Ceļā uz NHL. Saruna ar Teodoru Bļugeru 1
Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Teodors Bļugers nu jau deviņus gadus rūdās Ziemeļamerikā, un viņa karjera ar katru sezonu palēnām iet uz augšu. Šosezon Teodors bija viens no Amerikas hokeja līgas (AHL) komandas Vilksbāres/Skrentonas “Penguins” līderiem un tuvu debijai arī lielajos “pingvīnos” – tajos, kas no Pitsburgas.
“Līgums beidzies, tagad jāgaida. Pirmo reizi esmu tādā situācijā, tāpēc neziņa, mans aģents teic, ka jūlijā būs sarunas,” par šā brīža situāciju stāsta Teodors. “Sezona man bija laba. Sākumā treneris teica, ka galvenais būs aizsardzība, spēle mazākumā, iemetieni. Nedomāju, ka spēlēju slikti, bet mani ielika ceturtajā maiņā un vārtus neprasīja, bet vienā brīdī mums spēle aizgāja, iemetu, un man uzticēja laiku arī skaitliskajā vairākumā. No ceturtās maiņas tiku otrajā, trešajā, tāpēc domāju, ka nu jau vairs nelaidīs zemāk. Taču katru gadu jāpierāda sevi no jauna.”
Sezonas laikā tiki izsaukts uz Pitsburgu un biji ļoti tuvu spēlēšanai NHL, tomēr vēl nedebitēji. Kā tev tur gāja?
Izsaukums bija negaidīts – fārmkluba treneris no rīta teica, ka pēc divām stundām jālido, ej paņemt mantas. Kad nonācu Pitsburgā – forši, visu mūžu televizorā esi skatījies Sidniju Krosbiju, Jevgēņiju Malkinu, un tagad pats ar viņiem kopā. Pirmajā dienā trenera asistents teica, lai gatavojos vakarā spēlēt, jo ceturtās maiņas centram Kārteram Rounijam bija kājas trauma, no rīta ieslidošanās treniņā nevarēja paslidot, stipri sāpēja. Iepriekšējā sezonā kopā spēlējām AHL, un viņš teica – 50 pret 50, ka man būs iespēja, tomēr vakarā ar pretsāpju līdzekļiem pats devās laukumā. Es pirms spēles arī iesildījos, parasti saģērbjas viens liekais uzbrucējs un aizsargs – ja nu kas atgadās, lai nākamais ir gatavs. Tā es iesildījos sešas vai septiņas reizes, tomēr pie spēlēšanas netiku.
Arī tā tev ir interesanta pieredze.
Jā, bet pēc desmit dienām pašam gribējās spēlēt, nevis sēdēt tribīnēs, un mani aizsūtīja atpakaļ uz fārmklubu. Pitsburgas komandas pārstāvji teica – taisījāmies tevi ielikt, bet neielikām. Viņiem galvenais ir rezultāts, par cilvēku nedomā, NHL komanda nav nekāds bērnudārzs. Nezinu, kā treneris mani novērtēja, skaidrs, ka labāk viņš izvēlas spēlētāju, kurus pazīst, nevis tādu, ar kuru nekad nav strādājis.
Pitsburgā tevi paturēja arī Stenlija kausa izcīņas laikā, bet tad biji tālāk no komandas sastāva?
Mēs galveno komandu vispār neredzējām. Desmit laukuma spēlētāji un divi vārtsargi no fārmkluba ar treneriem no rīta gājām uz ledus, svaru zālē. Vienpadsmitos bijām brīvi, un tikai tad nāca pamatsastāvs. Tā teikt, lai mēs viņiem nemaisāmies pa kājām, mājas spēles skatījāmies no tribīnēm.
Kā ir atrasties vienā ģērbtuvē ar tādām zvaigznēm kā Krosbijs un Malkins?
Sākumā biju satraucies, bet pēc kāda treniņa sēdēju gandrīz blakus Krosbijam, viņš ar mani sāka runāties, jautāja, kur spēlēju, par Rīgu apvaicājās, teica, ka 2006. gadā pasaules čempionātā esot ļoti patikusi vecpilsēta. Sarunājies kā ar parastu cilvēku, nevis labāko hokejistu pasaulē, forši pasēdēt 15 minūtes. Ar Malkinu komunicējām krieviski, pēc viena mača uzreiz braucām uz nākamo viesos, un viņš mani savā mašīnā aizveda uz lidostu, runājāmies par hokeju, Rīgu. Mierīgs cilvēks.
Viņi ir tavas pozīcijas spēlētāji. Vai varēji treniņos kaut ko pamācīties?
Krosbijs pēc katra treniņa palika un darbojās arī tad, kad visi jau bija prom. Kā viņš tur ripu stūros, neviens nevar atņemt. Metiens, laukuma redzēšana, radošums, iemet ripu pat no aizvārtes. Forši redzēt to visu. Izslēgšanas spēļu laikā man priekšā bija pieci centri, redzēsim, kas paliks komandā arī nākamajā sezonā.
Kāda tev palikusi pēcgarša pēc pasaules čempionāta?
