Boriss un Ināra Teterevi: jādalās visā! 0
Kāpēc vieni ir priecīgi devēji, bet citiem bagātajiem allaž ir par maz? Kāpēc vieniem ir svarīgi, lai līdzcilvēki nebūtu izsalkuši un neizglītoti, bet citiem vajag samēroties ar jahtu lielumu, villu krāšņumu… Par to domāju pirms sarunas ar mecenātiem BORISU un INĀRU TETEREVIEM, kuru dibinātais labdarības fonds pagājušajā gadā sniedzis atbalstu vairāk nekā 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.
Bijām klāt brīdī, kad Borisa un Ināras Teterevu fonds noslēdza sadarbības līgumu ar Talsu, Valmieras, Alūksnes un Apes, Liepājas, Lielvārdes kopienu (novadu) fondiem, lai atbalstītu labdarības inici-atīvas un aicinātu arī pārējo novadu ļaudis uzlabot savu dzīvi.
Līguma parakstīšanā gaisotne bija tik pilna cerības, ka Boriss Teterevs sievu Ināru noskūpstīja uz matiem tik dabiski un vienkārši, it kā nerunātu auditorijas priekšā. Pārņēma maiguma vilnis un noskūpstīja.
Mūsu sarunai bija atvēlēts laiks līdz braucienam uz Bolderāju, kur Teterevu ģimene atbalsta baznīcas celšanu.
– Pastāstiet, lūdzu, par savu ceļu no ārsta līdz multimiljonāram! Kam par to jāpateicas – jūsu prātam, intuīcijai, veiksmei, Dieva plānam?
Ināra: – Borisa māte allaž teica, ka Boriss ir dzimis komersants. Bet vecāki tomēr vēlējās, lai dēls kļūtu par ārstu. Arī pats Boriss kopš sešu gadu vecuma apgalvojis, ka būs ārsts.
Boriss: – Jā, 1980. gadā absolvēju Rīgas Medicīnas institūtu (pašlaik – Rīgas Stradiņa universitāte) – dzemdniecības un ginekoloģijas specialitāti un deviņus gadus strādāju Rīgas pilsētas 5. slimnīcā un Rīgas pilsētas 4. slimnīcā. Sākoties pārmaiņu laikam, mani draugi dibināja kooperatīvus, sāka biznesu. Dažs turpināja gaidīt, kas notiks. Bruka komunistiskie lozungi – vienlīdzība, brālība… Vienlīdzība nav iespējama. Nu nekādi! Cilvēki piedzimst ar dažādām spējām un interesēm. Tā arī sākās noslāņošanās. Un valstij diemžēl nav pieredzes, kā ar to tikt galā. Man patika, kā draugi taisīja biznesu, es arī pamēģināju, meklēju sevi uzņēmējdarbībā. Ārsta darbu nenogriezu kā ar nazi. Lēnām un prātīgi arvien vairāk darbojos biznesā, līdz nolēmu doties tikai pa šo ceļu. Emocionāli tas nebija viegli – kā? Es taču esmu ārsts, bet viņi – tirgoņi! Vēlāk man uzņēmēja dzīve iepatikās – brīvība, izvēle, nestandarta lēmumi, risks – tā ir mana stihija. Katru minūti jāpieņem lēmums, katru stundu, dienu, mēnesi, gadu… Un tad, teiksim, 45 gadu vecumā ir skaidra bilde, cik pareizu lēmumu esi pieņēmis, sāc saprast, vai esi dzīvojis pareizi. Domāju, ka tolaik pieņemtais kardinālais lēmums ir bijis pareizs.
– Tagad esat bagāts, ko tas jums nozīmē? Ko nozīmē nauda?
