Brāļu Kokaru fenomens: kas tāds latviešu mūzikas kultūrā vēl nav pārspēts 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem zemnieka ģimenē Gulbenē piedzima Imants Kokars (1921–2011), bet pēc neilga brīža, 17. augustā, pasaulē nāca arī viņa dvīņubrālis Gido Kokars (1921–2017).
Abiem, raksturā dažādiem, bija lemts kļūt par ģeniāliem kordiriģentiem, latviešu kormūzikas leģendām. Abi 20. gadsimta 60.–80. gadu latviešu kormūzikas līderi sāka kā ierindas skolotāji, bet kļuva par Konservatorijas (Mūzikas akadēmijas) profesoriem; I. Kokars darbojās arī kā šīs augstskolas rektors (1975–1990).
Latviešu akadēmiskās mūzikas aprindas abus ievēroja 50. gados.
Vispirms, 1948. gadā, I. Kokaru, kad viņa, tobrīd mūziķu vidū nezināma matemātikas skolotāja diriģētais Cēsu Skolotāju institūta koris ieguva pirmo vietu Dziesmu svētku koru karos.
Tad arī G. Kokaru, kurš 1955. gada Dziesmu svētkos guva līdzīgu pārsteidzošu uzvaru ar Rīgas Pedagoģiskā institūta kori, vēlāko “Daili”.
I. Kokara vārds vairāk saistās ar 1969. gadā paša iecerēto un radīto kori “Ave Sol”, kā arī vīru kori “Dziedonis”.
Muzikologi atzīmē, ka I. Kokars un “Ave Sol” starptautisko lauru daudzumā joprojām ir nepārspēti.
“Kā Grāla bruņinieki latvju kordziesmas “kauju laukos” pēkšņi parādījušies, viņi nu jau vairāk par pusgadsimtu abi divi tur “cīnās”.
Pētot mūsu mūzikas vēsturi, varam pārliecināties, ka kaut kas tāds latviešu mūzikas kultūrā vēl nekad nav pieredzēts.
Plecu pie pleca viņi kaldinājuši “Dailes”, “Beverīnas”, “Dainas”, “Dziedoņa”, “Ave Sol” un vēl citu savu vadīto koru pašmāju un starptautiskos panākumus.
To māksliniecisko uzvaru spozmi, kuru nu jau krietnu laiku sabiedrībā labprāt oficiāli dēvējam par brāļu Kokaru fenomenu,” 2001. gadā rakstīja komponists un mūzikas vēstures pētnieks Oļģerts Grāvītis.
