Blogere Inga Kalniņa: par kulinārijas skolu Francijā, par cīņu ar anoreksiju, par to, ka Instragams ir kā paralēlā pasaule – pieņemts rādīt tikai galējības 10
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Kopš sevi atceros, ēst man paticis vienmēr – bloga “irtaverts.lv” ievadā raksta tā autore Inga Kalniņa. Ar laiku nācis klāt pavārmākslas prieks un vēlme dalīties ar zināšanām un prasmēm, kas apgūtas kulinārijas skolā Francijā. Kopā ar Ingu gatavojam franču Šarlotes kūku un itāļu pastu ar pikantu nosaukumu “puttanesca”.
Uz Franciju Inga aiztrauca tūlīt pēc Rīgas Franču liceja beigšanas un nodomāto tūrisma studiju vietā vispirms izvēlējās viesmīlību un pavārmākslu Nicā, un tikai pēc tam sekoja mācības restorānu un viesnīcu vadībā Bordo. Pēc astoņiem gadiem atgriezās Latvijā ar “stipriem papīriem”, taču, neviens viņu ar ārzemju diplomiem atplestām rokām šeit negaidīja. “Iespējams, tā ir mana pieredze,” viņa diplomātiski piebilst. Profesionālā karjera attīstījās no projekta uz projektu ar viesnīcu atvēršanu un restrukturizāciju, kur varēja izmantot gan franču valodas prasmes, gan profesionālās zināšanas un pieredzi tūrismā un viesnīcu vadībā. Pavārmāksla atlika pašas virtuvei un franču kulinārijas meistarklasēm, ko Inga sāka rīkot drīz vien pēc ierašanās dzimtenē. Receptes pamazām krājās, gribējās tās uzlikt uz papīra, un radās blogs. Kad piedzima Grēta Teodora (7) un Florence Roze (4), pievienojās ēdienu receptes bērniem, kas tika apvienotas grāmatā “Pilnām mutēm” un pavārburtnīcā. Kalniņu ģimenē Inga nav vienīgā pavāre, viņas dzīvesbiedrs Māris saimnieko pie grila, kūpina vai vāra zupu kazanā*.
Blogā esat visai atklāta, taču redzams, ka reizēm sekotājiem tas nav pa prātam. Kad ievietojāt pašas gatavoto picu, “fanu” skaits samazinājās. Kā to saprast?
Daudz ir tādu ēdienu vai produktu, kas cilvēkiem garšo, bet publiski viņi neatzīsies, ka tos ēd, lai no malas izskatītos labi. Ja picu izvēlamies retu reizi kā vienu no daudzām maltītēm, tā nevar būt problēma. Par problēmu tā kļūst, kad ēd bieži vai liek uz tās kaut ko mazāk veselīgu.
Instagrams vispār ir kā paralēlā pasaule, kas nonāk galējībās – vai nu mīl tiešu un neslēptu ikdienu, vai jābūt maksimāli uzspēlētam un skaistam. Es mēģinu iet vidusceļu – nerādu visu ikdienu, bet arī neslēpju, ka manā maltītē reizēm mēdz būt picas, pelmeņi, saldētie produkti. Jaunākais ieraksts bija par saldētiem produktiem – daudziem liekas, ka tā ir slinkuma pazīme, taču arī saldēti produkti var būt vērtīgi, turklāt pie daudziem mēs netiktu klāt, ja tie nebūtu saldēti.
Man ir savs viedoklis par instagramu un citām sociālo tīklu platformām, kas nesakrīt ar daudzu uzskatu, tāpēc sekotāju ir ap trīs tūkstošiem, kas uz kopējā fona nav daudz.
Kāds ir jūsu viedoklis?
Jau kopš bloga pirmsākumiem sapratu, ka man patīk to veidot, taču nevēlos, ka to ietekmētu nauda vai dāvanas, lai savā instagrama pasaulē varu runāt brīvi par visu. Nenosodu nevienu, kam tas ir peļņas avots.
Vai nav liela ņemšanās – pastāvīgi ar kaut ko jādalās, kas jānobildē un jāapraksta, pēc tam jāatbild uz komentāriem?
Ir periodi, kad gribas dalīties un daru to biežāk, bet ir bijušas arī mēnešiem garas pauzes, taču jārēķinās, ka sekotāju skaits samazināsies.
Francūži ir slaveni ar prasmi izbaudīt ēdienu garās pusdienās. Vai jums arī tas izdodas?
Mūsu ģimenē vienmēr tā bijis, ka svētki nav pārēšanās, bet skaists galds un maltītes baudīšana visiem kopā. Francijā tikai apstiprinājās, kas Latvijā likās loģisks un patīkams, ko varam mācīties no francūžiem, itāļiem, spāņiem, ka ēšana nav tikai fizioloģiska nepieciešamība un galdiem nav obligāti jālūst, lai maltīte kļūtu par baudu un jaukām, ilgām sarunām. Kas man mazliet traucējis pie mums, bet tas neattiecas uz visiem, ka vajag ļoti daudz ēdiena un namamātes ir tā noskrējušās, ka nav laika būt kopā ar viesiem un izgaršot pašu gatavoto.
Francijā iemācījos, ka svinēšanai nevajag īpašu iemeslu, arī ikdienā ar pāris draugiem un nelielu maltīti bez baltā galdauta var būt svētku brīdis.