– Kas ir bagāts cilvēks? Kam pietiek ar mazāk, nekā viņam pieder. Bagāts var justies arī ar 100 latiem un 100 000 latiem. Kad esi sapelnījis noteiktu summu (ko nu katrs uzskata par bagātību), nauda vairs nav materiāla substance, bet gan panākumu mērs. Vai esi uzvarējis vai zaudējis, cik veiksmīgi esi izdomājis un izdarījis. Reizēm man jautā: jūs tik daudz naudas ieguldāt labdarībā, vai neaptrūksies? Nē, tā nenotiks. Jo tomēr esmu uzņēmējs un finansists. Un neparasti – kopš nodarbojos ar labdarību, esmu mainījis attieksmi pret dzīvi. Man patīk risks – lidot ar lidmašīnām, lēkt ar izpletni… Bet nu esmu kļuvis mazliet piesardzīgāks, jo saprotu – ja ar mani kaut kas notiks, daudziem klāsies sliktāk. Ziemā ik mēnesi zupas virtuvēs 70 000 cilvēku paēd siltas pusdienas. Un nākamziem esmu nolēmis atbalstu dubultot, jo izsalkušajiem ēdiens ir vissvarīgākais.
Mūsu fondam ir arī virkne programmu, kur dodam, kā saka, makšķeri un mācām dzīvot labāk. Bet daudziem ir vienkārši jāizdzīvo šodien. Esmu pietiekami pragmatisks, saprotu, ka visiem uz pasaules palīdzēt nav iespējams, tāpēc izvēlamies īstenot programmas, kas palīdz iespējami lielākam cilvēku skaitam.
Šāda veida labdarība nav tik pamanāma kā Rundāles pils atjaunošana. Tāpat ikdienā neredzama, bet ārkārtīgi būtiska ir augstākās izglītības kvalitātes paaugstināšana. Skaidrs, ka izglītotam cilvēkam dzīvē paveras daudz plašākas darba un izaugsmes iespējas. Izglītība tomēr ir visa labā pamats.
– Kas pamudināja kļūt par mecenātiem? Kāds notikums, audzināšana?
– Dot – tas ir dvēseles stāvoklis. Ir cilvēki, kuri dod, un ir, kuri ņem. Un viņi nekad nemainīsies vietām. Nesaku, ka tas ir slikti, tā vienkārši notiek. Mēs dodam. Mums piemīt iekšējais hedonisms – gūstam baudu, sniedzot baudu citiem. Mēs ar sievu taču neredzam desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri apmeklē zupas virtuves, bet esam priecīgi, ka viņi necieš badu.
Protams, esam tikai cilvēki un reizēm ienāk prātā doma – redz, cik es esmu labs… Stresa pētnieks Hanss Seljē jau pasen formulēja dzīves stilu – altruistiskais egoisms. Lūk, tas ir par mums. Centies dzīvot tā, lai tuvākais iemīlētu tevi. Kad tā rīkosies arvien vairāk cilvēku, sabiedrība arī mainīsies uz labu.
– Jācer. Bet kādu esat iepazinuši mūsu sabiedrību labdarības gados?
– Pēc dabas esmu optimists. Un domāju, ka pasaule kļūst labāka, izglītotāka, inteliģentāka. Mana vīzija – viss būs labi, par to esmu vairāk nekā pārliecināts. Jā, ir bijuši hitleri, staļini, bet tās ir atkāpes. Latvijas sabiedrība starpkaru posmā bija cēlāka un labvēlīgāka. Bet vēl ir saglabājušās daudzas tradīcijas, kuras ir vieglāk atmodināt nekā citās valstīs. Mēs ar sievu mudinām, lai tā notiktu. Piemēram, vienā no programmām, ko finansējam Rīgas Stradiņa universitātē, – “Jaunās inteliģences akadēmija” –, notiek tik interesantas lekcijas, ka klausītāji stāv gaidīšanas rindā. Par ko tas liecina? Es to saucu par kultūras zināšanu kāres renesansi. Ja cilvēki tā tiecas pēc zinībām, tātad tās viņiem ir vajadzīgas. Latvija ir mana dzimtene, bet tagad dzīvoju daudzviet pasaulē. Un ko es pasaulē redzu? Visur dzīvo labi ļaudis, man visapkārt ir laime, un es to radu.
