Bokss kulturālā kompānijā – saruna ar boksa un fiziskās sagatavotības treneri Arni Ritenieku 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīga vēl guļ, kad boksa un fiziskās sagatavotības treneris Arnis Ritenieks sporta zālē jau ieslēdzis gaismu, pārvelk drānas un sagaida savus cīruļus – aktīvistus, cilvēkus no tautas, kuri darba dienu sāk ar treniņu sešos rītā.
Kolēģi netic
Arnis šos treniņus nosaucis par rīta drosmi. Uz jautājumu, kad viss sācies, viņš pasmaida: četru gadu vecumā. Tēvs un treneris Aivars Ritenieks ieaudzināja disciplīnu. “Man rītos neguļas, katru dienu ceļos piecos,” Arnis Ritenieks pamato, kādēļ lēmis aicināt kopā sev līdzīgos. Viņš atzīst, ka ir dažāda pieredze – cits pamēģina un saprot, ka nav cīrulis. Taču kopīgā atmosfēra ikvienam palīdz pamosties, kāds ir enerģiskāks, pavelk otru uz zoba, Arnis uzmundrina.
“No rītiem nāku laika trūkuma dēļ – jau pirms darba esi izvingrojies, vakari brīvi un vari veltīt ģimenei, izvadāt bērnus pa viņu nodarbībām. Apvienot grūti. Esmu rīta cilvēks, man nav problēmu, arī citās dienās agrāk ceļos,” motivāciju atklāj ģeodēzists Mārtiņš Sniedze, kurš agrāk trenējies basketbolā, peldēšanā, bet tagad vasaras mēnešos lielā aizraušanās ir kaitsērfings.
Loģistikas jomas pārzinātājam Jurģim Vidzim grafiku pieregulē ģimenes pirms gada sagaidītais papildinājums, šonakt viņš nomodā jau no trijiem. “Kovida laikā televīzijā redzēju sižetu par Arņa Ritenieka treniņiem zem Salu tilta, tas mani aizķēra, tobrīd domāju – vēlāk pamēģināšu, vēlāk. Pirms pāris mēnešiem uzzināju, ka brālis ar dēliem nāk pie viņa uz rīta treniņiem, uzreiz arī pievienojos. Prasās slodzi ikdienā, izlādēties. Jūtu, ka uzlabojas gan sportiskā forma, gan noskaņojums, darbā lielāka jauda. Kolēģiem teicu, ka no rīta eju uz boksu, viņi netic,” nosmejas Vidzis.
Policisti saprata
Arņa Ritenieka treniņus nenobremzēja arī kovida ierobežojumi. Gada aukstais laiks, daudzi treneri sūdzējās, ka viss ir slikti, jo valdība neļauj strādāt, tikmēr Ritenieks aicināja pievienoties nodarbībām Salu tilta gājēju tunelī: “Nebija viegli ne psiholoģiski, ne fiziski, bet darīju, bija tāda pienākuma apziņa. Forši, varēju savākt trīs grupas vakaros, plus visu dienu arī privātie treniņi. Cilvēkiem patīk kustēties, nevar teikt, ka slinka tauta, vajadzīgs meistars, pedagogs, kas parāda, ka var arī citādi. Daudziem bija aizspriedumi – putekļi, mašīnas. Es visu mūžu pilsētā krosus esmu skrējis, kāda vaina?”
Viens otrs dullais vēl tagad zvanot – vai šie treniņi notiek? Nu vairs ne, bet ik pa reizei kompānijā Arnis aizbraucot paskriet un ielīst Lucavsalas āliņģī. Reiz viņš pirms treniņa spelgonī nopeldējies un pēc tā atkal līdis ūdenī. “Bija visādi eksperimenti, tagad miers iestājies, trakulības izmēģinātas un sapratu – ja vajag, tad var,” Arnis visu pārbaudījis uz savas ādas.
Stingrāko aizliegumu periodā funktierējis – ja grupa tunelī trenēsies uz vietas, pašvaldības policijai var rasties iebildumi. Tāpēc bijuši vingrinājumi kustībā uz priekšu, hanteles rokās. “Neviens nevar pārmest, jo mēs nestāvam, nečupojamies. Bet policistiem jau arī ir galva, saprot – cilvēki, kas kustās, nav bīstami,” varas pārstāvji pretenzijas nav vērsuši.
No Ragaciema
Dvīņubrāļi Toms un Matīss Priedoli uz treniņiem brauc no Ragaciema. “Ceļos pirms pieciem rītā, darbs ir Rīgā. Vakaros lielāks slinkums trenēties, tāpēc jāsaņemas no rīta,” skaidro Toms, kurš naudu pelna apkures un santehnikas sfērā. “Sākumā bija grūti, pēc pirmajām reizēm dienā nāca miegs, tad ieej ritmā. Agrāk tikai vakaros trenējos. Tagad diena garāka, var vairāk izdarīt. Ieteiktu pamēģināt visiem, enerģija visai dienai.”
