Blumbergs un Visums . Izstāde – kā hipnozes seanss 0
Lielā retrospektīvā izstāde izstāžu zālē “Arsenāls”, kas veltīta Ilmāra Blumberga 70 gadu jubilejai, ļauj iegremdēt savu apziņu māk-slinieka radītajā pasaulē gluži kā hipnozes seansā. Mēs visi gribam izprast citus cilvēkus, saprast viņu rīcības motivāciju un acu zīlīšu atspulgos ieraudzīt sevi.
Mēs to patiešām gribam, spriežot pēc tā, cik noturīgi populāras ir vulgarizētas psiholoģijas grāmatas, kas sola mums atklāt slepenus cilvēka dvēseles mehānismus un varbūt pat iemācīt manipulēt ar tiem. Toties aicinājums vispirms izzināt sevi, kas ir sens kā visa Eiropas kultūra, mums nešķiet tik pievilcīgs. To var viegli izskaidrot, jo iepazīt sevi nozīmē aci pret aci satikties ar sāpēm, bailēm un bezgalīgu tumsu. Ilmārs Blumbergs ar filozofa cienīgu, neatlaidīgu uzmanību ieskatās sevī tik dziļi, ka skatītājam, stāvot blakus “Pazemīgajam” (figūra, kas atrodas pie ieejas izstāžu zālē), labāk divreiz padomāt, vai viņš tiešām grib iet iekšā.
“Sākumā bija cilvēks. Un cilvēks radīja Visumu,” – tie bija mākslinieka vārdi, stāvot pie pirmās gleznas izstādes labirintā. Darbs no cikla “Teogonija”, kas atsaucas uz Hēsioda poēmu par sengrieķu dievu izcelšanos un radurakstiem, ne tikai ilustrē mākslinieka vārdus, bet iedod atslēgu šai izstādei un varbūt pat Blumberga mākslai kopumā. Blīvais, melnais Visums ir vieta, kur atrodas autors un no kurienes viņš cenšas pastāstīt to, ko redz apkārt. Kāds personāžs Dostojevska romānā “Noziegums un sods” saka: mums vienmēr šķiet, ka mūžība ir tā, ko nevar saprast, kaut kas milzīgs. Jā, bet kāpēc noteikti milzīgs? Iedomājieties, varbūt tur pēkšņi būs tikai viena istabiņa kā lauku pirtī, visa melna nokvēpusi, ar zirnekļu tīkliem stūros. Un tā arī būs visa mūžība. Un Blumbergs būs tas zirneklis, kas rotaļādamies audīs savu sarežģīto pasauli, raugoties uz visiem dzīves sīkumiem kā vienlīdz nozīmīgu medījumu.
Izstādes uzmanības centrā ir autora apziņas plūsma, kas caurvij mākslinieka dzīvi. Par pašrefleksijas materiālu kļūst emocionālais pārdzīvojums, kas saistīts ar dažādām epizodēm no viņa dzīves. Piesātināts ar autobiogrāfiskām atsaucēm, piemēram, ir gleznu cikls “Visu laiku snieg”. Sižetiski gleznu pamatā ir 1951. gada notikumi, kad astoņgadīgais Ilmārs kopā ar māti devās uz Sibīrijas pilsētu Tjuhtetu, kur pēc pieciem ieslodzījuma gadiem uz mūžu bija nometināts tēvs – apsūdzēts par “sevišķi bīstamu pretvalstisku noziegumu”. “Sibīrija devusi māksliniekam sapratni par dzīvi un nāvi, pacietību un mīlestību, vēlēšanos un piepildījumu. Sibīrijas laiks ir kā sprādziens, kuram nav beigu,” – raksta izstādes kuratore Anita Vanaga. Šī cikla gleznas blīvi aizņem sienu kā sniegs, kas tumsā pārklājas pār melniem Visuma plankumiem. Un tajā aukstumā ir grandioza izmēra šausmas, izmisums un fascinācija. Un tam visam cauri – viens diegs, kas savieno mākslinieka un mūsu dvēseles.
Tomēr ne tikai bērnības atmiņas veido mākslinieka patību. Pašportreti ir svarīgākākais sevis izzināšanas paņēmiens, un izstāde ir pārpildīta paša māk-slinieka attēlojumiem tiešā vai simboliskā veidolā. Sevis attēlošana palīdz saprast ne tikai to, kas tu esi, bet, daudz svarīgāk, to, kas tu neesi. Mākslinieks saka: “Pašportrets nav spogulis. Zīmēt pašportretu nozīmē tikt prom no sevis.”