Diemžēl labais ir mazāk pamanāms. Nosauciet piecus ļaundarus! Un tagad piecus labus cilvēkus! Tik veikli neiet. Labais veidojas no sīkumiem, ko bieži vien neredz, negrib redzēt vai vienkārši nepamana. Bet ļaunais vienmēr ir acu priekšā, tas ir populārāks, krāšņāks.
Labais ir kā Orenburgas lakata mežģīnes – tāds viegls, to auž lēnām, lēnām, ilgi vijot un tinot smalkus pavedienus.
– Varētu teikt, ka jūs arī vijat smalku tīmekli, kas atbalsta mākslu un kultūru, augstākās izglītības izcilību, trūcīgos, kopienu (novadu) attīstību, dzīvnieku aizsardzību… Uzņematies rūpes arī par dzīvniekiem Taizemē un Ruandā. Vai tur nav kas palīdzētu?
– Bet visa pasaule ir mūsu, mēs visi esam atbildīgi par to! Daudz ceļojam un Taizemē redzējām, kā cietsirdīgi izturas pret ziloņiem, liekot viņiem uz ielām ubagot. Mūs lūdza piedalīties ziloņu glābšanas programmā – ziloņus atpērk no īpašniekiem un nogādā nacionālajā parkā. Āfrikas valstī Ruandā malumednieki nogalina kalnu gorillas, mazuļi paliek vieni, viņi ir ļoti līdzīgi bērniem… Arī tur vajadzīga palīdzība.
Kādu laiku uzturējāmies Indonēzijas salā Bali, tur ir ierīkota patversme bērniem bāreņiem. Kāpēc nepalīdzēt, ja ir iespēja? Dažkārt man sāk norādīt, kam būtu jāpalīdz un kam ne. Tad atbildu – atstāj šo lēmumu pieņemšanu manā ziņā. Un aicinu tevi iesaistīties labdarībā un atbalstīt, kā tev šķiet pareizi. Es taču netērēju naudu ieročiem, narkotikām…
– “Ināra un Boriss Teterevi ir pavisam brīnišķīgs gadījums. Mēs to iekļaujam debesu dāvanu grupā. Bieži redzam, ka nauda un vara grauj personību, bet Teterevu ģimene ir jauki un sirsnīgi cilvēki,” tā pērn intervijā “Mājas Viesim” atzina Rundāles pils direktors.
Ināra: – Paldies Lancmaņa kungam! Imants Lancmanis pilnībā atdodas savam darbam, mums ir prieks par tik aizrautīgu, izglītotu cilvēku, tāpēc arī ieguldām Rundāles pils atjaunošanā.
Boriss: – Jā, Lancmaņa kungs par mums ir jauki izteicies. Atzinību dzirdēju arī Singapūrā, lasīju lekciju un pēc tam tikos ar cilvēkiem, un viņi mani nosauca par cilvēces iedvesmotāju.
– Jums vienīgajiem kā ģimenei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, Cicerona balva, UNESCO balva. Vai sabiedrības pateicība ir būtiska?
– Jā, protams, tas ir patīkami.
– Vai jūsu labais piemērs rosina mecenātisma attīstību? Latvijā ir vairāki simti miljonāru.
– Vai tiešām? Kā jau teicu, labdarība – tas ir dvēseles stāvoklis. Zinu Latvijā vismaz divdesmit nopietnus mecenātus un viņu labdarības fondu, piemēram, Vītolu ģimenes fonds, “ABLV Charitable Foundation”, Pjotra Avena labdarības fonds “Paaudze”, mecenāts Jānis Zuzāns un citi. Labdarības un mecenātisma tradīcijas Latvijā aug.
– Kā jums laimējies uzvarēt grūtajā pārbaudē ar naudu?
