PSIHISKA SASLIMŠANA KĀ CĒLONIS 28
Toms Ancītis, žurnālists Vācijā: “Berlīnes naktspatversmēs lielākā nakšņotāju daļa ir austrumeiropieši. Skaitliski visvairāk no Polijas, bet, ja rēķina uz izcelsmes valsts iedzīvotāju skaitu, – milzīgā proporcijā no Baltijas. Tipisks dzīvesstāsts skan: meklēju darbu, nepaveicās, nonācu uz ielas. Tomēr dzīve sākusi slīdēt lejup jau agrāk, vēl dzīvojot Latvijā. Kā kritiskais pagrieziena punkts stāstos bieži parādās attiecību pārrāvums ar kādu sievieti: šķiršanās no sievas vai mātes nāve. Bezpajumtnieku dzīvesstāstus gan patversmju darbinieki ieteic uzlūkot ar skepsi. Cilvēki, kas nonākuši šādā situācijā, parasti izgudro kādu leģendu jeb izskaistinātu dzīvesstāstu, šo to piedomājot klāt un netīkamo noklusējot. Leģenda domāta ne tikai stāstīšanai citiem, bet arī pašam priekš sevis un kalpo kā psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, lai mazinātu kauna sajūtu. Patversmju vadītāji lēš: līdz pat 70% no bezpajumtniekiem slimo ar psihiskām kaitēm: šizofrēniju, depresiju, personības traucējumiem. Daudzi bērnībā cietuši no seksuālas izmantošanas. “Vai jums tur, Baltijā, vispār ir psihiatri? Un psihiatriskā ārstēšana?” tā man ar dziļu interesi un pārmetoši vienlaikus reiz jautāja Berlīnes Zooloģiskā dārza Stacijas misijas vadītājs, kurš ar šiem cilvēkiem strādā ik dienas. To, ka psihiskas slimības ir viens no galvenajiem bezpajumtniecības cēloņiem, apliecina daudzi pētījumi.
Alkohols, narkotikas, zaudēts darbs vai dzīvoklis, finanšu problēmas – tās bieži ir vien sekas. Tas gan attiecas uz visiem bezpajumtniekiem neatkarīgi no izcelsmes valsts. Ir pētījumi, kuros pierādīts, ka bezpajumtniecības pieaugumam Vācijā ir korelācija ar psihiatriskās ārstniecības politikas maiņu septiņdesmitajos gados, kad no stacionārās ārstēšanas masveidā pārgāja uz ambulatoro. Ar psihiskām slimībām sirgstošos vairs neturēja slimnīcās, taču patstāvīgi dzīvot viņi arī nebija spējīgi un nonāca uz ielas. Tomēr Vācijas bezpajumtnieku aprūpētāju subjektīvs novērojums ir: Austrumeiropas bezpajumtniekiem problēmas mēdz būt smagākas un ielaistākas. Acīmredzot psihiskās aprūpes sistēmas šajās valstīs darbojas mazāk efektīvi.”
Aldis Strapcāns, Rīgas domes Labklājības departamenta speciālists: “Darbinieki klientos bez pastāvīgas dzīvesvietas periodiski novēro pazīmes, kas liecina par iespējamiem garīga rakstura traucējumiem, tomēr viņi nevar uzstādīt diagnozi, vien rekomendēt un mudināt apmeklēt ģimenes ārstu un psihiatru. Ja personai būtu konkrēta diagnoze, skaidrs, ka viņam būtu iesakāms cits sociālais pakalpojums, piemēram, grupu māju dzīvoklis personām ar šādiem traucējumiem, nevis patversme. Taču jāsaprot, ka jebkura palīdzība balstās uz paša cilvēka iniciatīvu un vēlmi risināt problēmu. Līdzīgi kā ar alkoholismu, to var ārstēt tikai tad, ja cilvēks pats apzinās, ka tas nepieciešams.”
Dace Grieze, psiholoģe Dienas centrā bezpajumtniekiem un maznodrošinātajiem rīdziniekiem: “Uzskatu, ka psihiskas saslimšanas ir viens no izplatītajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nonāk uz ielas un nespēj par sevi parūpēties. Es gan neesmu ārsts un varu izteikt tikai pieņēmumus, taču ar psihologa aci saredzu, ka īpaši pēdējos gados problēmas ar psihisko veselību ir ļoti daudziem bezpajumtniekiem. Diemžēl lielāko daļu neizdodas motivēt aiziet pie ģimenes ārsta, nemaz nerunājot par psihiatru vai neirologu. Turklāt arī tajos gadījumos, kad tas tomēr notiek, ne vienmēr rehabilitācijas process ir noturīgs – bieži tas tiek pārtraukts, cilvēks atgriežas sākotnējā vidē un nevēršas pēc sociālā atbalsta. Šī problēma ir daudz slēptāka nekā, piemēram, alkohola atkarība – cilvēki cenšas nestāstīt par to, slēpj un bieži vien arī cenšas savā prātā to noliegt, nepieņemt. Turklāt piespiest nevienu ārstēties nevar.”
