Aizsargus vajadzēja atjaunot. Saruna ar zemkopju autoritāti Jāni Blūmu 7
“Latvijas Avīzei” 5000. numurs. Laikraksta 26 pastāvēšanas gados, sekojot nozīmīgajām lietām lauksaimniecībā, izšķirošām ekonomiskām pārvērtībām un sabiedrībai svarīgiem notikumiem, redakcijā ne reizi vien esam ieminējušies – nez ko par to teiktu JĀNIS BLŪMS (87).
Un devāmies pieredzes bagāto, zemkopju vidū ieredzēto autoritāti intervēt. Savulaik Jānis, slavenās Saldus rajona kopsaimniecības “Jaunais komunārs” priekšsēdētājs, bijis “Lauku Avīzes” redkolēģijas loceklis, nav liedzis padomu žurnālistiem, katrā ziņā ir “vēsturiska persona”. Humorīgs, asu prātu arī tagad, viņš sagaida Voldemāru Krustiņu un Egilu Līcīti pie Kalnu kultūras nama, ved uz bijušo kolhoza priekšsēdētāja “troņa zāli”! Pa ceļam Sociālistiskā Darba Varonis, ordeņa kavalieris Blūms jau joko: “Savācāmies vecie “sarkanie baroni” no trim Kurzemes rajoniem un konstatējām, ka 80% tā laika kolhozu priekšsēžu bija budžu dēli. Āre, budžu atvases cēla komunismu! Savukārt 50. gados pārrobežā Lietuvā pazinu trīs priekšsēdētājus, kuri pirms kara kalpoja pie latviešu saimniekiem.”
“Zin’, es tomēr no 70. gadiem esmu bijis kapitālists. Nauda ar joni nāca virsū kā lokomotīve, vajadzēja būt tik vien kā izveicīgam paņemt. Sevišķi laba jūsu avīze bija, kad es biju redkolēģijas loceklis! Nopietni runājot, iekrita sirdī, kad ar “LA” iznākšanu beidzās kompartijas slavināšana, rakstīšanu novirzīja uz lietām.”
Blūms atceras, kā beidzās viņa “karjera” komunistos.
– Savā laikā Saldus rajona komunistu partijas birojā mani ieveda 1. sekretārs Rimaševskis, kurš vēlāk kļuva par republikas agrorūpniecības apvienības priekšnieku un rubikieti. Negribējās jau ķēpāties, priekš kam man vajadzēja biroja muļķības, un tālu bija jābraukā uz Saldu no leišmales. Man tak vajadzēja strādāt saimniecībā, lai būtu rezultāts! Taču vēlāk es piepaceltā balsī stingri nostrostēju vietējo ceļu būves priekšnieku, kuram slikti gāja ar darbiem. Pēc biroja sēdes 1. sekretārs Brigmanis palūdza – vai biedrs Blūms nevarētu vēl uzkavēties? Un saka – zin’, tev jau tas vecums ir, vai nav jāpadomā par promiešanu no biroja locekļa. Partijniekam nepatika, ka savējos lamā. Tas pats, kas šodien! Ka ir grupa, ko nevar aizskart, un ir izredzētie, kuri jāizvieto amatos! Arī Augustam toreiz pateicos – liels paldies, ka atbrīvojāt! Es negribēju ne po čom tai birojā!
V. Krustiņš: – Kā vērtējat pašreizējo lauku saimniekošanu?
– Latvijā kā visā pasaulē, kad mazās saimniecības sāka brukt, mantinieki vairs negribēja pārņemt veco nodarbošanos, mājas pārdeva, noārdīja. Taču pārēja uz lielsaimniekošanu tur nenotika tik lielā steigā un pie tādas nabadzības kā mums. Bijušajā “Jaunā komunāra” teritorijā neviens kvadrātmetrs zemes nav neapstrādāts, taču daudzviet ir aizlaistas, neapsaimniekotas aramzemes, tūkstošiem ha platībā visā valstī. Lauki paliek tukšāki, nepietiek čaklu cilvēku, kuri apstrādātu zemi. Man ir kaimiņi jaunsaimnieki. Divās saimniecībās izskolojuši bērnus, tur 25 līdz 30 govis, ar 70 ha zemes dzīvo tīri labi. Brīvdienās tēva mājās sabrauc jaunā paaudze. Kad prasu par atgriešanos strādāt iekoptajās zemnieksētās, viņi saka – nē. Tā viņš ir. Jaunie atrod sevi pilsētā, kur saredz lielākas perspektīvas. No otras puses skatot, palikušie jaunieši ir aizrautīgi, pietiekami patriotiski. Āre, tepat Kalnu skolā populāra lieta ir jaunsardze. Pie mums mācās pāris Liepājas puišu. Viņi saka – Kalnos ir paradīze! Var spēlēt basketbolu, darboties šautuvē, kurpretī Liepājā parādies – uzreiz vīreļi mācas virsū, piedāvā nopelnīt, pārdodot narkotikas. Tā ka pilsētas vilinājumi bieži ir pavisam šķībi un greizi.