– Tā nebija grūta. Kad tiekos ar sen neredzētiem draugiem, sākuma sarunas ir tādas pastīvas. Bet vēlāk viņi saka: klausies, Borjka, tu nemaz neesi mainījies, esi palicis normāls cilvēks! To dzirdot, nudien kļūst silti ap sirdi. Bet runājot par naudas varu… Reiz Indijā viesnīcas direktors teica, ka ar mani grib tikties Indijas miljardieris. Vai es gribētu viņu sastapt? Kāpēc ne?
Miljardieris atnāk un sāk stāstīt, ka nelido ar komercreisiem, jo viņam ir trīs lidmašīnas. Jautāju, kāpēc vajadzīgas trīs, vai tad ar visām vienlaikus lido vai arī vienkārši vēlējies pateikt, ka ir daudz naudas? Šķiet, viņš apvainojās.
Nē, man un Inārai nav jādemonstrē naudas daudzums, jo tāpat zinām, ko labu par to var izdarīt. Kad man jautā, ko man sniedz nauda, atbildu – brīvību. Izvēles, biedrošanās, ceļošanas… Protams, arī drošību. Un laiku. 60% sava laika cilvēki tērē sadzīves jautājumu risināšanai. Man ir palīgi. Es šo laiku tērēju tam, kas vairāk patīk.
– Būt vienotiem domās, vērtībās, darbos ir liela laime. Kā viens otru sastapāt?
– Kad satikāmies, mums abiem bija trīspadsmit gadi. Ināra mācījās latviešu skolā, es – krievu. Bet kopā spēlējām volejbolu Jūrmalā 10. līnijas krustojumā.
Ināra: – Tā bija 11. līnija.
Boriss: – Astoņus gadus draudzējāmies, tad dienēju armijā. Apprecējāmies, un sieva mani izaudzināja gan kultūras, gan māksla jomā…
Ināra: – Jūtos kā dzimšanas dienā, Boriss mani tā slavē!
Boriss: – Dzīvē ir bijis maz dienu, vienīgi armijas laiks, kad sievai neesmu zvanījis vismaz reizi dienā. Un vēl, kad ceļoju pa džungļiem.
– Padomju laikā droši vien pat iedomāties nevarējāt šādu dzīvi ar fantastiskiem ceļojumiem…
Ināra: – Atceros, skatījāmies “Kinoceļotāju klubu”. Rāda Parīzi. Nospriežam – tas mums, kā saka, nedraud. Rāda Āfriku, Austrāliju – tas arī mums nedraud. Mēs sapņojām redzēt pasauli. Pat padomju laikos, neraugoties uz sarežģīto dokumentu kārtošanu, apskatījām Poliju, Ungāriju, VDR, ČSR.
Boriss: – Mums ļoti interesēja arī ārzemju kino.
Tikuši pāri robežai, centāmies iet uz kinoteātriem, bet tolaik ekskursijām bija atvēlēts tik maz laika un tik maz naudas… Kad parādījās video, 1981. gadā nopirku pirmo videomagnetofonu. Aizgūtnēm sākām skatīties filmas.
Tikai tagad es saprotu, kāpēc. Jā, mūsu padomju laika sapņi – ceļot un redzēt ārzemju filmas – ir piepildījušies. Pasaulē vairs nav daudz vietu, kur neesmu bijis. Ināra gan uz tuksnešiem, kalniem un džungļiem man nedodas līdzi.
Ināra: – Boriss taču nolaidās četru kilometru dziļumā pie “Titānika” vraka. Un notika avārija – saplīsa skafandrs.
– Vai, dieniņ! Nevajag gan visur līst!
Boriss: – Vajag. Esmu bijis arī Papua-Jaungvinejā pie kanibāliem.
Ināra: – Reiz viņš man zvana no Dienvidamerikas. Jautāju – kur esi? Viesnīcā. Saku: neej ārā – tur pašreiz notiek nemieri, šauj. Es tikko no turienes atnācu, Boriss atbild.
– Pasaule apceļota. Bet kino kaislībai negaidīts pavērsiens – producējat filmas.
