizējā Ļeņina ielā 172, bija nams, kura pagalma logi vērsti pret ārzemju radio staciju traucētāju torņiem jeb tā dēvētajiem zāģiem.
Šajā namā dzīvoja arī hipijs Alfrēds Stinkuls, kurš grāmatā “Mati sarkanā vējā” atceras, ka “zāģi” traucējuši arī stereoiekārtai atskaņot plates… “Bieži ar tranzistoru radioaparātu devos uz Lielajiem kapiem – tur biju atradis bedri, kur labāk varēja dzirdēt “Amerikas balsi”, Brīvības raidītāju, Vācu vilni, BBC, “Radio Sweden”, Vatikāna Radio…”
Interesants fakts – VEF “Spīdolai” bija kāda īpašība, ko zināja radio lietās rūdīti ļaudis, proti, radioaparāta viļņu pārslēga mehānisms bija konstruēts tā, ka, kaut kur no rokas nopērkot 13 m, 16 m un 19 m īsviļņu plāksnītes, varēja pieregulēt diapazonu klāstu, lai dzirdētu “Amerikas balsi” un “Brīvo Eiropu”, ko padomju speciālie dienesti bez žēlastības slāpēja.
Apskatījuši bijušo “zāģu” pagalmu, dodamies uz Lielajiem kapiem, kuros Alfrēds piesaista manu uzmanību balta dolomīta piemineklim – tā centrālās daļas cilnī attēlots gulošs garmatains jauneklis.
Tas simbolizējot jūrnieku, virs viņa – nāra. Kapa pieminekļa reljefa attēlu 1907. gadā zīmējis viens no izcilākajiem vācu simbolistiem Fidus jeb īstajā vārdā Hugo Reinholds Karls Johans Hopeners, dzimis 1868. gadā Lībekā konditora ģimenē, miris 1948. gadā netālu no Berlīnes. Uz pieminekļa ieskautās sētiņas iekšpuses iegravēts tikai viens vārds “Erhardt” – kapa reljefu Rīgā pasūtīja Erhardu ģimene (tirgotājs un pilsētas padomes loceklis Jēkabs Erhards un viņa sieva Marija).
Pieminekļa kompleksu laikā no 1906. līdz 1908. gadam izgatavoja tēlnieka Augusta Franca Folca akmeņkaļu darbnīcā Rīgā, kurā veica arī pasūtījuma darbus pēc iesniegtajām skicēm vai arī pēc tās īpašnieka izstrādātajiem metiem.
Padomju okupācijas laikā šo vietu bija iecienījuši apmeklēt garmatainie, jo Fidus māksla ir iedvesmojoša hipiju kultūrai, kurā dominē simbolismam raksturīgā jutekliskā pasaules izjūta, dziņas un kaislības. Interesanti, ka Fidus darbs “Birzs pasakas” ar attēlotiem mīlētājiem ir bijis dzejnieces Aspazijas pastkaršu kolekcijā kopā ar vairāk nekā 30 dažādu autoru darbu reprodukcijām.
Anta Lapsiņa ievērojusi, ka pie Erhardu ģimenes kapam tuvējās kapenes nākuši goti, kas bieži vien apmetušies pagrabstāvā uz lāvām, kas tika izmantotas zārku novietošanai.
Ardievas Brasas cietumam
Brasas cietums (agrāk Rīgas Termiņcietums) bija slēgtais Rīgas cietums, kur dažādos korpusos ievietoja ne tikai notiesātos vīriešus, bet arī sievietes, nepilngadīgos un apcietinātos īsākam termiņam.
Celts no 1905. līdz 1911. gadam. Latviešu būvuzņēmējs K. Ķergalvis (atdusas Lielajos kapos) organizēja trīs ķieģeļu namu celtniecību, bet vienlaikus ar Tieslietu ministrijas atbalstu iegādājās vairākas tuvākās ēkas, lai paplašinātu topošās ieslodzījuma vietas teritoriju. Brasas cietums darbību sāka 1907. gadā, pēc pirmās ēkas celtniecības darbu pabeigšanas.
Pastāvēšanas laikā cietums bijis vairākas reizes slēgts atbilstoši ieslodzīto skaita izmaiņām dažādos vēstures posmos. Neatkarīgās Latvijas laikā tas savu darbību sāka 1922. gadā.
Pirmais cietuma kolektīvs bijis 56 darbinieki, tai skaitā 1 skolotājs, 1 feldšeris, 2 kancelejas ierēdņi, 1 vecākais uzraugs, 37 jaunākie uzraugi, 10 uzraugi – pavadoņi, kā arī viens zirgu puisis. Ieslodzīto skaitam pieaugot, jau pēc gada Brasas cietuma kolektīvā bijuši 86 cilvēki.
Kopš 2019. gada aprīļa cietums ir slēgts, jo bija novecojis, neatbilda Eiropas standartiem. Tagad šis cietums ir atvērts interesentiem, kā arī filmu veidotājiem. Piemēram, te uzņemti kadri režisora Ivara Zviedra dokumentālai filmai “Uz neredzīti, Brasa!”, kurā vienu no filmas galvenajām līnijām veido veco cietuma paražu sadure ar jaunajām eiropeiskajām tradīcijām.
Cietums veidots kā labirints, lai bēgšanas gadījumā notiesātais nespētu tikt ārā. Bēgšanas mēģinājumi? Piemēram, Latvijas starpkaru laika presē populāra bijusi anekdote, ka no Termiņcietuma ieslodzītie rakuši tuneli, taču viņiem par lielu pārsteigumu tas izvedis… uz Rīgas Centrālcietumu.
Bet patiess ir gadījums no agrīnajiem deviņdesmitajiem, ka kādreizējā 225. kamerā (pagrabtelpā) bijis ievietots notiesātais, lai viņu pārvietotu uz Rīgas Centrālcietumu. Puisis racis eju ar bļodiņu, kad ienācis uzraugs, pārsteigums viņam izrādījies pamatīgs – apmēram 2–3 metrus augsta smilšu kaudze, uz kuras pārgurumā guļ racējs.
Uzziņa
Biedrība “Brasa” izveidota 2017. gadā, lai saliedētu vietējos iedzīvotājus, veicinātu apkaimes attīstību drošā, sakārtotā un pievilcīgā vidē, kā arī dažādās organizācijās pārstāvētu vietējo iedzīvotāju intereses. Vada Raivis Dejus, darbā iesaistās aktīvākie iedzīvotāji.
Uzziņa
Brasas ievērojamās personības
Apkaime var lepoties ar īpaši daudzām izcilībām, ieskatam norādu tikai dažas, kuras dzīvojušas vai dzīvo joprojām:
Andris Gobiņš, biedrības “Eiropas Kustība Latvijā” prezidents.
Aktieri: Ģirts Jakovļevs, Lauris Subatnieks, Arturs Kruzkops + Ieva Segliņa, Dace Bonāte, Indra Burkovska, Rasma Roga, Akvelīna Līvmane, Varis Vētra.
Dzejniece Irēna Auziņa, rakstniece Dace Rukšāne, publicisti Mārtiņš Barkovskis (pseidonīms Otto Ozols), Viktors Avotiņš.
Mākslinieki: Aija Zariņa, Aleksandrs Naumovs.
Diriģenti: Jānis Ērenštreits, Normunds Vaicis.
Operas mākslinieki: Inga Šļubovska-Kancēviča, Ārija Bronka.
Teātra kritiķe Zane Radzobe, kino kritiķe Daira Āboliņa.
Sportiste Elīna Lapsiņa – otro gadu galvenā trenere loka šaušanas sacensībās Apvienotajos Arābu Emirātos.