– Šis ir divu vēlēšanu gads. Iesiet? Balsosiet?
– Nav noslēpums, ka man viena “draudzene” ir Nacionālā apvienība, par to iešu un balsošu! Par viņiem vēlēšu līdz galam. Rekur, Cilinskis – kā ķērās pie darba, uzreiz apvērsa lielas atmatas. Man stāstīja, cik viņš pamatīgi pakontrolējis darbiniekus un līdz šim darīto.
– Kā tagad ir? Vai mums jādzīvo Krievijas apdraudējuma apstākļos?
– Pat Guntis Ulmanis bija dikti sasparojies un pirmoreiz runāja, ka jāturas pretī, jārīkojas asāk! Nevarot turēt rokas gar sāniem. Bet esmu bijis Vācijā un Francijā. Kad stāsti rietumvācietim, kā gājis krievu laikā, viņi pa mazai daļai tic, ko runāju. Frančiem krievs ir tik mīļš, ka mīļāku neatrast! Žukovs, brukdams Berlīnei virsū, esot raportējis Staļinam – dodiet trīs mēnešus, mūsu armijas aizies ar komunismu uz durkļiem līdz Atlantijas okeānam! Staļins bijis nogaidošs. Ar sabiedrotajiem slēgti līgumi, bet, kad līgums notecēšot, tad gan jāpārmāca rietumnieki. Ja sarkanarmija soļotu tālāk, tad gan bumbas sprāgtu uz Maskavu un komunismu likvidētu uz visiem laikiem.
E. Līcītis: – Jo, par laimi, vēl bija amerikāņi.
– Nuja! Šodien Putina runasvīri saka – Krievija spējot Ameriku pārpelnot radioaktīvajos putekļos. Es domāju, ka Putins ir varaskārs. Viņš izmanto vienkāršās tautas mazizglītotību un patriotiskās jūtas: mums ir lielākā zeme, visvairāk izrakteņu, Krievijai jākļūst par varenāko “ģeržavu”.
V. Krustiņš: – Krievijā mīl Putinu, bet jautājums – cik ir tādu, kas impērisko politiku atbalsta Latvijā?
– Manos rados ir krieviete. Aģitēja par pareizticību. Bet pirms dienām satiku viņu Saldū. Atvainojās. Saka – Pavlovič, nezināju, ka tik dzīvs ir impērisma noskaņojums un plāni. Tā ka visi krievi nav metami pār vienu kārti kā putinisti. Ne katram liekas, ka viņa rīcība ir vesela cilvēka rīcība.
E. Līcītis: – Atceraties, kā Soču olimpiskajās spēlēs centās parādīt, cik Krievija ir atvērta pārējai pasaulei, un cik pēkšņi nokrita aukstā kara priekškars?
– Mums ir vēsturiskā pieredze. Biju mazpulcēnos, kad Jelgavā iebrauca krievu tanki. Toreiz ģimenē runājām par Ulmaņa nepretošanās politiku, vēlāk tas skaitlis rezultātā izrādījās rūgts, jo no 35 radiniekiem puse – 18 cilvēki – gāja bojā. No maza līdz lielam. Vai nebija labāk karot? Latvieši vienmēr gājuši karot. Cik nenolika galvu Krievijas cara armijā, cik nesagūla Brāļu kapos abu pušu karaspēkos Otrajā pasaules karā, cik neaizbēga no Staļina režīma un cik neaizveda uz Sibīriju. Tie ir milzīgi latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumi. Kas šodien turpinās? Ulmanis maksāja vienu latu subsīdiju par darbdienu saimniekiem, kuriem strādāja leiši un poļi. Toreiz bija ap 20 000 viesstrādnieku no Lietuvas, tikpat daudz no Polijas. Tagad mēs izmācām skolā latviešus – otrā rītā viņi sapako čemodānus un aizbrauc. Aģitē darbā ārstus uz Vāciju, māsiņas uz Norvēģiju. Vecbebru arodskolā latviete no Londonas pierunāja trīs skolēnus doties peļņā tūliņ pēc skolas, bet profesiju viņi taču apguvuši ar mūsu budžeta līdzekļiem. Mēs atkal zaudējam cilvēkus! Ja šodien Rietumi riskētu pāris gadus zaudēt ap 10% no sava kapitāla, tad viņi Kremli sagrautu. Bet, ja krievu neapstādinās, tad zaudēs vairāk, jo apdraudējums skar visas Austrumeiropas valstis, un to jau Putins pateicis, ka tautieši jāaizstāv visur, kur vien viņi ir.
– Blūma kungs, kā vērtējat valdības reakciju, spēju saimnieciskajos, drošības un pārējos samezglojumos? Grāmatvedis ir prom, viņa vietā premjerē bijusī zemkopības ministre – vai lauksaimniekiem nav iemesls būt apmierinātākiem?
– Nejūtu, ka notiktu darbs valsts attīstībai. Vajadzēja strādāt saimnieciskāk un vairāk cilvēku labā.
V. Krustiņš: – Bet Zaļo un zemnieku savienība taču strādā zemniekiem par labu. Vai ne?
– Brigmanis drīzāk spēcīgi brūk virsū Nacionālajai apvienībai.
