Ulmanis par kāpšanu Everestā: Tu neko nevari izdarīt tur normāli, nevari neko, bet tur ir kaut kas baigi cēls iekšā 0
Rimants Ziedonis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jauna sadaļa! Neskaitāmi domātāji, sākot ar filozofiem un beidzot ar psihoterapeitiem, ir uzsvēruši – dzīvo tagad, šajā brīdī. Amerikāņu sociologi cilvēkiem dzīves nogalē jautājuši: ko jūs vairāk nožēlojat – to, ko paveicāt neveiksmīgi, vai to, ko nepaveicāt vispār? Lielākā daļa atbildēja: visvairāk nožēlo to, ka nav paveikuši, par ko sapņojuši, ko vēlējušies sasniegt. Vai nu tas licies pārāk nereāli, vai dūšas nav pieticis.
Šajā rubrikā publicēsim rakstnieka un publicista Rimanta Ziedoņa rakstus par cilvēkiem, kuri dzīvo, dzīvo nost. Tagad, šajā brīdī. Tos varētu saukt ne tikai par ceļotājiem vai dēkaiņiem, bet arī nemiera gariem, ideju ģeneratoriem, nerimstošiem savu sajūtu un maņu paplašinātājiem, cilvēkiem, kuri nav ļāvuši mājas čībām pieaugt pie pēdām. Juris Ulmanis tagad ir Juris Alberts Ulmanis.
Kā tā gadījās? Kad viņš devās kāpt Everestā, nepālieši pēc viņa pases uztvēra, ka viņam ir nevis divi vārdi, bet divi uzvārdi, un visi sauca par misteru Albertu. Ulmani man ir gribējies satikt jau labu laiku. Cilvēks, kas dzīvo. Dzīvo nost. Apveltīts ar pozitīvu enerģiju un humora izjūtu. Kalnos kāpējs. Uzkāpis ar Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu kādās sešās pasaules virsotnēs dažādos kontinentos. Vispār kāpējs.
Pirmais, kas Latvijā ieviesa mobilos telefonus. Atcerieties – bija tādas “Motorolas” zemledus makšķernieku kastes ar klausuli galā? Pārcēlies no Čikāgas strādāt “Motorolas” sistēmā uz Austrumeiropu. Ceļojis pa dažādām lielu uzņēmumu valdēm, pārslēpojis pāri Grenlandei. Strādājis un strādā kā mācībspēks dažādās augstskolās. Mierīgs, bet var arī pateikt stingrāku vārdu.
Četratā slēpojot pāri Grenlandei, pateicis dāmai, ka viņai nevajadzētu ekspedīcijā ņemt līdzi tik daudz mantu, gandrīz vai vakarkleitas, augstpapēžu kurpes un matu fēnu, lai ceļabiedriem nav viņas neskaitāmās mantas jānes. “Viņa bija no Īrijas, viņai bija baigi rupja mute, es varēju dzirdēt, kā viņa mani blakusteltī kārtīgi lamāja.”
Šoreiz vairāk par viņa kāpienu Everestā. Nesen ir iznākusi Jura grāmata “Ceļš uz Everestu, kas turpinās”. Satikos ar Juri Albertu Nacionālajā bibliotēkā, kur viņš mēdza laipni aprunāties ar savas Everesta kāpiena fotoizstādes apmeklētājiem. Nupat no vienas apmeklētājas bija saņēmis nosodījumu, ka viņš un vispār alpīnisti piesārņo ar savu klātbūtni Everestu.
Savukārt mūsu sarunas laikā pienāca kāda kundze, lai meklētu palīdzību. Juris: “Viņa katru dienu nāk pie manis. Viņa dzīvo patversmē un grib, lai palīdzu viņai atgūt dzīvokli. Viņa domā, ka es kā zemessargs varu viņai palīdzēt.” Kamēr runājam, ieskrien arī viņa meita Marija. Jautāju Jurim, vai viņš negrib ar savu meitu uzkāpt kādā virsotnē. Īsti ne, esot atmiņā traģēdija kalnos ar Teodoru Ķirsi un viņa meitu Eviju.
Kad saruna bija svaigi notikusi, pēc nedēļas Juris paziņoja, ka ir pieteicies karā uz Ukrainu. Pirms Juris bija devies ceļā, paspēju vēl pajautāt – kāpēc?
