Uldis Šmits: Izraudzīti cilvēki, kas neizceļas ar īpašu atpazīstamību 0
Darbam nākamajā Eiropas Savienības komisāru kolēģijā pārsvarā izraudzīti cilvēki, kas neizceļas ar īpašu atpazīstamību ārpus viņus izvirzījušajām valstīm.
Viens no retajiem izņēmumiem ir Žuzeps Borels, kurš apstiprināšanas gadījumā kļūs ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos.
Nesen viņš ieradās Rīgā Spānijas ārlietu ministra statusā – šo amatu viņš ieņem kopš pagājušā gada, bet pirms tam bija uz diezgan ilgu laiku no lielās politikas attālinājies.
Kas nenācās pārāk grūti triju prestižu augstskolu, tajā skaitā Stenforda universitātes, diplomandam un zinātnisko grādu īpašniekam inženierzinātnēs un ekonomikā (šajā periodā viņš, starp citu, vadījis Eiropas Universitātes institūtu Florencē un bijis enerģētikas uzņēmuma “Abengoa” padomes loceklis).
Kataloņa Borela atgriešanos politikā lielā mērā noteica satraukums par Katalonijas neatkarības kustības pastiprināšanos, jo viņš ir pārliecināts Spānijas vienotības aizstāvis, neraugoties uz pieķeršanos dzimtās puses kultūrai (sastādījis kataloņu dzejas antoloģiju). Bet tā nav vienīgā šķietamā pretruna.
Jaunās paaudzes kreisie un premjers Pedro Sančess par Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas listes lokomotīvi Eiroparlamenta vēlēšanās izraudzījās tieši veterānu Borelu, kas sekmēja uzvaru.
Lai gan viņa politiskajā biogrāfijā netrūkst dažādu skandālu, turklāt partijas aprindās attieksme pret viņu, kā mēdz teikt, nav viennozīmīga jau kopš Felipes Gonsalesa valdību ēras (1982–1996), kad Borels visai strauji kāpa pa karjeras kāpnēm no municipalitātes deputāta līdz ministra amatam, taču augstākie pakāpieni palika nesasniegti.
To, ka Borels 2004. gadā iesēdās Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja krēslā, kaut kādā ziņā var uzskatīt par viņa izstumšanu politiskajā trimdā. Tur viņš izpelnījās baltiešu un īpaši poļu nepatiku par savu nereti noraidošo nostāju pret vēstures traģisko notikumu atceri parlamentā, jo, kā viņš reiz sacījis, tad “mums katru dienu būtu jārīko kāds bēdīgs piemiņas pasākums”.
Tomēr samērā drīz EP pieņēma rezolūciju sakarā ar Otrā pasaules kara beigu 60. gadskārtu, un Borels, atklādams plenārsēdi, zīmīgi izteicās, ka nu “atkal esam kopā un varam atgūt to, kas Eiropai tika atņemts pēc Jaltas konferences, kad daļa eiropiešu svinēja uzvaru pār fašismu un vienu totalitāro režīmu, bet daļa nonāca cita totalitārisma jūgā”.
Pati rezolūcija, iespējams, bija pirmais EP līmeņa teksts, kas nosodīja gan nacionālsociālisma, gan komunisma pastrādātos noziegumus.
Austrumeiropiešu vairākuma acīs Borels bija (un ir palicis) pārlieku kreiss un promaskavisks, kaut arī viņš jau tālajā 2006. gadā paziņoja, ka Eiropas Savienība nedrīkst ielaisties darījumā – gāze apmaiņā pret klusēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā, kur vērojama demokrātijas vājināšanās, pieaug kontrole pār medijiem un politiskā opozīcija izjūt arvien lielākus ierobežojumus.
Toreiz Rietumeiropas valdošajās aprindās gandrīz neviens nepievērsa tam uzmanību. Tāpat bija jau ierasts, ka Borels mēdz būt spurains un pēc vārda kabatā nemeklē.
Pavasarī Maskava sacēla troksni par Spānijas ārlietu ministra apgalvoto presē (“El Periodico”), kas patiesībā bija visai precīzs situācijas raksturojums: “Ir pasaule, ko pirms pieciem gadiem nespējām iztēloties. Donalds Tramps nebija Amerikas prezidents, nebija ne breksita, ne migrantu krīzes, ne kara Sīrijā.
Daudzas lietas ir mainījušās. Sabiedrotie pagriezuši mums muguru. Mūsu vecā ienaidniece Krievija atkal turpina būt drauds. Kas attiecas uz Ķīnu, tā izskatās pēc pretinieces.”
Ar minēto ainu vajadzēs rēķināties arī augstā pārstāvja amatā, ja Borelu tajā apstiprinās viņa kādreiz vadītais Eiropas Parlaments. Gluži garantēts tas vis nav.
Diezgan daudzi un daudzviet labprātāk redzētu viņu ejam, nevis kārtējo reizi atnākam. Un ne vien Eiropā, bet arī ārpus tās, piemēram, Vašingtonā vai Telavivā – saistībā ar viņa stigro atbalstu Irānas kodolvienošanās saglabāšanai.
Nerunājot par to, ka eventuālais ES augstais pārstāvis tagad pārstāv valsti, kas neatzīst Kosovu, kura neiztrūkstoši figurē dažādās ES stratēģijās un paplašināšanās plānos.
Tas nevilšus liek domāt, ciktāl Eiropas kopējā ārpolitika vispār ir un var būt kopēja un konkrēti Žuzepa Borela iemiesota.
Kaut gan viņš droši vien iepazinis globālo spēles laukumu – sevišķi abas Amerikas – krietni labāk nekā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un vairākums pārējo amatpersonu un mūsdienu politiķu.
Tāpēc nemaz nav izslēgtas asākas viedokļu sadursmes arī ar Berlīni un Parīzi. Bet, iespējams, tādas ir pat nepieciešamas.
