Kā iešmaukt patversmē 28
Tad arī Aigars sāka, kā pats saka, bomžot jeb dzīvot bez mājām. Nu jau to dara trešo gadu un galvenokārt uzturas Rīgā. Viņš pamazām iepazinis visas galvaspilsētas zupas virtuves, kur bez maksas iespējams paēst. Pa šo laiku pabijis visās galvaspilsētas nakts patversmēs. Vislabākā no tām esot Bolderājā, Esplanādes ielā – tīrs, kārtīgs, ielaiž tikai nedzērušos. Līdzīgi arī Kartupeļu ielā. Turpretī visbēdīgākā stāvoklī esot patversme Gaiziņa ielā pie Centrāltirgus: “Ja tur vienu nakti nogulēsi, ir gandrīz garantēts, ka dabūsi utis. Tā ir vispieejamākā patversme, jo tur ņem pretim jebkādā stāvoklī. Tur tā publika pārsvarā ir bomži bez kādām robežām. Es arī esmu bomzis, bet ar mani vēl tik traki nav. Tādā situācijā, kādā esmu es, nevajag nekādus patversmju draugus, jo arī viņi visi ir alkoholiķi, un tas to visu vēl vairāk pasliktina,” spriež bezpajumtnieks. Gaiziņa ielas patversmē pieņem arī dzērušos, turklāt – tajā policija nogādā arī no ielas savāktos klaidoņus. Jāpiebilst gan, ka praksē arī vairākās citās patversmēs aukstajā laikā uzņem personas vieglā reibumā, uz ierasto sauso likumu nedaudz pieverot acis.
Tā kā Aigaram dzīvesvieta aizvien deklarēta Ropažos, Rīgas patversmēs viņam pienākas vien piecas diennaktis pusgadā. Gaiziņa ielas patversmē varot nakšņot kaut ik nakti, taču tad jāšķiras no 2,20 eiro. Tomēr ziema ir gara, un, lai pārdzīvotu aukstās naktis, nācies izdomāt veidus, kā tomēr iekļūt patversmēs. Dažreiz pretim bijis saprotošs patversmes darbinieks, kurš pārnakšņot tomēr ielaidis, dažreiz ar pašvaldības policistiem, kas atveduši kādu aizturēto, izdevies sarunāt, lai tādā pašā veidā patversmē ieved arī viņu. Ja atved policija, tad patversmē jāuzņem. Policisti esot cilvēcīgi, jo saprotot, ka klaidonim ziemas spelgonī nav kur palikt. Pāris reižu Aigars dežurantam vienkārši norādījis citu vārdu. “Vēl var pagaidīt līdz kādiem pusvieniem naktī, kad dežurants aiziet pagulēt vai uz tualeti. Durvis visu nakti ir vaļā. Tad var ielavīties pa kluso. Tā esmu darījis ļoti daudz reižu,” stāsta Aigars. Lielajā aukstumā patversmē zināmu laiku nakšņojis arī par maksu.
Vēl viena vieta, kur varot pārnakšņot, esot Rīdzenes ielā Vecrīgā. Tā ir aiz durvīm un zem jumta, turklāt īpašas ierīces tajā pūš silto gaisu. Tā kā tā ir iela, arī durvis uz to neslēdz. “Vasarā guļu pie Alfrēda Kalniņa. Pie operas nama skvēriņā aiz kanāla ir tādi krūmi, kur var iegulties, un, ja pa ielu garām brauc policija, mani redzēt nevar.”
“Neesmu apvainojies uz pasauli”
“Es nezogu, bet eju veikalā un dzeru uz vietas. Paņemu pudeli, atrodu nomaļākas zonas, izdzeru un eju ārā,” atklāj Aigars. Šajā netikumā trīs reizes pieķerts un pat ticis cietumā. Tomēr uz šo apstākli viņš raugās ļoti praktiski: “Tur ir baigi forši. Baro, ir kur nomazgāties. Iela ir nežēlīga, neviens tev tur nepalīdzēs. Pašam jācīnās.”
Doties dzīvot uz laukiem, iekopt kādu dārziņu, izmitinoties dārza būdiņā, bezpajumtniekam pietrūkst apņēmības: “Esmu nepraktisks cilvēks, turklāt Rīgā ir lielākas iespējas.”
Paēd vīrietis zupas virtuvēs, patversmēs. Pie kaut kādas naudas tiek, palūdzot to kādam paziņam vai garāmgājējam. Sēdējis uz ielas ar pastieptu roku Aigars gan nav nekad. Sakopties – apmazgāties un noskūties varot patversmēs, publiskajās tualetēs, cietumā, vasarā – arī Daugavā. Drēbes kur izmazgāt gan neesot, tāpēc, kad vienas netīras, viņš sociālajās iestādēs paņemot citas.
Pirms kāda laika bezpajumtnieks pazaudējis pasi, tāpēc arī gribēdams darbu nevar dabūt. “Tā sajūta, ka man tas viss ir apnicis, ir jau no paša sākuma, bet neredzu izejas. Ir ļoti grūti piecelties, ja nav pret ko atspiesties,” saka Aigars. Respekts pret dēlu neļaujot prasīt iespēju padzīvot pie viņa. Aigars domā, ka dēls vairs netic, ka viņš spējīgs atbrīvoties no savas atkarības. “Pie tā, ka esmu šādā situācijā, esmu vainīgs tikai es pats. Un es neesmu apvainojies uz pasauli,” viņš spriež. Pārliecība, ka viņam šāds liktenis jau iepriekš nolemts, liek Aigaram paļauties principam – būs, kā būs.