“Man jau pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā bija viena “epifānija”. Es staigāju gar krastmalu, bija 11. novembris. Visi apkārt lieli patrioti ar karodziņiem. Es sev jautāju – ko nozīmē būt patriotam? Tad es nodomāju, ka vienkārši staigāt ar karodziņu, tas neko nedod. Zemessardzē tiku speciālā virsnieku apmācības sistēmā. Man patīk tā kārtība, man patīk tie cilvēki. Zemessardze man dod ticību Latvijas aizsardzībai un arī lepnumu. Es zināšu, ko darīt x stundā. Cilvēki Zemessardzē patiešām domā, kā aizsargāt Latvijas valsti, nevis bla bla. Tur ir tāds skaists ideālisms.
Es nevaru skatīties spogulī ar tīru sirdsapziņu, apzinoties, ka neesmu izdarījis visu iespējamo, lai aizsargātu Latviju. Mēs taču sakām ‘’Ukraina karo par mums!’’. Ja tas ir par mums, tad ir jāpiedalās plecu pie pleca ar ukraiņiem. Vai man ir bail? Jā, protams, man ir bail. Bet man vēl vairāk ir bail nebraukt. Tikai darot visu iespējamo un neiespējamo, mēs varam būt pa īstam brīvi!”
Dzīvelīga ģenētika
Juris domā, ka viņam kustīgs, dzīvelīgs dzīvesveids ir ģenētiski. Viens vectēvs dienējis cara armijā, tad pirmajā padomju armijā, tad studentu rotā, dažkārt ticis apcietināts, dažkārt bēdzis, labprāt ar draugiem gājis uzdzīvot. Jurim ir šī vectēva dienasgrāmatas, kuras viņš domā publicēt. Juris saka: “Nu, normāla dzīve,” un nosmejas. Otrs vectēvs, kapteinis Latvijas armijā, bijis no Litenes izsūtīts uz Sibīriju. Jurim ir arī otra vectēva vēstules, rakstītas no Sibīrijas.
Abi vectēvi karavīri, tad nu nav jābrīnās, ka Juris ir Zemessardzes virsnieks. Viņš arī pakavējas atmiņās par bērnību un jaunību Amerikā, kad latvieši ir ceļojuši cits pie cita no vienas vietas uz otru pa visu plašo valsti. Un izteica secinājumu, ka latviešiem, vispār eiropiešiem tā ģenētika ir citādāka nekā amerikāņiem, no kuriem liela daļa reti izbrauc tālāk par 200 km no savas dzīvesvietas. “Tā ka, es domāju, mums visiem varētu būt tā ģenētika kā baigiem vikingiem, kas var izdzīvot. Kaut kas manī droši vien ir no vectēviem.”
Bet tas dzinulis, no kurienes tas tomēr nāk? “Man ļoti patīk dzīvot – tas ir tas dzinulis. Varbūt tā izklausās kā klišeja, bet es uzskatu, ka katra diena ir dāvana. Un es gribu piecelties no rīta un kaut ko skaistu sagaidīt. Katru brīdi kaut kas notiek. Un tas, ka tu man no zila gaisa piezvanīji un atnāci, arī ir piedzīvojums.”
Juris ir dzimis un jaunību pavadījis Ņujorkā kā “superletiņš”. Latvijā nonācis, ceļodams no vienas “Motorolas” pārstāvniecības uz citu. Čikāgas birojā bijuši priecīgi, ka viens no savējiem pēc Berlīnes mūra krišanas grib doties pārstāvēt uzņēmumu tolaik amerikāņiem neskaidrajās Austrumeiropas dzīlēs. Uz Eiropas cilvēkiem kā vadītājiem tomēr skatījušies piesardzīgi. Zinājuši, ka Juris kā latvietis sapratīsies ar eiropiešiem labāk nekā kāds darbinieks no Teksasas. Juris vadīja uzņēmuma birojus Ungārijā, Čehijā.
“Kad es sāku Austrumeiropā strādāt, man bija baigā eiforija. Jā, tagad te ir brīvība un baigais kings (karalis – tulk. no angļu val.) biju, un amerikāņu firma! Tas viss bija baigais WOW!” (Smejas.) Tā Juris nonāca Latvijā, kur nu jau labu laiku ir nogruntējies. Būdams “Motorolas” vadītājs Latvijā, viņš arī sāka kāpt kalnos. Pie viņa atnāca leģendārais alpīnists Teodors Ķirsis un lūdza “Motorolas” atbalstu ekspedīcijai uz Makkinlija kalnu Aļaskā, Ķirsis un Imants Zauls bija iecerējuši uzkāpt katra kontinenta augstākajā virsotnē. Juris atbildēja – jā, es jūs atbalstīšu, ja ņemsiet mani līdzi.
