Uldis Šmits: Bombardētāju Sīrijā tagad netrūkst 2
Fransuā Olands nesen darīja zināmu, ka Francija veiks izlūklidojumus un iespējamus aviācijas triecienus “Islāma valsts” pozīcijām ne vien Irākā, bet arī Sīrijā, tādējādi pievienojoties ASV vadītās koalīcijas militārajām operācijām. Parīze iepriekš vairījās to darīt, jo uzskatīja, ka militārās operācijas gribot, negribot nāk par labu Bašara al Asada režīmam – tam pašam, kuru Francija kopā ar ASV pirms pāris gadiem grasījās sodīt, bombardējot militāros objektus, kad Asads nemiernieku apkarošanai bija laidis darbā ķīmiskos ieročus. Tomēr, Elizejas pilij par sarūgtinājumu, uzlidojumi nesekoja, jo Vašingtonā un Londonā tiem trūka politiskā atbalsta.
Bet netika īstenoti arī citi tolaik apspriesti pasākumi, piemēram, buferzona civiliedzīvotāju pasargāšanai vai ANO vienību sūtīšanai uz Sīriju. Maskava izmantoja savas veto tiesības ANO Drošības padomē un ar ieroču piegādēm turpināja stutēt Damaskas tirānu. Savukārt opozīciju pārstāvošā “Sīrijas nacionālā padome” izrādījās bezperspektīvs veidojums, jo Persijas līča monarhijas to neuzskatīja par pietiekami islāmisku. Tāpat kā “Brīvās Sīrijas armiju”, kas nesaņēma prasīto atbalstu no Rietumiem un tika pakļauta gan Asada režīma un tam palīgos atsūtīto Irānas kaujinieku, gan, no otras puses, Sauda Arābijas un citu Sīrijas “draugu” paklusām aprūpēto radikālo sunnītu grupējumu uzbrukumiem. Kad Irākā un Sīrijā sevi pieteica “Islāma valsts”, kuras vārdā turklāt tika veikti terorakti daudzviet pasaulē, ieskaitot Franciju, Bašars Rietumu acīs kļuva par mazāko ļaunumu, ko apliecina arī jau minētais Olanda paziņojums, kaut gan Parīze joprojām turas pie uzstādījuma – ne Asads, ne “Islāma valsts”.
Lai vai kā, bet bombardētāju Sīrijā tagad netrūkst, un galvenais mērķis it kā ir viens, taču blakus apsvērumi stipri atšķirīgi. Asads ir gatavs bombardēt ikvienu ārpus režīma kontroles esošu valsts zemes pleķi, lai noturētu varu. Viņa uzticamākajai sabiedrotajai Irānai rūp šiītu valdošā stāvokļa saglabāšana Sīrijā, tomēr visvairāk – Teherānas ietekme reģionā. Turcija šķietami ir iesaistījusies koalīcijā pret “Islāma valsti”, bet izmanto iespēju, lai izrēķinātos ar kurdiem. Tikmēr daudzi militārie speciālisti apgalvo, ka aviācijas triecieni vien neko nedos, vajadzīga sauszemes operācija, vēlams ar reģiona valstu spēkiem, atliekot malā pārējos šābrīža politiskos aprēķinus un savtīgās intereses… Kopš 2011. gada karadarbība Sīrijā ir prasījusi 250 tūkstošu cilvēku dzīvību un valsti jau pametusi piektā daļa tās iedzīvotāju jeb gandrīz četrarpus miljoni, kas pārsvarā patvērušies kaimiņvalstīs. Sākotnēji bēgļu straume visai maz skāra Eiropu, kas jau bija paguvusi pierast, ka Sīrijā notiek karš, un ziņas par to uztvēra kā gluži ikdienišķu informāciju pie rīta kafijas. Tā sauktās starptautiskās sabiedrības samierināšanās ar notikumiem Sīrijā varbūt arī bija galvenais iemesls, kāpēc šodien sīrieši veido prāvāko Eiropas patvēruma meklētāju pulku. ANO valstis drīz sanāks uz jubilejas sesiju, kur daudz runās par “Islāma valsts” draudiem, bet neiztirzās Drošības padomē pastāvīgi sēdošo lielvaru atbildību par to – Rietumu lielvalstu divdomīgo politiku, allaž labvēlīgu Persijas līča naftas monarhijām, kā arī Krievijas veto piesegtos Damaskas režīma noziegumus (tie ir izklāstīti ANO ziņojumos), kas radīja apstākļus ANO paralīzei. Cīņa pret terorismu arvien ir ļoti parocīgs lozungs arī Maskavai, kura īpaši pēdējā laikā pastiprināti sūta Asadam modernu bruņojumu un ierīko bāzes “zaļajiem cilvēciņiem”. Eksperti Kremļa motivāciju mēdz dažādi skaidrot, bet politologs Dmitrijs Oreškins pavisam vienkārši sacījis, ka tādējādi izpaužas arī putiniskais stils “sagrābt visu, kas nav piesiets, lai pēc tam to apmainītu pret kaut kādiem pakalpojumiem vai privilēģijām”. Citiem vārdiem, mums visnotaļ pazīstama situācija…
