Brāļu Vinteru 500 govju ganāmpulks 0
Salīdzinot biogāzes ražošanas iespējas trīs dažādās Latvijas saimniecībās, izrādījies, ka Jāņa un Eināra Vinteru biogāzes ražošanas modelim z/s Līgo ir augstākā efektivitāte. Biogāzes ražotne Jelgavas novada Lielplatones pagastā darbu sāka pirms pusotra gada, 2010. gada 26. jūlijā, tā tiek barota ar kukurūzas skābbarību un putnu mēsliem, jauda 0,5 MW.
– Pēdējā laikā arvien biežāk izskan aicinājumi neļaut celt biogāzes ražotnes auglīgajās zemēs, kur jāaudzē graudi. Ko jūs atbildētu šiem skeptiķiem?
– Te nav runa tikai par auglīgajām augsnēm… Latvijā ir ļoti atšķirīgs klimats, kas jūras iespaidā turklāt ir ārkārtīgi mainīgs. Tādēļ Vidzemes augstienē ir par mēnesi īsāks veģetācijas periods (divas nedēļas vēlāk sēj, divas nedēļas agrāk jānovāc) nekā te, pie mums Zemgalē, nokrišņu vairāk, temperatūra zemāka, līdz ar to tas nav kukurūzas audzēšanai tik ļoti piemērots rajons. Protams, arī Vidzemē var audzēt kukurūzas šķirnes ar augstu FAO skaitli (agrīnuma indekss), taču ražas tik un tā tur tik lielas iegūt nevar. Latvijā kukurūzas audzēšanai piemērotāka ir valsts dienvidu daļa un rietumi, kur klimats ir siltāks un kukurūzai garāks veģetācijas periods.
Pērn Latvijā ar kukurūzu nebija apsēti pat 10 tūkstoši hektāru. Šogad droši vien būs vairāk, jo uzceltas vairākas jaunas biogāzes stacijas un to īpašniekiem jādomā, kā iegūt lielāku zaļmasu. Sešdesmitajos gados Latvijā ar kukurūzu bija apsēti pat vairāk nekā 100 000 hektāru. Mums vēl tālu līdz tam! Nevajag pārbaudītas un vērtīgas lietas noniecināt. Un tas attiecas ne tikai uz biogāzi. Kukurūzu izmanto arī lopkopībā un pārtikas ražošanā. Arī z/s Līgo veiksmīgi jau divus gadus iegūst kukurūzas graudus. 2010. gadā tie bija 15 ha, 2011. gadā jau 130 ha, no kuriem nokūlām graudus.
– Vai es sapratu pareizi, jūsu laukos nogatavojās kukurūzas graudi?
– Arī globālās sasilšanas ietekmē Latvija kļuvusi piemērota kukurūzas graudu audzēšanai. Kukurūzas ražas iegūšanai svarīga ir aktīvo temperatūru (tas ir, temperatūru virs 10 °C) summa veģetācijas periodā. Ja šī summa tuvojas vai pārsniedz 1800–2000 °C, kukurūza ienākas pat līdz dzeltengatavībai. Pie mums jau trīs vasaras šī summa ir pārsniegta, arī iepriekš ir bijuši vairāki kukurūzai piemēroti gadi pēc kārtas.
Ja orientējas tikai uz kukurūzas graudu audzēšanu, gadi, kad temperatūru summa nesasniedz 2000 °C, var pamatīgi iegriezt. Tāpēc lielās platībās kukurūzu graudiem audzēt es ieteiktu tikai tiem, kam ir biogāzes stacija vai iespaidīgs lopu ganāmpulks, kas var izmantot zaļmasu.
Audzējot kukurūzas graudus, ir ievērojami mazāka barības vielu iznese no augsnes nekā audzējot kukurūzas zaļbarību. Izžuvusī zaļā masa tiek atstāta uz lauka, un tas nav maz, tur ir daudz kālija. Ja kukurūzu vāc zaļbarībai (skābbarībai vai biogāzei), tad iznese ir ļoti liela un, nedodot neko vietā, piekrītu, augsne tiek noplicināta. Taču gan mēs, gan tuvumā esošo staciju īpašnieki digestātu (izrūgušo masu pēc biogāzes izdalīšanās) nogādājam atpakaļ uz laukiem, no kuriem šī kukurūza novākta. Mēs ne tikai ņemam no augsnes, bet dodam pretī ievērojamas NPK devas.