“Tā laba lieta – kad tu esi iesācējs, tu nezini, kas tas ir. Es kaut ko varēju vienīgi safantazēt. Man tas nelikās nekas neizdarāms, kā bērns biju kaut ko lasījis par alpīnismu. Bet man nebija ne jausmas, cik grūti tas ir. Kad biju Everestā, man visu laiku bija bilde ar Zaulu un Ķirsi – kā tādi sargeņģeļi, tie ir mani skolotāji.”
Kāpiens Debesu pierē
Ejam izstādē no bildes uz bildi, un Juris komentē. “Es ļoti iemīlēju šerpu cilvēkus, ļoti sirsnīgi, strādīgi, viņiem viss nāk no sirds. Viņi ir nabadzīgi, bet priecīgi, par neko. Un mēs te sūdzamies par dzīvi. Tie ir nepālieši, viņiem ir tur kaut kādas 120 valodas… Te ir tā saucamā bāzes nometne, tur iet “trekingi”, tā ir vieta, kur es paliku divus mēnešus. 5400 metru augstumā. Mums katram bija telts. Ja tu piemaksāji vairāk, tad deva telti, kur vari kājās piecelties, bet mums, parastiem aborigēniem, bija parastās teltis. (Smejas.)
Bet tu zini, Rimant, teltī manā vecumā visu laiku līst iekšā ārā nav tik vienkārši… Tie lūgšanu karodziņi. Tur visur tādi ir… Te ir tas Khumbu leduskritums, tur tas ledus kustas visu laiku, čīkst, neizskatās, bet ļoti bīstama vieta, tur ir plaisas. Tur katru rītu iet pārbaudīt šerpas, viņus sauca par ice doctors (ledus ārsti/zinātnieki? – tulk. no angļu val.)…
Te šerpa visu laiku no dīķīša nesa ūdeni uz nometni, turp atpakaļ, un tā visu dienu. Šerpām ir dažādi līmeņi, šis ir zemākā līmeņa, viss, kas viņam jādara – jānes mantas augšā un lejā. Ziemā tur nekas nenotiek, tas ir pārāk ekstrēmi Everestā, tad tur ir arī lietus sezona. Parasti uz virsotni iet maijā… Tur ir skaisti, tādas ainavas, pēkšņi kādi nenormāli gaismas brīnumi parādās. Saule ir nenormāli karsta… Kad laiks ir labs, tad visi no bāzes nometnes drāžas uz augšu.
Kādi 400 kāpēji plus šerpas… Es tiku līdz 7300 m augstumam. Tad visus sasauca fotografēties, es izvilku Latvijas karogu… Tie dzīvnieki arī var kāpt tikai līdz zināmam augstumam. Šitie ar baigiem ragiem ir jaki… Te mūs lama iesvētīja, viegli uzsitot pa galvu, viņam bija jetija galvaskauss un pirksti. Mēs pienesām viņam visu ekipējumu, visu ēdienu, viņš visu iesvētīja. Viņš mums lika miltus uz sejas, lai mēs nodzīvojam ilgu mūžu… Tie ir piemiņas krāvumi alpīnistiem, kas Everestā gājuši bojā.”
“Man diezgan spilgti atmiņā ir pirmais kalns, tas Makkinlijs, es toreiz biju tik naivs, es nezināju, kas tā kalnā kāpšana ir, un es vienkārši gāju līdzi Teodoram Ķirsim un Imantam Zaulam. Daudz nedomādams, tu vienkārši vālē. Tur es atceros vienu vietu, kur bija baigi šaurā kore, Imants jau bija pārgājis tai pāri. Es nebiju piesiets un negribēju tur iet. Imants man visu laiku saka – tev jānāk pāri, un es nevaru, es gandrīz raudāju. Es negribu! Bet viņš mani pierunāja. Tas bija tāds – āāā! Ja es esmu piesiets, tad man nav bail.”
