Izbijis specvienības policists Aigars trīs gadus dzīvo bezpajumtnieka dzīvi 28
Bez dzīves vietas, bez darba, bez naudas, bez pases, ar to, kas mugurā. Aigars Caune jau trīs gadus ir bezpajumtnieks. Kā izdzīvot šādos apstākļos, un kas viņu šādā stāvoklī novedis? Aigars nāk no Ropažiem. Kad 2013. gadā mūžībā aizgāja viņa māte, ar kuru kopā viņš dzīvoja, vīrietim, kā pats saka, – sākās sāpju ceļš. Citiem vārdiem sakot – neaptverama dzeršana. Aigars nodzēra praktiski visu – čigāniem pārdota iedzīve. Lai tiktu pie naudas, arī piekritis, ka uz viņa vārda reģistrē divus uzņēmumus, kas izrādījās shēma, kā dēļ sanāca iekulties milzu parādos. “Vēl laikus paspēju pārrakstīt dzīvokli dēlam, lai man to neatņemtu,” stāsta Aigars. Jā, viņam ir divi dēli. Viens ar smagu invaliditāti, otrs nespēj sadzīvot ar tēva atkarību. No sievas šķīries jau 26 gadu vecumā – arī dzeršanas dēļ.
Izbijis specvienības policists
Pēc padomju armijas Aigars sāka strādāt kolhozā par traktoristu. “Traktorists, kas tanī laikā nedzēra, nebija īsts traktorists,” atceras vīrietis. Tolaik par darbu bieži maksāja ar pudeli. Netikuma dēļ darbs pazaudēts. Pēcāk Aigars sešus gadus strādājis pat policijas specvienībā – mobilajā pulkā, tvarstot bandītus. Vēlāk pārcelts uz citu nodaļu, kur gan viņam nepaticis, tāpēc dienestu pametis. Tad strādājis par kurinātāju, santehniķi, apsargu. Diemžēl pudeles dēļ arī šos darbus nācās pamest.
2014. gadā, kad Aigars Jelgavā izgāja alkohola rehabilitācijas programmu, strādāja par sētnieku un mitinājās īrētā istabiņā studentu kopmītnē, dēls dzīvokli Ropažos pārdeva. Kādu laiku Aigars nudien no alkohola atturējās, līdz atkal “norāvās”. Tad arī pazaudējis darbu un līdz ar to arī vairs nevarēja atļauties sev mitekli. Palīdzību dēlam Aigars ir lūdzis, un viņš arī palīdzējis – gan finansiāli, gan vedot uz dažādām reliģiskajām kopienām, kur tēvam strādāt un atbrīvoties no atkarības, taču diemžēl nesekmīgi. Bijis laiks viņa dzīvē, kad dzēris trīs gadus no vietas – diendienā. Arī Straupes narkoloģiskajā slimnīcā uz tā saucamo kodēšanos vīrietis bijis astoņas reizes, taču efekts bijis īslaicīgs. “Es to sen esmu atzinis – esmu alkoholiķis. Ar prātu to visu saprotu. Es pat varu kādu laiku saņemties un nedzert, bet ķermeņa atmiņā paliek tas, ka iedzerot ir baigi forši. Šī atkarība ir visu laiku klātesoša. Uzskatu, ka tas ir uz visu mūžu,” saka Aigars un sauc sevi par vāju cilvēku: “Kad man ir aizmugure, tad man ir motivācija, diemžēl, esot vienam, tās pietrūkst.”