Viss digestāts tiek iestrādāts atpakaļ pilnībā. Ir bijuši vairāki piedāvājumi pārdot digestātu, taisīt no tā granulas, izmantot siltuma ražošanai, fasēt maisiņos un tad pārdot… Visiem atsakām, pat kaimiņiem, jo zemītei ir jādod atpakaļ tas, kas no tās paņemts.
– Kukurūzai ar digestātu vien nepietiek? Papildus dodat vēl arī NPK?
– Protams. Digestāts ir ļoti vērtīgs mēslojums, kas labi strādā, iedots augošai kukurūzai. Agrā pavasarī, ja nav ļoti mitra zeme, ar digestātu mēslojam ziemājus. Digestātu kukurūzai dodam arī pēc novākšanas (pēc aršanas), ja vien augsne nav pārmitra. Pirms ziemas tvertnēm jābūt tukšām, lai sešus mēnešus būtu, kur izrūgušo masu uzkrāt. Digestātu tāpat kā citus mēslojumus nedrīkst vest uz lauka no novembra līdz martam, tas ir pielīdzināts šķidrajam mēslojumam un skābbarības sulai. Ziemā jau gan arī jēgas to darīt nebūtu, ja nu vienīgi, lai atbrīvotu tvertnes, jo ar virsūdeņiem, sniegam kūstot, viss ieskalotos novadgrāvī vai aizplūstu gruntsūdeņos.
– Kāds ir digestāta saturs?
– Digestāts ir bioloģiski aktīvs mēslošanas līdzeklis, kas satur N 1,6–2,1 kg/t, P2O5 0,7–0,9 kg/t un K2O 2,3–3,1 kg/t. Slāpeklis ir daļēji pārgājis augiem vieglāk uztveramā amonija formā – ir pētījumi, kas liecina, ka šis slāpeklis izmantojas pat līdz 80%, kamēr no vircas tikai līdz 60%.
Digestāta satura rādītāji vairāk vai mazāk, bet visiem ražotājiem ir ļoti līdzīgi. Ja biogāzes ražošanā vairāk izmantoti šķidrmēsli, tad nedaudz samazinās slāpekļa daudzums, ja izmanto putnu mēslus, tad slāpekļa ir vairāk. Ja izmanto biomasā kukurūzu, tad ir vairāk kālija. Kālijs visos digestātos ir pārsvarā, turklāt tas ir augiem uzņemamā formā un augi izmanto līdz 60%. Fosfors gan tiek izmantots līdz 25%.
– Kā biogāzes ražotne iekļaujas jūsu saimniecības modelī?
– Ir Latvijā 300–400 hektāru saimniecības, kas uzbūvējušas 1 MW staciju, un visā zemes platībā sēj kukurūzu. Manuprāt, tas ir modelis, kuru nevajadzētu praktizēt, jo tas ir ārkārtīgi riskants. Pret šādām biogāzes ražotnēm būtu jācīnās, nevis pret tādām saimniecībām kā z/s Līgo. Kopā ar brāli apsaimniekojam 1800 hektāru, biogāzes vajadzībām kukurūza iesēta 250 hektāros ar vidējo ražību 40 t/ha (pavisam kukurūzu sējam 400 ha platībā, bet pārējais ir graudiem). Protams, tas ir ar nelielu rezervīti, kukurūzai ideālos gados var pietikt arī ar 220 hektāriem, kas nav pat 15% no saimniecības platības. Tas tikai veicina kultūru dažādību un risku mazināšanu.
Starp citu, kukurūza ir viena no tām retajām kultūrām, ko var audzēt arī bez augu maiņas vairākus gadus pēc kārtas vienā laukā. Ārzemēs audzē kukurūzu pat divdesmit gadus vienā laukā un nav pierādīts ražas samazinājums. Mums arī ir daži lauki, kur jau trešo gadu sējam kukurūzu. Latvijā ir īsāks veģetācijas periods un slimību attīstība ir ierobežota. Arī kukaiņi ļoti daudz posta kukurūzai nevar nodarīt, jo šī kultūra ir ātraudzīga.