Kāpienu Everestā Juris sāka pagājušā gada martā. Pēdējo reizi līdz tam kāpis kalnos pirms divdesmit gadiem. Savulaik viņš tika uzkāpis kopā ar Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu sešās no septiņām augstākajām pasaules virsotnēm dažādos pasaules kontinentos, tās ir Makkinlijs Aļaskā, Akonkagva Argentīnā, Koscjuško Austrālijā, Vinsona masīvs Antarktīdā, Kilimandžāro Tanzānijā, Elbruss Kabarda – Balkārijā. Bet bija izaicinājums uzkāpt augstākajā, Everestā, 8848 m virs jūras līmeņa. Everests, tibetiešu mēlē Džomolungma, nozīmē “Dieviete Zemes māte”, vienā no nepāliešu valodām – Sagarmātha, “Debesu piere”.
Šādā augstumā pastāvēt spēj tikai jetiju civilizācija. Bet vispār sezonā Everests pārvēršas par Brodveju, kur var satikt slavenus alpīnistus, Bahreinas princi, dāmu, kas vēlas iekļūt Ginesa rekorda grāmatā kā friziere, kura visaugstākajā punktā pasaulē izveidojusi kādai frizūru, popzvaigznes, garkājainas influenceres un druknus dēkaiņus. Tur Juris Alberts satika arī šerpu mācekli Pasangu jeb tibetiešu mēlē Piektdienu, meiteni, kura bija nolikta viņam blakus, lai pieskatītu. Gandrīz kā Robinsonam Krūzo bija savs Piektdienis.
Cilvēki, kas nav īsti informēti par alpīnismu, parasti domā, ka kāpiens notiek vienlaidus – uzkāpjam vienu gabalu, nobāzējamies, tad kāpjam atkal tālāk. Notiek citādi: alpīnisti izveido trīs četras bāzes nometnes, viņi uzkāpj kādu posmu izpētei un treniņam, tad kāpj atkal lejā uz bāzes nometni. Un tikai nākamajā piegājienā uzkāpj augstāk un tur paliek, lai kāptu atkal tālāk.
Visu šo procesu pavada pieredzējuši šerpas. Daudzi no viņiem uzkāpj Everestā vairākkārt, tā sezonas laikā (3–4 mēneši vasarā) sapelnot naudiņu visam gadam. Daudzi šerpas kalnos iet bojā. Kā stāstīja Juris, blakus grupā šerpa pagājis nostāk nokārtoties un iegāzies plaisā. Tādās situācijās cilvēku izglābt ir bezcerīgi.
Juris Alberts: “Man parasti katrā ceļojumā ir kāda mūza. Un Everestā man mūzas bija divas nepāliešu meitenes Nima un Pasanga. Viņas trenējās būt pavadones, un viņas abas uzkāpa Everestā. Viņas tik smieklīgas bija, dažkārt es biju pēdējais, ja kaut kur gājām, tad parasti viena no tām meitenēm bija atbildīga par mani. Viņas neprata tik labi angliski, un tad, ja es kādreiz paklupu vai kas cits ar mani atgadījās, viņas man prasīja “Are you ok, Mr. Albert?”. Tas bija viss, ko viņas mācēja. Vēl varbūt “we go” vai “very good”. Kādreiz viņas mani sauca par profesoru. Es visu laiku gribēju teikt – man nav ok, man sāp, es tikko nokritu. (Smejas.) Viņas bija tik pozitīvas, tik jaukas.”
Kalnos kāpšana no malas izskatās pēc ekstravaganta prieciņa, bet kalnos iet bojā daudz cilvēku, simtiem. Arī Jura blakusekspedīcijā gājuši bojā divi cilvēki, turklāt pēc uzkāpšanas Everesta virsotnē.
Kāpēc tomēr cilvēki kāpj, kāpēc viņš kāpj?
Kā smejas Juris – slavenais alpīnists Džordžs Malorijs 1923. gadā uz šādu jautājumu esot atbildējis tā: tāpēc, ka tā virsotne tur ir.