Laba un arī slikta. Bijām tuvu pusfinālam, spēlējām labi. Kopumā esam spēruši soli uz priekšu, parādījām visiem un arī sev, ka varam cīnīties ar lielajām izlasēm, turklāt ne tikai grupas turnīrā. Zviedri ceturtdaļfinālā spēlēja maksimāli, bet mēs pret viņiem ne tikai aizsargājāmies, bija arī labi momenti uzbrukumā. Žēl, ka vairākums nesanāca, īpaši piecatā pret trim.
Latvijas hokejistiem nav tipiski iemest tādus vārtus kā tu pret zviedriem – ātrā uzbrukumā no malas ar asu plaukstas metienu. Tā ir meistarība, vai arī vārtsargam tādi metieni jāņem?
Kā nu es teikšu par meistarību… Vārtsargam tādi jāņem – neviens netraucē, attālums nebija tik mazs. Bet metiens iznāca labs, sākumā domāju, ka būšu viens pret vārtsargu, bet aizsargi bija turpat un centos mest, lai aizsargs nenobloķē. Prieks, ka iemetu, jo tieši uz šo maču bija atbraucis tēvs (Valentīns Bļugers, Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis – I. S.), jo bez viņa es nebūtu hokejā. Tēvs daudz palīdzējis, jebkurā situācijā atbalsta.
Ko jums tādu saka treneris Bobs Hārtlijs, ka teju visu čempionātu spēlējāt pat virs sava meistarības līmeņa?
Viņš teic, ka mums nevajag varoņus, katram jāpilda savs darbs, un tad viss sanāks. Spēles laikā ir stipri emocionāls, bļauj, grib uzvarēt, bet nekad personiski neaizvaino. Pret ASV izlasi kārtīgi cīnījāmies, piesedzām viens otra kļūdas. Zaudējām papildlaikā, bet bija laba sajūta, tad vāciešus uzvarējām un pārliecība auga. Redzējām rezultātu un tā arī turpinājām. Foršs kolektīvs, ģērbtuvē visvairāk jokoja Rihards Bukarts, Guntis Galviņš, Ronalds Ķēniņš.
Tu jau deviņus gadus spēlē ASV. Kas Hārtliju atšķir no citiem Ziemeļamerikas treneriem?
Viņam ir daudz taktikas shēmu. Mums to laikam arī vajag, jo, piemēram, zviedri ir lielāki meistari, un mums viņi jāpaņem ar taktiku. Otrkārt, Hārtlijs atrod pareizos vārdus, lai mēs ticam saviem spēkiem. Grupas turnīra spēlēs viņš vienmēr teica, ka jāuzvar katrs nākamais periods. Radās ticība, ka varam uzvarēt jebkuru pretinieku.
Sagatavošanās posmā neesi ar viņu strādājis ne pērn, ne šogad. Cik grūti ir ielekt Hārtlija shēmās?
Pagājušajā gadā bija mazliet grūtāk, jo klubā ir citas prasības. Reizēm nospēlēju nepareizi, bet šogad jau bija vieglāk, pirms pirmā mača treneris parādīja, kur man jābūt, un teica – ej, spēlē.
Kāpēc tu savulaik aizbrauci spēlēt un mācīties uz ASV?
14 gadu vecumā vasarā patrenējos kopā ar “CSKA” un Maskavas “Dinamo”, tad aizlidoju paskatīties, kā ir ASV, izvēlējos šo variantu, jo tur viss vienuviet – internāts, skola, halle. Visu laiku esi kopā ar draugiem no komandas. Krievijā dažiem bijušajiem komandas biedriem bija ar autobusu jābrauc uz treniņu, uz skolu viņi vispār negāja. Minesota ir hokeja štats, partneri par universitāti daudz runāja, pa televizoru rādīja NCAA spēles. Ar mani arī sāka runāt koledžu pārstāvji, un es izvēlējos Minesotas štata universitāti, studēju sporta menedžmentu.
Tavas karjeras attīstība šķiet ļoti vienmērīga – pakāpenisks progress.
Kad biju jaunāks, cerēju, ka 23 gados spēlēšu NHL. Nesanāca, bet jāizdara viss no paša atkarīgais, lai to paveiktu nākotnē. Iespējams, ja es būtu citā komandā, tad spēlētu, bet šo nevaru ietekmēt. Ja Pitsburgai ir pieci centri un es esmu sestais, tad man jāstrādā un jākļūst labākam.
Tavs 19 gadus vecais brālis Roberts arī spēlē Ziemeļamerikā, ražens augumā, aizvadījis labu sezonu.
Roberts šovasar centīsies tikt USHL (spēcīgākā junioru līga ASV) un pēc gada sāks mācīties universitātē. Vai mēs kādreiz varētu kopā būt izlasē? Ceru, ka jā, bet vēl jāstrādā. Mēģinām viens otram palīdzēt, plānojam šovasar pirmo reizi ASV kopīgi gatavoties sezonai.
VIZĪTKARTE: Teodors Bļugers
Dzimis: 1994. gada 15. augustā.
Hokeja uzbrucējs.
2012. gadā NHL drafta otrajā kārtā izvēlējās Pitsburgas “Penguins”
Pārstāv Vilksbāres/Skrentonas “Penguins” (AHL).
Absolvējis ASV Minesotas štata universitāti.
Latvijas izlasē piedalījies divos pasaules čempionātos (12 spēlēs 2+2).
Draudzene Monīka.
Vaļasprieki: patīk spēlēt futbolu, basketbolu, golfu, skatīties sportu, lasīt grāmatas.