Boriss: – Esmu producents, bet būšu arī aktieris. Filmēšos ārsta Borisa lomā. Tas nav nopietni, bet būs ļoti jautri. Kad Krievijā producēju filmu “Ziemas nebūs”, braucu studēt uz kinoinstitūtu Maskavā, klausījos lekcijas producēšanas meistarībā, scenārija rakstīšanā, smēlos zinības arī no Andreja Tarkovska lekcijām, ko viņš savulaik lasīja studentiem. Kad biju jau daudz ko apguvis, liktenis lēma, lai satiekos ar interesantiem cilvēkiem Holivudā, un tagad tur producēju jau otro filmu un trīs lieli projekti vēl padomā. Abas Holivudas filmas noteikti atvedīšu uz Rīgu. Pirmā ir pusaudžu drāma “The Goats Island” par puisīti un meiteni, kurus vienaudži necieš un izjoko – aizved uz salu un tur atstāj. Un sākas piedzīvojumi.
Filmas veiksme ir loterija. Profesors, kas ASV man lasīja lekcijas par filmu industriju, atklāti teica, ka viņš par to naudu, ko ieguldu filmā, labāk būtu gājis uz kazino. Bet, neraugoties uz to, klāstīja man dažas likumības, kā savaldīt filmu riskus.
Tagad pusaudžu filmu vērtē lielākie izplatītāji “Sony”, “Disney”. Ja izdosies, filma iznāks uz 3000 ekrāniem.
– Jā, tas tik ir vēriens! Kādas filmas pašam iet pie sirds?
– Minēšu pēdējo spilgtāko iespaidu. “Neaizskaramie” (“The Intouchables”) – franču 2011. gada filma. Stāsts par attiecībām starp bagātu aristokrātu, kurš pēc nelaimes gadījuma dzīvi pavada ratiņkrēslā, un melnādainu kopēju, kurš bauda dzīvi un aizrauj sev līdzi arī citus. Tur nav ne asiņu, ne šaušanas, bet gan jūtas, cilvēcība. Iesakām noskatīties, skatītāji būs aizkustināti.
– Vai ir kas tāds, kas vēl aizvien izbrīna?
– Nevaru vien beigt brīnīties un priecāties! Daudz mācos – Krievijas Mākslas akadēmijā mākslas vēsturi, vēsturi, arhitektūru. Tretjakova galerijā klausos lekcijas. Māksla un glezniecība ir jāapgūst visu mūžu.
Ināra: – Boriss jau pats tagad var lasīt lekcijas. Nesen tikāmies ar mūsu Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu un bijušajiem kultūras ministriem. Boriss varēja ar viņiem apspriest, piemēram, gotikas stila piļu arhitektoniskās detaļas.
– Ja no visām dzīves vērtībām būtu jānosauc viena, kuru jūs nosauktu?
Boriss: – Sieva.
Ināra: – Paldies, Boris!
Boriss: – Esmu precējies trīs reizes.
– Un ikreiz ar Ināru…
– Uzminējāt! Pēc 30 gadu kopdzīves svinējām Pērļu kāzas Taiti, jo tur ir melnās pērles. Vai stāstīt? Jums jau ir tik daudz materiāla rakstam…
– Jā, lūdzu, pastāstiet gan!
– Dzīvojām namiņā uz pāļiem. Biju sarunājis, lai katru rītu atnes brokastis un Inārai lādītē sešas melnās pērles. Pēc piecām dienām bija 30 pērles rotai. Ar laivām devāmies uz salu, kas bija izrotāta kāzu ceremonijai, galdi ar augļiem, ēdieniem. Šamanis mūs salaulāja, un sākās tropu lietus.
Ināra: – Jā, gluži kā mūsu pirmajās kāzās, kad sāka snigt lielām pārslām.
Boriss: – Un trešās kāzas bija pagājušajā gadā Bali. Mums uzlika kroņus, izrotāja. Šamanis apšļakstīja ar ūdeni, ar saitītēm sasēja kopā.
Ināra: – Mēs jau esam viens vesels. Es Borisu izjūtu kā pati sevi.