Juris: “Everestā nekas nebija forši. Ir daži jauki brīži, bet nekas nav patīkams. Noliecies kājām nogriezt nagus un jūti, ka jau esi aizelsies, nav elpas. Visu laiku mokies un mokies, un gribi, lai tas viss beidzas. Bet tu esi uzstādījis sev uzdevumu, un tev tas jānoved līdz galam. Es atceros, ar vienu kolēģi izgājām ārā no virtuves telts, un viņa teica – kad šie sūda murgi vienreiz beigsies!? Tu neko nevari izdarīt tur normāli, nevari neko. Bet tad tas jautājums – kāpēc tu to dari? (Smejas.) Tur ir kaut kas baigi cēls iekšā. Tu sev saki – jā, to var izdarīt. Man liekas, tur tā atbilde ir. Cilvēkam ir jāmokās, lai viņš saprot, kas ir labs, un varētu daudz labāk saprast pats sevi.”
Viena no atbildēm ir meklējama Jura grāmatā “Ceļš uz Everestu, kas turpinās”: “Man šķiet, ka kāpt ir ļoti dabiski. Mēs, būdami bērni, gribam visur kāpt, uzkāpt, nokāpt, iekāpt, uzrāpties, norāpties. Ikvienam ir savs atmiņu stāsts par to, kā bērnu dienās izdevies uzrāpties kokā un nokrist no tā. Iespējams, kāpšana ir mūsu vēlme turpināt bērnību?”
Turklāt šāds kāpiens maksā arī naudu, licencei vajadzīgi 11 000 amerikāņu dolāru. Un simtiem cilvēku ir gatavi par to maksāt. Kaut gan, kā smiedamies teica Juris: “Tur viss ir riebīgi, pilnīgi viss ir neizturami.” Bet Juris kāpa, pierakstīdams dienasgrāmatā sajūtas un laikam vien kalnos piedzīvojamus nakts sapņus. Juris kāpa Everestā vairāk garīgi, emocionāli, mazāk fiziski.
Paradokss. Kovids debesīs
Paradokss – tu uzkāp kalnos, svaigumā, bezsvara stāvoklī un saķer kovidu. Kur vēl augstāk var uzrāpties un tomēr saķert šo sērgu? Juris tomēr kāpienā to saķēra, vairāki, kas rāpās augšā un sasniedza virsotni, aplipa ar kovidu. Varbūt tas slēpjas arī Everesta mākoņos, varbūt tas tika dabūts lejā kādā viesnīcā un pielipa citam ekspedīcijas dalībniekam no cita. Un kāpiens nobremzējās.
Galu galā ekspedīcijas vadītājs tomēr Juri apturēja. Juris apstājās, kad līdz virsotnes sasniegšanai bija palikušās kādas 24 stundas kāpiena, vien kāds pusotrs kilometrs. Tas bija pēdējais, īsākais, tiesa, grūtākais posms. “Tas man bija šoks. Es vispār nezināju, kā reaģēt, ko darīt. Manas sajūtas virmoja kā viesuļvētra, dusmas. Tad tu mēģini tikt pāri tam pirmajam šokam, visas tās nedēļas visas mokas vējā.” Var saprast ekspedīcijas vadību, viņi ir atbildīgi par katru kāpēju, tomēr grupas biedru domas bija Jura pusē, viņš jutās gana spēcīgs, lai tiktu līdz virsotnei. Tomēr Jurim bija jākāpj no kalna lejā un divas nedēļas jāsēž Katmandu viesnīcā izolācijā. Viņu nāca un nāca testēt, bet testi visu laiku uzrādīja pozitīvu. Un tā dzīvošana arī tādā “Marriott” dārga. Naudiņa sāk beigties. “Es domāju, ka nekad no tās Nepālas ārā netikšu, ka būs vēl kādi pāris mēneši. Un tad jau es biju gatavs kādu piekukuļot, lai bāž to testu degunā.” (Smejas.)
Tā nu Juris pēc diviem kāpiena mēnešiem atgriezās kalna piekājē, kur Katmandu atkal bija ilgstoši jāuzturas hotelī pozitīvu kovida testu dēļ.
