Olafs Zvejnieks: Vai pasaules bagātākie nākotnē varēs nopirkt par 50 gadiem garāku dzīvi? 25
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ko dara cilvēki, kuriem ir vairāk naudas, nekā tie jebkad spēs iztērēt – pat tad, ja tērētu miljonu dolāru katru dienu?
Nu, vieni ziedo labdarībai un zinātniskiem pētījumiem kā bijušais “Microsoft” lielākais īpašnieks Bils Geitss vai pasaules lielākais investors Vorens Bafets. Otri, kā mūsdienu lielākais naudasmaiss, “Amazon” īpašnieks Džefs Bezoss metas eksotiskās izklaidēs, samaksājot 5,5 miljardus ASV dolāru par 11 minūšu ceļojumu uz tuvējo kosmosu. Bet vēl trešie pieiet problēmai daudz tālredzīgāk un mēģina pagarināt dzīves ilgumu, lai nopelnītos vai mantotos dolāru kalnus varētu baudīt ilgāk.
Tā, piemēram, pagājušā gada oktobrī krievu izcelsmes, bet tagad amerikāņu filantrops un riska kapitāla investors Jurijs Milners Silīcija ielejas galvaspilsētā Palo Alto savā savrupmājā noorganizēja pretnovecošanas tehnoloģijām veltītu konferenci. Iespējams, ka šī konference kādreiz tiks dēvēta par skrējiena pēc cilvēka fiziskās nemirstības sākuma punktu. Jāpiezīmē, ka tas pats Džefs Bezoss ir piekritis ieguldīt naudu konferences rezultātā radītajā jaunuzņēmumā “Altos Labs”, kas nodarbosies ar cilvēka dzīves pagarināšanas tehnoloģiju radīšanu.
Ziņo, ka jaunais uzņēmums jau piesaistījis pirmos 270 miljonus investīciju un gatavojas saviem darbiniekiem maksāt algā pa miljonam dolāru gadā. Jaunuzņēmuma darbā jau iesaistītas visas lielākās mūsdienu gerontoloģijas zvaigznes – Nobela prēmijas laureāts fizioloģijā un medicīnā, Japānas biologs un cilmes šūnu “radītājs” Siņja Jamanaka un spāņu bioķīmiķis Huans Karloss Belmonte, kas Jamanakas izgudrojumu pirmo reizi izmēģināja uz pelēm.
Belmonte ir izteicies, ka uzskata par iespējamu cilvēka dzīvi pagarināt par 50 gadiem – tātad veiksmes gadījumā runa ir par vidējā mūža pagarināšanu līdz kādiem 120 gadiem. Arī iepriekš veiktie dažādie pētījumi norāda uz to, ka teorētiski cilvēki savā ķermenī ar tā pašreizējām antropoloģiskajām īpašībām varētu nodzīvot līdz pat kādiem 150 gadiem.
Lai gan 150 gadi ir gandrīz divas reizes ilgāk nekā attīstītajās valstīs šobrīd daudz kur sasniegtais mūzā ilgums ap 80 gadiem, tomēr visos šajos pētījumos slēpjas galvenais psiholoģiskais, sociālais un ekonomiskais āķis – neviens jau nesola pagarināt jaunību, runa ir par vecumdienu pagarināšanu. Protams, pie mūža ilguma 150 gadi, 50 gadi var šķist kā jaunība, taču jautājums – vai piecdesmitgadīgs cilvēks nākotnē varēs justies tāpat kā mūsdienu divdesmitpiecgadīgie – joprojām ir neatbildēts. Jo, atklāti runājot, vecuma garīgā un fiziskā nespēka izstiepšana par kādiem 50 vai 70 gadiem neko pievilcīga perspektīva nešķiet.
Savukārt nemirstība vai kaut kas tai pietuvināts – piemēram, mūža paildzināšana kādas desmit reizes, cilvēkam ar viņa pašreizējām antropoloģiskajām un fizioloģiskajām īpašībām pagaidām šķiet principiāli neiespējama. Vienīgais veids tādas sasniegšanai būtu radikāli mainīt pašu cilvēku, vai nu ar gēnu inženierijas, kibernētisku organismu vai kādām citām metodēm.
Tas savukārt nozīmē, ka nemirstību, ja tāda kādreiz tiks sasniegta, baudīs pavisam citas būtnes, nevis cilvēki. Ar zināmu ironijas devu varētu piebilst, ka šajā aspektā Milners un Bezoss konkurē ar visām pasaules reliģijām, jo to galvenais “bizness” tieši ir nemirstības, parasti, gan tikai dvēseles nemirstības solījumi. Dvēseles nemirstības solījumu īstenojamību pagaidām pārbaudīt nav iespējams, bet apņēmīgais uzņēmēju pārītis grasās nodrošināt daudz vieglāk pārbaudāmo fizisko nemirstību.
Jāsaka godīgi, ka mērķis pagarināt cilvēka mūžu un tiekties pēc nemirstības ir pilnīgi attaisnots un cēls, taču, ja tāds rezultāts jebkad tiktu sasniegts, tas būtu aizdomīgs un bīstams. Tuvo cilvēku nāve liek mums sērot, bet mūsu pašu nāve iedveš šausmas.
Šīs šausmas liek mums augstu vērtēt dzīvi un visu tās piedāvāto, tiekties pēc kaut kā un radīt pēcnācējus. Kāda varētu būt mūsu motivācija, ja mūža ilgums sasniegtu 500 vai 1000 gadus? Pieņemsim, ka mēs varētu ik pēc 50–60 gadiem mainīt savus asinsvadus, dzīves sabojātos orgānus un ādu, līdzīgi kā sievietes var mainīt zeķubikses vai vīrieši – asmeņus skūšanās iekārtā. Ko mēs ar to visu darītu?
Un ko darītu cilvēce, ja tā pārvērstos par simtiem gadus vecu cilvēku kopienu, jo nekādas motivācijas radīt bērnus nebūtu, tas pat, visticamāk, tiktu aizliegts, lai izvairītos no pārapdzīvotības. Vai mums neapniktu darba dzīve 700–800 gadu garumā, ja jau tagad tā jau diezgan paspēj apnikt 40 gadu laikā? Un pats galvenais – tāda garuma dzīve diez vai jebkad kļūs par masveida preci – tā, visticamāk, varētu būt pieejama tikai miljonāriem. Vai mums to vajag?
