Juris Bojārs: Kāda nozīme pienam un šprotēm, ja vairs nebūs neatkarīgas valsts? 54
Vai esam gatavi katrs mēnesī no sava maka tērēt piecus eiro vairāk pašmāju produktu pirkšanai? Cik daudzi ir gatavi iestāties zemessardzē un divas nedēļas nogales mēnesī veltīt nopietnām mācībām? Kad beidzot saņemsimies, lai tērētu valsts aizsardzībai divus procentus no iekšzemes kopprodukta? Par šiem un citiem jautājumiem Rīgā Eiropas Savienības mājā notikušajā konferencē “Nacionālā un starptautiskā drošība pēc Krimas okupācijas” diskutēja politoloģijas, aizsardzības, starptautisko tiesību, reliģijas un citu jautājumu eksperti.
Latvijas Universitātes (LU) profesors Juris Bojārs konferencē, runājot par starptautiskajām tiesībām, uzsvēra, ka tās veido valstu vienošanās. “Ekstremālos gadījumos starptautiskā sabiedrība ir spējīga vienoties,” sacīja Juris Bojārs, kā piemēru pieminēdams Pirmo līča karu: “Kad Sadams Huseins iebruka Kuveitā, ļoti īsā laikā tika pieņemtas trīs ANO Drošības padomes rezolūcijas, visas lielvalstis bija vienotas. Īsā laikā tikai izveidots apmēram 400 000 cilvēku liels karaspēks ar karafloti, ar lidmašīnām. Un, tā kā Sadams Huseins negribēja ieklausīties brīdinājumos un izvest karaspēku no Kuveitas, apmēram nedēļas laikā viss Sadama okupācijas karaspēks no gaisa tika iznīcināts.”
Tagad starptautiskajai sabiedrībai ir darīšana ar valsti, kas iedomājusies atjaunot vai nu impēriju bijušajās PSRS, vai Krievijas cara impērijas robežās, sacīja profesors. Ar starptautisko tiesību palīdzību to ierobežot ir grūti, jo tagadējā drošības un līdzsvara sistēma pasaulē balstās uz uzvarētāja tiesībām: “Tās ir piecas lielvalstis, kuras uzvarēja Otrajā pasaules karā. Viena no tām vienmēr var ANO visu bloķēt. (..) Neviena no šīm piecām lielvalstīm – un tās visas kopā – negrib zaudēt savas veto tiesības. Jo pieciem ir vieglāk vienoties par to, kas notiks visā pasaulē.” Taču šodien nav nekādu argumentu, kāpēc Vācijai kā lielākajai Eiropas ekonomikai joprojām jābūt “karā zaudējušai valstij”, tāpat Japānai – abas valstis nevar būt ANO Drošības padomes locekles. “Vai tad tā ir taisnīga sistēma apstākļos, kad pasaule ir pilnīgi izmainījusies?” retoriski vaicāja J. Bojārs. Pēc viņa teiktā, cilvēces uzdevums ir reformēt ANO un panākt, lai lielās impērijas nevar ignorēt starptautisko tiesību normas.
Vēl profesors uzsvēra, ka vienīgais, ko saprot “agresori, maniakāli līderi”, ir pēc iespējas spēcīgāks sitiens: sākumā ekonomiskais, diplomātiskais, ja ar to nepietiek, jābūt arī militāram.
LU profesori Žanetu Ozoliņu pārsteiguši izteikumi, kas par notikušo Ukrainā izskanējuši Latvijas publiskajā telpā: “Latvijā pārāk sāk dominēt stāsti par nelaimīgajiem uzņēmējiem, pienu, gaļu un šprotēm. Tas vedināja domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar vērtībām. Bojāra kungs jau pieminēja: kāda nozīme būtu pienam un šprotēm, ja vairs nebūtu neatkarīgas valsts?”
Ž. Ozoliņa uzsvēra, ka notikumi Ukrainā liek mums domāt gan par Latvijas ekonomiku un aizsardzības politiku, gan par integrāciju. Vērtības nepieciešamas ikvienai valstij. “Tās nodrošina to, ka ilgtermiņā nebūs lēkāšanas no vienas ģeopolitiskās orientācijas uz otru. Latvija nevar atļauties plašajā vērtību spektrā cilpot kā tāds zaķis no vienām vērtībām pie otrām, no vieniem tirgiem pie otriem tirgiem,” salīdzināja profesore.
Viņa mudināja katru Latvijas iedzīvotāju atbildēt sev: kāda bija mana izvēle, kad dzirdēju par Krievijas agresiju Ukrainā? Vai tā bija žēlošanās par sava biznesa tirgus zaudēšanu vai biļetes pirkšana uz kādu no rietumvalstīm, vai varbūt izšķiršanās par pievienošanos zemessardzei?
Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs aicināja nostiprināt sabiedrībā garīgo dimensiju, lai tā vairāk iesakņotos kultūrā, izglītībā: “Tas sagatavo bāzi vispārējai drošībai arī starptautiskajās attiecībās. Tas ir jāieraksta prioritātēs.”