– Ko darāt ar kukurūzas graudiem?
– Daļa ir realizēta, daļai vēl meklējam pircējus. Interese ir gan lopkopības saimniecībām, gan lopbarības ražotājiem. Kukurūzas graudi maksā tikpat, cik lopbarības kvieši, taču ražība ir pavisam cita. Izrēķinājām, ka tīrajā ražā esam ieguvuši 10 tonnas no hektāra (mitrā veidā vidējā ražība bija 11,5 t/ha, atsevišķos laukos kombaina mērītājs rādīja pat 17 t/ha). Šim gadam tas ir brīnišķīgi! Pretstatam kviešus kuļam 5–6 t/ha, rapšus 2,5–3,5 t/ha.
– Ar ko vēl barojat savu ražotni, ja neskaita kukurūzu?
– Biogāzes ražotnes izejvielas ir kukurūzas skābbarība un putnu mēsli – vienā diennaktī 22–25 t skābbarības un 2–2,5 t mēslu (gadā vidēji 9000 t skābbarības, 900 t mēslu). Atkarībā no sausnas putnu mēslu īpatsvars biomasā tiek palielināts vai samazināts, bet nekad vēl nav bijis vairāk par 10%. Parasti ir 8–9% robežās. Vistu mēslus nedrīkst pārdozēt, jo tur ir daudz slāpekļa. Ja tā ir pārāk daudz, tas bremzē procesus.
– Kāpēc izvēlējāties tieši putnu mēslus?
– Kukurūzas biomasai pietrūkst minerālvielu, kas ir jādod atsevišķi (tāpat kā liellopiem, kas tiek baroti ar kukurūzas skābbarību). Putnu mēslos šīs nepieciešamās minerālvielas ir. Vienu brīdi gan gribējām no šiem mēsliem atteikties, jo sākās problēmas ar skābju īpatsvaru un samazinājās gāzes apjoms. Taču laikam bija vainīga kukurūza, kas bija ļoti vēlu novākta un tāpēc tajā bija mazāk sausnas. Sākām lietot citos laukos vākto kukurūzu, un process atjaunojās, atkal strādājam ar 100% jaudu. Apjoms, ko dodam iekšā, ir pat mazāks – šobrīd tiek dotas tikai 25 t, kopā gan kukurūza, gan mēsli –, un ražotne strādā ar maksimālo jaudu.
– Ar ko tas skaidrojams? Vai ar skābbarības kvalitāti?
– Es domāju, ka 2010. gada skābbarība nav ne par vienu gramu sliktāka kā 2011. gada, ja ne pat labāka. Lai gan kukurūza pēc ieskābēšanas gatava lietošanai jau ir pēc mēneša, tomēr labāki rezultāti tiks iegūti, ja tā nostāvēsies.
– Cik bieži pusotra gada darbības laikā ražotne strādājusi ar maksimālo jaudu?
– Pēc biogāzes iekārtas palaišanas pirmos trīs mēnešus strādājām ar 70% jaudu. Pēc tam gandrīz gadu nostrādājām ar pilnu jaudu. Tad sākās problēmas ar fermentācijas procesu, jauda nokritās, un vienu brīdi pat vispār apstājāmies. Iemeslu kopā ar vācu kolēģiem ik pa laikam zīlējam vēl tagad. Varianti bija dažādi – pārbarots, slikti vistu mēsli, piejaukti kādi dezinfekcijas līdzekļi vai antibiotikas –, bet nevienam neguvām apstiprinājumu. Viss beidzās ar to, ka pusi biomasas no rezervuāra izlējām uz laukiem un otru pusi atjaunojām (paldies par to Ivetai Grudovskai no LLU MPS Vecauce un Jurim Cīrulim no z/s Mežacīruļi!), kas ļāva ražošanas procesu atsākt ļoti strauji un ātri. Šobrīd strādājam ar maksimālo jaudu. Pavisam nesen gāzes apjoma rādītāji atkal sašķobījās, mēs sabijāmies un samazinājām jaudu līdz 50%, bet viss beidzās labi. Vienu mēnesi nostrādājām ar pusjaudu, bet šobrīd atkal strādājam ar pilnu.
