“BMW”: lamāts, pelts un iekārots 3
Gada pēdējā braucošas tehnikas lappusē nolēmām nerunāt ne par satiksmes drošības un ceļu problēmām, ne degvielas cenām, kuras pavisam drīz tik zemas vairs nebūs (ar 1. janvāri paaugstināts akcīzes nodoklis), ne par iespējami lētu un pieticīgu (cita jau palietota) nākamā braucamrīka izvēli, bet kopā ar jums izmest līkumiņu ar tādu automobili un moci, kādi lielākajai daļai no mums ikdienā pieejami nez vai tik drīz būs. Pasapņot par brīnumu, kā Ziemassvētkos klājas. Novēlēt tā piepildīšanos gan sev, gan draugiem.Sapnis? Tiem, kas pa karjeras un biznesa kāpnēm veiksmīgi kāpj, šis var būt arī mērķis. Vēlams gan – viens no mērķiem, jo nez vai ir labi ieguldīt izcilā auto savas rocības lielāko daļu. Dzīvot šaurībā, ēst un dzert pavirši, ceļot vien līdz lokālu burziņu vietām, kurās iespējams ar šiem veiksmes simboliem paspīdēt. Ir labi sapņot par “BMW” (vai “Mercedes”, “Audi”, “Volvo”, un vēl jau ir arī “Porsche”…). Bet nekļūst nemaz sliktāk, kad esi apzināti šī sapņa krietnu daļu pārbīdījis citās jomās – māja, Karību salas, dēls Ņujorkas augstskolā, sieva ne jau nu bezlimitu, bet no atlaidēm un akcijām neatkarīgā visai brīvā šopingā – un tu brauc ar “Ford”, “Opel” vai “Nissan”…
Lieku grupā “dream car”
Tā rakstīju pēc piektās sērijas “BMW” testa pagājušā gadsimta beigās. Un tas tiešām bija laiks, kad šī marka gandrīz vai vienīgā spēja novest līdz ekstāzei (pārspīlēju mazliet, protams) precīzas auto vadāmības gardēžus. “Mercedes” tolaik bija mazliet smagnējs, pārāk akadēmiski komfortabls, “Audi” un citi tikai mācījās tikt galā ar priekšējās piedziņas grēkiem un reakcijām stūresratā. “Bembi” varēja spēlēt kā vijoli.
Šī firma bija neapšaubāms līderis tagad visiem pazīstamo un pierasto elektronisko drošības sistēmu jomā. “BMW” bremžu antibloķēšana bija pirmā, kas mācēja šo spēku dozēt precīzi uz saķeres robežas, nevis pārmēru dzēst. “BMW” radīja diferenciāļa elektronisku bloķēšanu, kas ļāva pārliecinoši braukt sniegotā kalnā. “BMW” konsekventi turējās pie principa – komfortablam braucienam svars ir nepieciešams – un pat mazāko, trešo sēriju, par spīti ekonomijai, būvēja smagāku par pusotru tonnu. Un tā tiešām brauca izcili. Zinu, jo man “BMW Compact” (3. sērijas hečbeks) piederēja vairākus gadus. Un šķīros es no šīs brīnišķīgās rotaļlietas tikai tāpēc, ka secināju – šosejas ātrgaitas potences Latvijā nav realizējamas. Iespēju iebraukt mežā, kas mani vilināja aizvien vairāk, toties pietrūkst.
X sērija, kura ir šī Ziemassvētku piknika objekts, tapa tieši tajā laikā. “BMW” tolaik (gadsimta sākums) bija arī “Land Rover” īpašnieks. Un konkurences cīņā ar “Toyota Landcruiser” nolēma ar angļu pilnpiedziņas un bezceļu pieredzi apbruņot savu piekto sēriju. Tā dzima “BMW X5” – pirmais “premium” krosovers pasaulē.
“X3”, mazāka “BMW” apvidus versija, sākās trīs gadus vēlāk. Faktiski ne jau mazāka par “X5” pirmo paaudzi, bet par nākamajām, kuras cīņā par dižauto troni nu jau izaugušas gandrīz līdz piecu metru garumam. “X3”, kuru varam (jaunu) nopirkt tagad, arī vairs nav izmēros pieticīgs. Gandrīz 470 cm – tas ir daudz, ja brauksi galvenokārt viens vai divatā. Tādēļ mans sapnis šajā dārziņā būtu no “X1” saimes. Dzimušas 2008. gadā, un tikai nedaudz lielākas par šībrīža “demokrātisko” krosoveru tirgus līderi “Nissan Qashqai”.
Ar cieņu un apbrīnu gan jāatzīmē, ka jaunais (2017. g.) “X3” neizskatās ne pārlieku liels, ne smags, ne uzpūtīgs. Tā dizains, manuprāt, ir izdevies rāmi solīds, piemērots cilvēkam, kurš vēlas distancēties no firmas zīmi vajājošām nevalodām. Ne miņas no “X6” vaļībām.
“BMW” allaž bijis askētisku kokpitu karalis. Nekā lieka, nekā uzmanību no ceļa novērsoša. Auto salons nav mājas koncertzāle. Labi, ka šī tradīcija tiek sargāta. Jaunais “X3” nav meties modīgajā cīniņā par “multimediju” pārsātinātību. Viss nepieciešamais te, protams, ir. Bet ar mēru. Neuzbāzīgi. Un vecos, labos (bez ironijas) laikus neaizmirstot (tas par iespēju joprojām spēlēt kompaktdiskus). Konkrētā testa auto priekšējais panelis gan mazliet žilbina ar metāliskiem un pulēti spīdīgiem elementiem. Taču iespējama arī citāda, rāmāka komplektācija.
Vadāmība joprojām augstāko standartu līmenī. Ar patīkamu pārsteigumu piedevām. Arī “BMW” paveicis to, par ko pērn priecājos “Audi Q2” sakarā. Īsa, pilsētas manevriem piemērota – tikai drusku vairāk par diviem apgriezieniem no atdures līdz atdurei – stūre netraucē relaksēti braukt pa lielceļiem.
Un stabilitātes asistenti joprojām ir izcili. Pa baltu līkloču taku – viegli, brīvi, līdz simtam (un prasa šis vēl!), joslu maiņa citus spīdzinošās aizputinātas šosejas špūrēs – eleganti un precīzi. Paradokss – tieši šī pilnība varētu būt lielākais šāda auto mīnuss. Modrības iemidzināšana. Vai kādas meitenes pieradināšana pie pārlieka, citai tehnikai nereāla ātruma slidenos pagriezienos.
Tātad “BMW” vietu grupā “dream car” saglabāju. To novēlu arī jums. Vienīgi, kā jau teicu, manām reālajām vajadzībām “X3” ir par lielu. Atļaušos pasapņot par “X1”. Vai pilnpiedziņas “Audi Q2”, kas ir vēl kompaktāks. Žēl, ka citām “premium” firmām mazu krosoveru nav. Sapnim taču nav jābūt milzīgam. Mērķim vēl jo vairāk – derētu reālāka sasniedzamība un praktiska, patiešām izmantojama noderība.