– Pats redzat, kādas tās partijas ir, bet cilvēkiem jāizšķiras, par ko balsot. Politiķi nav godīgi. Pat ne naudas lietās, bet ir uz cilvēku muļķošanu ar pasaciņām, savā starpā šņākšanu. Nevienam tā tauta nav vajadzīga.
– Citas izejas nav kā balsot par NA. Cita, labāka nav nodibinājusies. Sudraba ir tik bīstama, bet citas partijas izskatās pēc korupcijas bandām, ne politiskām organizācijām. Kūtris taisās politikā, bet Satversmes tiesā vajadzēja izskatīt deputātu uzvedību un zvēresta laušanu – to nedarīja. Drošības policija tagad ir kā čekas filiāle, neaizstāvot un nerosinot lietas par represēto apsaukāšanu. Ne uz partijām, ne iestādēm nevaram paļauties, tik uz tautas veselo saprātu. Kāpēc Latgalē ar daudziem krievvalodīgajiem nav noskaņojums kā Krimā? Tāpēc, ka vietējie labi redz, kas notiek aiz robežām, un ka te tomēr ir labāk strādāt un dzīvot. Uz atdalīšanos kurinātāji dzīvo Rīgā, nevis Daugavpilī.
E. Līcītis: – Bet nevajag provocēt – cilvēkiem ir brīv ar sv. Jura lentītēm iet pie Uzvaras pieminekļa, ir tiesības demonstrēt un mītiņot pret skolu latviskošanu.
– Kā pamatskolnieki Jelgavā, Lielajā ielā, vērojām baltvācu hitlerjūgenda gājienus 1. maijā. Tie bija nacionālsociālistu svētki. Un junkuri maršēja brūnos kreklos, īsbiksēs un baltās pusgarās zeķēs. Mums, puikām, maksāja latiņu, lai sviežam oļus peļķē tā, ka uzšķīst dubļi. Šie iet stalti, mēs tik spricējam. Beigās vācietēni mūs sāka ķert rokā, bet tad talkā nāca Jelgavas vidusskolēni – ko? Latviešu puišeļus sitīsiet? Samizoja hitlerjūgendu. Tagad ir savādāk. Latvietis Rīgā pieraujas maliņā, nevis protestē.
– Latviešus pašus apsaukā par fašistiem! Ukraiņus par benderoviešiem, ekstrēmiem nacionālistiem.
– Agrāk braucām ciemos uz Ukrainu, kādus 100 km no Kijevas uz austrumpusi. Ievedām sēklu no Mironovkas. Starp citu, šogad kailsalā mūsu zemniekiem puse ziemāju izsala, bet lielākoties ārzemju šķirnes, kamēr ‘Mironovskij’ izturēja, jo Ukrainā pliksali ir bieži. Tai pusē dzīvoja ļoti kulturāli cilvēki, mūs sirsnīgi uzņēma, savā starpā runāja ukrainiski. Jau tad runāja, cik ļoti krievi mācas virsū ar savu kultūru tālāk austrumos, un šodien es teiktu, ka ukraiņus ir ārkārtīgi saliedējusi krievam pretī Putina rīkošanās pa viņu zemi.
V. Krustiņš: – Vai latviešiem tagad katrā pagastā nevajag dibināt pašaizsardzības vienības?
– Tā bija Godmaņa pirmās valdības kļūme, ka neļāva atjaunot aizsargus. Tas nebūtu nācis par sliktu valsts aizsardzībai un kārtības nodrošināšanai laukos. Mūsu visās trijās vidusskolas klasēs ir jaunsardze. 16 – 19 gadu vecums ir riktīgais laiks militāri patriotiskai audzināšanai, bet tur vajag arī labus audzinātājus. Jāstiprina stipri novājinātā zemessardze. Pašlaik pagastos latvieši vēl būtu, kas ir stipri garā un spētu celt ieroci, bet vadītāju, organizētāju, valsts atbalsta trūkst. Ievērojiet to starpību, ka pirmskara Latvijā brīvprātīgi organizējās aizsargi, bet pēc krievu ienākšanas sarkanie sagāja istrebiteļos, iznīcinātājos. Tas tā saskanīgi ar attiecīgi piekopto politiku. Savukārt pašlaik policijai vienatnē laukos grūti nodrošināt kārtību. Tādas pašaizsardzības vienības būtu noderējušas kā palīgi, valsts aizsardzībai vispār par maz pievērsts uzmanības.
– Valsts iekšienē no drošības viedokļa vislielākā visu valdību dumjība bijusi, ka tās necentās vairot sev draugus.
– Kļūme bija, nepanākot 20 000 oficieru, militāro pensionāru aizbraukšanu no šejienes kopā ar krievu armiju. Nu jācer, ka gados jaunie cittautieši, ja netiks izaudzināti, tad laika gaitā paši veselā prātā nāks pie saprašanas, ka Latvija ir viņu dzimtene, par kuru vērts iestāties visiem lojāliem pilsoņiem kopā.