Boriss: – Ja Ināra mani pamestu, kam es būtu vajadzīgs. Tāpēc jācenšas…
Ināra: – Nu jau viņš pekstiņus stāsta…
– Ināra, kādi ir jūsu vaļasprieki?
– Es nodarbojos ar dizainu gan mūsu mājās, gan palīdzu draugiem iekārtot mājokļus. Paldies Dievam, paldies manam vīram, ka varu darīt to, kas man patīk. Man prieku sagādā mūsu fonda aktivitātes. Lūk, te ģimene man atsūtījusi vēstuli, ka no patversmes adoptējuši kaķīti un ar kādu laimi dzīvnieciņš viņu dzīvi ir piepildījis. Izlasu, un visai dienai brīnišķīgs garastāvoklis. Tagad Bolderājā palīdzam celt baznīcu. Milzīgs rajons, un īpaši veciem cilvēkiem nav iespējams tikt uz kādiem citiem dievnamam.
– Vai esat ticīgi?
Boriss: – Man ir bijuši dažādi periodi – tuvināšanās un attālināšanās no baznīcas. Kopš izlasīju Radoņežas Sergija dzīves stāstu, manī kaut kas ir mainījies.
Man baznīca un mācītājs nav vajadzīgs. Esmu spēcīgs cilvēks, pats zinu, kas man vajadzīgs. Savai sirdsapziņai arī atskaitos par saviem darbiem un izsūdzu grēkus. Bet ir vientuļi, nelaimīgi, vīlušies cilvēki, kam nepieciešams ticēt, parunāties. Tāpēc baznīca ir vajadzīga.
Cilvēki piedzimst ar dažādām spējām. Tāpēc tiem, kam ir dots, jādalās gan ar sirsnību, gan zināšanām un naudu. Jādalās, jādalās, jādalās. Tāpēc, ka tavas iespējas, talanti nav doti tāpat vien, bet gan kādam nolūkam. Ja dalies, arī pats jūties labāk. Kad pārāk daudz atvēli sev, bet tik daudziem klājas grūti, ir kauns. Bet tagad – labi. Protams, saprātīgās devās tērēju līdzekļus ceļojumiem, izglītībai un baudu vaļaspriekus.
– Par kuru mecenātisma projektu ir vislielākais gandarījums?
– Par 37 zupas virtuvēm visos Latvijas reģionos. Pabarot cilvēkus. Tas ir labdarības projekts, ar ko visvairāk lepojos. Kad sāka iekārtot zupas virtuves, to darbinieki man jautāja, vai virtuves apmeklētājiem vajag jautāt izziņu. Teicu: nekādus papīrus nevajag, ja cilvēks ir atnācis un lūdz ēdienu, viņš ir jāpabaro, lai kas viņš arī būtu, kaut vai Valsts prezidents.
Uzziņa • Borisa un Ināras Teterevu fonda misija – stiprināt kultūras, izglītības, sociālās atbildības un inteliģences jēdziena nozīmi gan Latvijā, gan ārpus tās. Fonds dibināts 2010. gadā. • Atbalsta kultūras un izglītības jomas, uzlabojumus publiskajā pilsētvidē, sniedz atbalstu kopienu attīstības organizācijām pilsētās un lauku apvidos, dzīvnieku aizsardzībai un sniedz atbalstu sociālajām grupām, kurām tas visvairāk nepieciešams. Labdarības projektiem Latvijā fonds līdz šim ir rezervējis finansējumu 5,5 miljonu latu apmērā. • Mecenātu Teterevu ģimene vēlas ar sava fonda darbību izplatīt un veicināt labdarības idejas uzņēmēju vidū Latvijā. • 2011. gadā ar fonda palīdzību sniegts atbalsts vairāk nekā 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Fonda atbalstītajās vairāk nekā 100 organizācijās darbojas gandrīz 3000 brīvprātīgo, kuri viena gada laikā veic darbu 370 tūkstošu stundu apjomā. Vienam cilvēkam šo darbu izdarīt būtu iespējams tikai 185 gados. Vairāk: www.teterevfond.org |