Māksla sašuj kopā telpu starp dvēseli un ķermeni. Ķermenis ir tas, kas mums bieži sagādā sāpes. Var teikt, ka liela daļa Blumberga darbu nes sevī ideju par ķermeņa ievainojamību un prāta reakciju uz to. Sasists deguns vai ar cirvi nejauši ievainota kāja ir nieks salīdzinājumā ar tām šausmām, ko var radīt doma par smadzeņu ievainošanu. Smadzenes kā vērtīgākā cilvēka ķermeņa daļa kļūst par arhetipisku tēlu mākslinieka darbos tāpat kā, piemēram, sirds attēlojumam ir būtiska loma kristīgās mākslas ikonogrāfijā. Smadzenes neapšaubāmi ir arī prāta apzīmējums. Mākslinieks uzskata, ka smadzenes jātur rokās, jāsajūt pirkstos, jo tas dod sajūtu, ka domāšanas process nav kaut kas abstrakts, bet tepat klātesošs. Savā ziņā tā ir meditācija, jo “vienīgais ceļš, kā šodien radīt, iet caur personisko sajūtu, personisko pārdzīvojumu. Nav cita ceļa pie mākslas kodola kā tikai caur sevis ceļu,” uzskata I. Blumbergs.
Izstāde ne tikai prezentē Ilmāru Blumbergu kā gleznotāju un grafiķi, bet arī pārliecinoši atgādina, ka ne mazāk nozīmīgu vietu viņa daiļradē aizņem scenogrāfijas māksla. Katrs gleznotājs strādā ar telpu. Veidojot to dziļu vai plakanu, aizvietojot to ar garīgas telpas metaforu vai dažreiz atsakoties no tās pavisam, tomēr telpas jēdziens glezniecībā vienmēr ir klātesošs. Tomēr scenogrāfs savā darbā telpu saprot plašāk un neierobežo sevi ar iluzoriem atveidojumiem. Blumberga radītā telpa ir māksla pati par sevi. Telpa ir Visuma daļa, kur var notikt viss. Un tā arī notiek. Gleznas kļūst par pērlītēm, kas ļauj māksliniekam kā režisoram, brīvi spēlējoties, radīt teātri – bez aktieriem, bet ar daudzrunīgām dekorācijām. Kādu brīdi šķiet, ka vide sāk spēlēt galveno lomu, bet šī ilūzija ātri pazūd, jo mēs zinām, ka īstā dažādu māk-slu sintēze neieredz skaidrus rāmjus un stingras kontūras.
Blumbergs spēlējas arī ar skatītāju. Viņš spēlē vaļsirdības spēli, tik atklāti stāstot par saviem pārdzīvojumiem, prieku un sarūgtinājumu, ka brīžiem kļūst neērti, it kā noklausoties intīmu sarunu, kas tev nebija jādzird. Bet esiet uzmanīgi! Šī ir tikai spēle, spēle ar papīra lidmašīnām zem gultas, kur nav ierobežojumu atraisītai fantāzijai. Mākslinieks neko neslēpj, bet spēles noteikumi ir tik izsmalcināti, ka pat Anitas Vanagas sarakstītā grāmata par Ilmāru Blumbergu, kas tika prezentēta izstādes atklāšanā, nespēs iedot drošu pavedienu cauri viņa radītajai pasaulei. “Pazemīgo”, kas stāv pretī izstādes ieejai, var uzskatīt par mākslinieka alter ego. Bet nevajadzētu domāt, ka šajās attiecībās ir vieta skatītājam. Diemžēl cilvēkam, lai aptvertu bezgalības lielumu, vajag kaut ko prātam saprotamu, tāpēc necentieties izskaidrot Blumberga māk-slu racionāli. Šķiet, mēs, ejot uz šo izstādi, beigu beigās tikai palīdzam māksliniekam pašam izprast sevi caur viņa radīto pasauli. Bet kas var būt interesantāks par radītāja atklāsmēm!
Viedokļi
Inta Līdaka (studente): “Mākslinieks nebaidās būt pārprasts. Kontrastē ar formām, robežām. Drosme. Reti kurš atļautos izmantot asins sarkanu krāsu savai personālizstādei. Tas vēl vairāk paspilgtina autora visatļautību labā nozīmē.”
Matias Joniate (brīvmākslinieks): “Pārsteidzoši! Domu, enerģijas sprādziens. Izstāde liek tās apmeklētājam iet pāri ikdienas standartiem, baudot un attīstot savu fantāziju, pasauli. Esmu pārsteigts par latviešu mākslu!”
Edgars Totmanis (konsultants): “Piesaista šis kompozīciju ciklējums un to nosaukumi, piemēram, “Es pats stroncija starojumā”, “Vadonis Venevijā”, “Gaisma uz sienas, uz kuras uzgleznoti papeļu pūku pinkuļi”. Mans izstādes favorīts – “Iekāpusi pienā”. Latviešu tradicionālais kautrīgums šai izstādē izpaliks.”
Sagatavojusi Ieva Gržibovska
{gallery id=”2019″}