Tikmēr Krišs Prūsis mīt līdzās treniņu norises vietai. “Mazliet jābūt trakam, lai jau sešos trenētos,” viņš pasmejas, “bet tas ir labs dienas sākums. Vakaros uzspēlēju skvošu. Man cīņa nav tik svarīga, bet patīk, ka ir treneris, padzenā, uzlabo sportisko formu.” Viņš darbojas ar saules paneļu uzstādīšanu “Latvenergo”, šī nozare piedzīvo bumu, komanda paplašinoties un spēj visus apkalpot, arī konkurenti nesnaužot. “Saradušies uzņēmumi – pēdējā iepirkumā startēja 17 dalībnieki,” ainu iezīmē Krišs Prūsis.
Treniņš pirms operācijām
Situācijas, kad vīri sparingos aizsvilstas, esot ļoti reti. Arnim Riteniekam atmiņā viens gadījums no kovida laika: “Man ir noteikums, ka savā starpā nekaujas. Zem tilta trenējoties, jāņem vērā, ka neesi boksa ringā, tuvojoties sienai, nedrīkst uzbrukt. Bet tas cilvēks gribēja nodzīt lieko svaru un lietoja ļoti uzmundrinošas efedrīna tabletes, širmis mazliet gāja ciet. Es to nezināju. Saku vienreiz, lai pie sienas apstājas, otrreiz, nedzird mani. Dabūju uzbļaut, sakasījāmies, bet ar savu pedagoģisko skaļo balsi nomierināju. Bet tā visi cilvēki saprotoši, tāpēc arī nāk, mums ir sauklis – bokss kulturālā kompānijā.”
Tomēr bokss nav peldēšana, ar to jārēķinās. Ja kādam rīta drosminiekam ir sūdzības, ar padomu palīdz traumatologs ortopēds Mārcis Jēgers. “Nevari visu dienu nostāvēt pie operāciju galda, ja fiziski neko nedari. Vakaros ir pieņemšanas un pēc tam gribi gulēt. No rīta ir iespējams piespiesties un labā kompānijā izkustēties. Ja tajā dienā operācija, tad ar sitienu tehnikas izpildi no sirds nevari aizrauties, jo rokas nogurst,” stāsta mediķis, kurš skolas gados patrenējies cīņas sporta veidos, agrāk bija aizrāvies ar garo gabalu skriešanu, viņa rekords esot Cēsu “ECO trail” distance virs 70 kilometriem. Katru gadu arī noskrienot kādu maratonu. Reiz gribētu pieveikt 107 kilometrus Rīga–Valmiera. Ģimene un bērni prasa uzmanību, līdz ar to ilgiem treniņiem laika stundu pietrūkst.
“Boksā slodze ir lielāka, ir sāncensība – nav tikai ar sevi cīnīšanās. Svarīga ir kompānija, motivācija – ja neierodies, jūties mazliet vainīgs, jo bija sarunāts,” tā Mārcis Jēgers.
Mākslinieku grupa
Savulaik Arnim Riteniekam esot bijusi mākslinieku treniņu grupa, kas izveidojās pēc tam, kad režisors Dzintars Dreibergs veidojis filmu par Riteniekiem “Padoties aizliegts”. “Labi sapazināmies, viņš saaicināja producentus, operatorus, rakstniekus, bija labs kontingents. Viņi joprojām trenējas, iezīmēja, ka boksā katrs var kaut ko atrast, ir kopējas vērtības, deguni nelūst un acis nav pārsistas, lai gan – visādi gadās. Bet solīdi, džentlmeniski. Zini, ka vari nākt un nedabūsi pa muti,” par boksa reputācijas uzlabošanos priecīgs Ritenieks. Nāk arī daiļais dzimums, Arnis novērojis, ka sievietes ir lojālākas, psiholoģiski noturīgākas nekā vīrieši un boksa filozofijā iegrimst dziļāk.
Cilvēki treniņos grib uzlādēties, saņemt enerģiju. Arnis spēj iedot, bet arī viņš ir tikai cilvēks. “Mēs raudam mājās zem deķa, kad neviens neredz. Treniņos zem Salu tilta – visiem stāsti, visus purini, pašam no rītiem bieži acis aizlipušas un nevari tikt no gultas augšā. Taču – grūti būs visu mūžu, jātrenējas visu mūžu, ēst gribēsies visu mūžu. Pietiek par to runāt. Izdari un tad ir enerģija,” Arnis seko filozofijai “padoties aizliegts”. “Grūti pateikt, kur es uzlādēju baterijas – tajā, ka sevi noskaņoju, kāpēc es to daru un kāpēc man tas patīk. Visu laiku ar sevi runāju, mēģinu sarunāt, ka esmu ar sevi mierā. Tas man dod apliecinājumu, kas sakrīt ar realitāti. Cilvēki pēc treniņa pasaka paldies, tad ir vispār forši. Reizēm ir jākāpj sev pāri, tad atkal nomierinu sevi, esi iegājis nulles meridiānā, esi tagadnē. Es pēdējā laikā esmu to noķēris, vairs necenšos būt ekstra emocionāls, pacilāts. Dari savu lietiņu un gūsti prieku.”
