Ilmārs Stūriška: Žēl, ka tieši Latvijai iekrita šāds čempionāts. Citējot Dārziņa folklorizēto teicienu – mēsliņš 13
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas hokeja izlase tāpat kā 2006. gadā pasaules čempionātā savās mājās sasniedza blāvu rezultātu. Ar cerīgāku sniegumu, bet zemāku vietu tabulā – bija desmitā vieta, nu pozīciju zemāk.
Ar pavisam citu gatavošanās fonu – toreiz Pjotrs Vorobjovs par galveno treneri tika nolīgts mēnesi pirms turnīra, pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm ne visus vilināja izlases gaisotne un komandu nācās lipināt no jauna.
Tagad viss noticis daudz mērķtiecīgāk, kavā bija stiprāki trumpji, tomēr no kārotā mērķa – cīņas par medaļām – bijām patālu.
Daudzu apbrīnotais Bobs Hārtlijs, dārgākais speciālists Latvijas sporta vēsturē, varens bija tad, kad komandu uz priekšu vilka vārtsargs Elvis Merzļikins – viņa pirmajos darba gados 2017. un 2018. gadā.
Ar Elvi ne labākajā formā vai bez viņa – solis uz leju. Par vārtsargiem sūdzēties būtu grēks, problēmas sagādāja ripas iedabūšana pretinieku vārtos.
Tabulas rāda, ka Hārtlija maģija ir uzpūsta – desmitā, astotā, desmitā un 11. vieta.
Salīdzinot ar priekšgājējiem Aleksandru Beļavski un Leonīdu Beresņevu, ir cits hokejs, cita darba kultūra un augstākas cerības.
Nevis cīnīties par palikšanu elites divīzijā, bet gan iekļūt astoņniekā. Dienas beigās gan svarīgākais ir rezultāts, un pēc četriem darba gadiem mājas čempionātā sasniegts Hārtlija sliktākais rezultāts.
Šoreiz viņš lika uz pieredzi, kas svarīgākajos brīžos ir zelta vērtē, taču kaut kur tika nošauts greizi. Tikai dzīve piespieda treneri lielāku lomu atvēlēt jaunākiem spēlētājiem, un izrādījās – viņi var!
Aizpērn Bratislavā skaitliskajā vairākumā Latvijai bija otrs labākais rādītājs, šoreiz – sliktākais. Jā, bija pamainījušies daži izpildītāji, bet teikt, ka meistarības summa gājusi uz leju, neveras mute.
Tāds ir hokejs – vienu dienu tev izdodas, citā konkurenti kombinācijas lasa kā grāmatu.
Kanādietis tiek uzskatīts par ekselentu motivatoru, bet, ja pēc izšķirošās spēles izlases bijušais uzbrucējs Aleksejs Širokovs, vērtējot sniegumu, min tādu vārdu kā pašatdeve, tad ir jautājumi.
Visi cīnījās, bet vai visi ziedojās kā Oskars Batņa, kurš bija gatavs atgriezties laukumā par spīti ceļgala traumai – apzinoties, ka šajās minūtēs uz ledus var palikt vismaz viena sezona no karjeras?
Pirms čempionāta aizdomas, ka bez Nacionālās hokeja līgas spēlētājiem (Matīss Kivlenieks tomēr vairāk ir aiz durvīm) aizsniegties līdz medaļām varētu būt neiespējamā misija, izrādījās pamatotas.
Latvijai tas var izdoties vien tad, ja kādā pavasarī sapulcējas tiešām visi labākie. Kā Soču olimpiskajās spēlēs 2014. gadā. Citādi vienmēr pietrūkst – reizēm vairāk, reizēm vien sprīdis, bet – gandrīz neskaitās.
Maz ticams, ka Latvijas hokeja resurss varētu kļūt ievērojami lielāks – jaunatnes sistēmā vietas uzlabojumiem netrūkst, bet kļūt masveidīgākai ripas spēlei ir grūti lielo izmaksu dēļ.
Virkne pašvaldību ledus sportu dāsni finansē no nodokļu maksātāju naudas. Dot vairāk? Ar kādu pamatojumu un mērķi?
Šajā čempionātā ar desmit tūkstošiem skatītāju tribīnēs varētu būt cits skats. Kā teica Mārtiņš Cipulis – fani mums dotu vienus vārtus spēlē. Rēķinu – tad pēc gūto vārtu skaita būtu nevis 12., bet gan ceturtie.
To gan dzīvē nekad neuzzināsim, bet žēl, ka tieši Latvijai iekrita šāds čempionāts. Citējot Laura Dārziņa folklorizēto teicienu – mēsliņš.
Būtu tikai godīgi, ja šajā desmitgadē Starptautiskā hokeja federācija mums iedotu vēl vienu iespēju. Labi, ka pēc Austrumu naudas stabules dancojošais organizācijas prezidents Renē Fāzels šogad pametīs posteni.
Cerams, karoga lieta un vēl viena otra nianse (draudošais sods par sponsora – ārvalstīs reģistrēta azartspēļu uzņēmuma – reklamēšanu) hokeja pasaulei par Latviju nebūs radījusi netīkamu pēcgaršu.
Latvijas fani pelnījuši ierībināt arēnu kārtīgi, kazi, varbūt arī normālos apstākļos var iztikt ar Olimpisko sporta centru kā otro halli.