Pacietība, emocijas, skaistie brīži
“Skaistākie brīži kalnos, protams, ir tie, kad sasniedz virsotni. Skaisti brīži ir arī neprognozējami, kad tu esi kaut kur uzkāpis, tad nokāpis un vari iegulties savā teltī un mierīgi aizmigt. Vai kad esi kopā ar cilvēkiem, kas ir priecīgi. Kad visa komanda kopā ir kaut ko foršu izdarījusi. Kāds varbūt ir paslīdējis un sācis gāzties lejā, un kāds cits viņu ir izglābis, izvilcis ārā, uhh – viss ir beidzies labi! Labi, ka tas, piemēram, nebiju es. (Smejas.) Bija arī ekstrēmas sajūtas. Everestā pirms trešās nometnes ir viena ļoti šaura vieta, kur tev jāiet gar malu, un tu skaties lejā bezdibenī, tava mugursoma ir platāka par to celiņu, bet tu esi piesiets, ja kristu, tad baigi sasistos, bet nenosistos. Bet tik un tā sajūta ir briesmīga, un tad cilvēki tev aiz muguras stumj uz priekšu, un tur man patiešām bija lielas bailes. Tad trešā nometnē telts bija uz tādas maliņas, un, kad pa nakti jāiziet ārā uz tualeti, ir baigi jāuzmanās, ja sper vienu soli par daudz, būsi bezdibenī. Bet vispār, kad esi noguris un jāvelkas augšā, tas nav patīkami.
Tur visu laiku ir dzīvībai bīstamas situācijas. Vienmēr jābūt piesietam, ja kaut kur ej. Kādreiz ir arī plaisas. Tas šerpa tāds jaunāks, tas hop pāri. Es zināju, ka nepārlekšu, tad šerpa mani ar striķi pa gaisu vilka pāri lēcienā.
Ir bijuši vairāki gadījumi, kad ej un apstājies. Nevari vairs paiet, bet zini, ka tev jāiet. Tad pamokies savā galvā un atkal ej. Kādreiz ir, ka nevari vairs, apgriezies un ej lejā. Bet kādreiz tu nevari iet lejā,, jo komandas biedri jau ir augšā. Tā ir tāda reāla cīņa ar sevi. Tad centimetru pa centimetram tu lēnītēm ej. Bet nāk atklāsmes, ka ķermenis un gars ir tik spēcīgs, ka tomēr vari izturēt. Es tomēr nekad neesmu to piedzīvojis – ka nobrūc, un viss. Tas ir viens brīnums.
Šādas ekspedīcijas liek novērtēt. Ja tu pamokies, tad tā, kā mēs te tagad sēžam, ir baigi ok. Visi tie kontrasti. Man pēc šī kāpiena pagāja laiciņš, lai psiholoģiski sakārtotos. Es būtu gribējis pats izlemt, vai es kāpšu līdz galam vai ne. Bet ka cits izlemj manā vietā, tas man tā īsti nepatika. Man bija strīds ar vadību. Kad nokāpu lejā, es ar viņiem nemaz nerunāju. Bet kalnos var būt tā, ka cilvēki vienkārši sāk krist cits citam uz nerviem. Tur bija tāds japānis, kas pa nakti spēlēja spēles un tad runāja japāniski pa telefonu. Es vienkārši metu akmeņus uz viņa telti, lai viņš paklusē. Mēs bijām 17 mūsu grupā, no visas pasaules, no Japānas, Čehijas, Kanādas, Zviedrijas, Tanzānijas, Arābu Emirātiem, vairākas sievietes tur bija. Un katram, protams, savas īpatnības. Ieskaitot manas īpatnības. Visu laiku būt kopā nav tik vienkārši, nu zini kā, dažiem saskan, dažiem nesaskan.”
Saņemies un dari!
“Man ir vairākas atziņas, es jau esmu savas dzīves pēdējā ceturksnī. Un viena atziņa ir, ka nevajag gaidīt. Vajag saņemties un izdarīt. Es tā saņēmos un kāpu Everestā, un slēpoju pāri Grenlandei. Un es zinu, kas tas ir. Es jau daudziem neteicu, ka gribu braukt uz Everestu, jo negribēju dzirdēt visas tās negācijas – kam tev to vajag, tā ir naudas izmešana, tas ir bīstami. Bet es savā sirdī gribēju to darīt. Ko es meklēju Everestā? Es to vairāk uzskatīju par tādu kā svētceļojumu. Kad es biju jaunāks, man tas testosterons bija, man bija mazliet citādāki mērķi. Tagad man vairāk patīk budisms. Jāciena tas kalns ir. Tas Everests jau nekur neaizies, tas jau būs.”
Mr. Albert neatlaidīsies, viņam ir padomā kāpt Everestā atkal. Un vēl visādus dzīvelīgus gājienus no viņa sagaidīsim, jo “man ļoti patīk dzīvot”.