Regulāri taisām biomasas analīzes, tās ir ideālas. Bet vainu nevaram atrast.
– Vai jums vienīgajiem tā?
– Nē, taču, visiem tā ir! Varbūt citi nestāsta. Taču to nevajag slēpt, nevajag dzīvot ilūzijās, ka biogāzes ražotne ir naudas bedre. Tur tāpat ir iekārtas, kas lūst un dilst.
Eiropā vidējās biogāzes stacijas strādājot tikai ar 70–80% jaudu. Problēmu ir pāri kaklam. Ar biogāzes ražotni ir tāpat kā ar govju ganāmpulku – katru brīdi esi piesiets. Darba apjoms ir tikai palielinājies.
Latvijā nesasniegtās jaudas cēlonis nereti ir nepareizi aprēķini. Latvijas apstākļiem tiek izvēlētas nepiemērotas tehnoloģijas un, lai samazinātu izmaksas, tiek izvēlēti pārāk mazi tvertņu apjomi, kas palielina organisko slodzi. Jo tvertne ir mazāka, jo biežāk tajā jālādē iekšā, bet kukurūza nepaspēj izfermentēties, var teikt, tā pa otru galu nāk ārā pusizdzīta. Tur viss labums vēl ir iekšā. Īpaši tas attiecas uz iekārtām ar vienu fermentatoru, tur, izdzenot uz glabātavu, vēl ir 15% gāzes. Ir ļoti smalki jāzina, kāda izejviela tvertnē tiks likta – kukurūza, šķidrmēsli vai zāle. Ja strādā ar zāli vai citu zaļo masu, tad tvertnes apjomam būtu jābūt gandrīz divas reizes lielākam nekā strādājot ar kukurūzu. Jo zālē ir mazāk enerģijas. Ja liktu klāt kviešu miltus, tad apjomu varētu ievērojami samazināt.
– Jūs arī?
– Pat mēģinājuši neesam. Lai gan ļoti daudzas biogāzes stacijas gan pie mums, gan Eiropā miltus izmanto. Esam likuši tikai atbiras, ko atsijājām no kukurūzas novākšanas procesā un kaltēšanā. Gāzes apjoms strauji palielinājās.
– Ja biogāzes stacija būtu jāceļ tagad, arī izvēlētos 0,5 MW?
– Droši vien būtu cēluši lielāku – 1 MW. Svarīgi, kāda ir saimniecības kapacitāte, – cik ir zemes, kuru var atvēlēt šim mērķim. Ja celtu lielāku, tad kukurūzai tikai biogāzes vajadzībām vien būtu jāatvēl 500 hektāru kā minimums. Tas būtu bez garantijas sliktam gadam. Lai būtu ar garantiju, – 600 hektāru. Tad jājautā, kāpēc mēs izveidojām savu graudkopības saimniecību – ar 6000 t ietilpīgām graudu glabātavām, pieņemšanu, kaltēšanu, tehniku? Lai noslogotu jau esošos pamatlīdzekļus un tehnoloģijas, mēs izvēlējāmies celt tieši 0,5 MW staciju.
– Cik saņemat par vienu kilovatstundu elektroenerģijas?
– Tas nav noslēpums, 14 santīmus. Nevajag pārmest biogāzes ražotājiem vieglu peļņu, visi te strādā melnām mutēm. Labāk skatieties uz dubulto tarifu, ko saņem koģenerācijas stacijas, kas darbojas ar krievu gāzi. Kāds tam ir pamatojums? Šīs stacijas mēs visi uzturam. Subsidēšana ir paredzēta, lai attīstītu ko jaunu.
– Kur liekat saražoto siltumu?
– Šoruden izmantojām kaltē. Pateicoties biogāzes siltumam, ietaupījām 30% izmaksu.
– Cik izmaksāja būvniecība? Kad plānota investīciju atmaksāšanās?
– Investīcijas ir ļoti lielas, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies tieši 0,5 MW iekārtu. Divreiz jaudīgāka iekārta, protams, nemaksā divas reizes dārgāk, taču investīcijas būtu nepieciešamas jaudīgākai lauksaimniecības tehnikai, lai izaudzētu un novāktu kukurūzu. Rēķinām, ka šī stacija mums varētu atmaksāties apmēram sešos gados, uz tādu termiņu mums arī bankā kredīts. Šobrīd aktīvi ceļam stikla siltumnīcas 10 000 m2 platībā. Kopā desmit gados investīcijām vajadzētu atmaksāties.
Siltumnīcā ir jāiegulda vairāk nekā biogāzes stacijā. Iekārtu piegādātāji sākumā teica, ka Holandē viens kvadrātmetrs izmaksā vienu eiro, bet Latvijā vienu latu. Samierinājāmies ar šo starpību. Bet nē, iznāk divi lati! Apkures sistēmai vien vajag 300 tūkstošus latu. Mums ar biogāzes saražoto siltumu nepietiks.
– Nepietiks?
– Pietiks tikai vasaras periodā. Jo būvējam ar skatu nākotnē. Mēs nebūvējam siltumnīcu biogāzes dēļ, kā nelielu papildu biznesiņu. Dārzeņkopība būs atsevišķa nozare, ko atbalstīsim ar biogāzi. Neko jau nevar zināt, varbūt nākotnē celsim vēl vienu biogāzes staciju jeb vēl divus trīs hektārus siltumnīcu. Tāpēc šobrīd izskatām iespēju iegādāties mežu, lai varētu nodrošināt apkuri ar šķeldu ziemas periodā.
Audzēšana siltumnīcā ir paredzēta divās apritēs. Pagaidām plānojam audzēt hibrīdo gurķu sēklu. Brīvais periods būs novembris, decembris. Jau janvāra beigās ir jāsāk audzēt stādus.
– Bet tad jau vēl ir ļoti tumšs. Kur ņemsiet elektroenerģiju gaismai?
– Janvāra beigās sākam audzēt stādus, februāra sākumā tie tiek izstādīti stādu audzētavā, februāra vidū izstādām siltumnīcā. Februāra beigās dabiskās gaismas ir vairāk. Mākslīgais apgaismojums ir paredzēts tikai tajā daļā, kur audzēs stādus (tā ir sestā daļa no siltumnīcas platības), patērējot 170 kW stundā. Tas ir ļoti liels patēriņš, kas būs vajadzīgs, maksimums, vienu mēnesi gadā.
– To jau jūs no savas ražotnes nevarēsiet paņemt?
– Prasīsim atsevišķu pieslēgumu. Elektrību tirgo vairāki uzņēmumi, ne tikai Latvenergo. Nav izslēgts, ka ar laiku, ja palielināsies elektroenerģijas cenas, lietosim savējo.
– Kāpēc izvēlējāties audzēt tieši gurķu sēklas? Vai tām būs pircējs?
– Ar sēklām plānojam startēt. Sēklām ir fiksēta cena, konkrēts realizācijas laiks. Nīderlandes kompānija sekos līdzi audzēšanas tehnoloģijai. Protams, ir vēl ļoti daudz nezināmā, kā būs realitātē, varēsim pateikt tikai pēc gada. Šogad plānojam jau pirmo apriti, es gan nezinu, vai pagūsim, jo mazliet esam iekavējuši būvniecības darbus. Plānots, ka laksti un gurķi pēc sēklu izņemšanas arī tiks likti biogāzes biomasā.
– Vai tad Eiropā trūkst gurķu sēklu audzētāju?
– Nīderlandē ir intensīva dārzeņkopība un ir grūti nodrošināt slimību brīvu izejmateriālu. Tas attiecas ne tikai uz siltumnīcu kultūrām. Pērn audzējām spinātus, sanāca laba raža, bet diemžēl ar sliktu dīdzību. Vajag vismaz 80%, bet novākšanas laikā uznāca lietus un bija tikai 60%.
Kvalitatīvām hibrīdo gurķu sēklām ir jābūt brīvām no vīrusiem, ko Nīderlandē ir grūti nodrošināt. Šim nolūkam ir vajadzīgi vīrusu sterili reģioni. Latvija pagaidām tāda ir.