Līdzās smalkākiem ēdieniem pēc franču receptēm, piemēram, kruasāniem, gatavojat arī rasolu un pīrāgus.
Tikko Lieldienās ļoti sagribējās rosolu (Inga arī savā blogā raksta “rosols”. – I. P.), bet tas bija Māra darbs. Pati izcepu brioša maizi, ko var ēst ar vai bez olām. Sākusies grilēšanas sezona, arī tā ir mana vīra pasaule. Turklāt viņš kūpina, vāra zupu uzbeku kazanā – cita specifika un virtuve, bet sanāk ļoti garšīgi.
Un vēl jums ir pavisam vienkārši ēdieni – pusdienas meitenēm ar rīsiem vai griķiem un kāpostu-burkānu salātiem. Gādīga omīte teiktu – bērns tak’ no tā nevar paēst!
Ko tad bērnam vajadzētu vairāk?
Kādu gaļas gabaliņu…
Nevajag ēst gatavošanu padarīt par apgrūtinošu pasākumu. Daudzas mammas raksta, ka viņām virtuve paņem tik daudz laika un spēka, ka nav vairs prieka, tāpēc liela daļa manu recepšu sākas ar “ātri un vienkārši”. Grūtākajām norādu, ka paņems laiku, tāpēc gatavošana jāieplāno.
Daudziem šķiet, ka franči arī ikdienā ēd sarežģītus ēdienus. Jā, ir maltītes, kuras gatavo stundām, bet tā nav viņu ikdiena. Blogā uzsveru – ja ēst gatavošanu padari par personīgo slogu, tas vairs nav baudāmi. Kovida dēļ arī man katru dienu jāgatavo divas maltītes – pusdienas un launags – vairāk, bet es nevaru tam veltīt ilgāku laiku, tāpēc meiteņu pusdienas ir vienkāršas – galvenais, lai paēdušas un būtu kaut kas veselīgs. Lielo gatavošanu atstāju vakaram vai nedēļas nogalei, bet tas nenozīmē, ka pa dienas vidu viņas var pārtikt tikai no sviestmaizēm. Vienkāršs ēdiens jau nav slikts ēdiens.
Uzsverat, ka ēšanā tāpat kā dzīvē vajadzīgs līdzsvars. Ko jums pašai tas nozīmē?
Šī saprašana man pašai atnāca ļoti vēlu, jo ēšanas traucējumi pusaudzes gados bija pilnā spektrā. Man likās, ka visas draudzenes ir tievas un smukas, bet es tāda apaļa, kas no malas varbūt nemaz tā neizskatījās. Šodien saprotu, ka biju nepacietīga un nemācēju savas bažas izstāstīt cilvēkam, kurš man palīdzētu. Sāku ar pamatīgu sportošanu, vēlāk pieslēdzās neēšana, pa vidu notika skolas maiņa, kas arī nebija tas labākais. Vidusskolas izlaiduma bildēs izskatījos tik slikti, ka vēlāk attēlus pat nesaglabāju.
Kas palīdzēja pieveikt anoreksiju?
Pilnībā izārstējos tikai Francijā. Skolas draugi un arī citi man iemācīja, ka palīdzēs līdzsvars un ne sevis šaustīšana vai galējības. Vari izēst bļodu ar salātiem – super, bet tas nenozīmē, ka esi varonis. Apēdīsi kūku – nebūs liels grēks, ja to nedarīsi katru dienu. Ēdiens nav ne sods, ne arī apbalvojums.
Man ir cerība, ka spēšu savām meitenēm noķert šo šaubu brīdi un palīdzēt ar savu pieredzi. Tagad lieku uzsvaru uz kustībām un dažādu ēdienu. Mazākajai meitai liekas, ka visas veselības pamats ir kustība, jo redz piemēru – vecvecmāmiņu, kas vairs nestaigā. Meita ir savilkusi kopā – ja nekustēsi, pienāks brīdis, ka vari palikt uz gultas.
Vai meitenēm patīk darboties virtuvē, palīdzēt?
Neesmu to spiedusi, bet piedāvāju un vienmēr atļauju darboties. Man pat ir izdevīgi, ka viņas izdara palīgdarbus – sagriež, samaisa un tamlīdzīgi. Abas prot izcept olu un pankūkas. Gan jau ar laiku daudz ko iemācīsies, ja vien gribēs, bet spiest nevajag.
Šefpavāres darbs jūs nevilina?
Skolā sapratu, ka esmu ļoti laba izpildītāja un komandas darbiniece, bet šefpavāram nepieciešamo īpašību man nav – viņam jābūt savā ziņā māksliniekam. Šobrīd vairāk piedomāju, kā attīstīt jaunus produktus un lielākus vai mazākus ēšanas, dzīves baudīšanas projektus arī turpmāk. Nedod ne pieci, ka saņemšos trešajai grāmatai!
*Kazans – Vidusāzijas virtuves čuguna katls ar pusapaļu dibenu, ko parasti novieto uz speciālas krāsns, plīts vai iekar trijkājī.
Ingas receptes
Spagetti alla puttanesca**
4– 6 personām
Sastāvdaļas
500 g spageti, ūdens vārīšanai, cietais siers pārkaisīšanai.
Mērcei: 400 ml veselu tomātu savā sulā, 1 ķiploka daiviņa, 2 saujas ķiršu tomātiņu, 2 ēdamk. kaperu, 2 ēdamk. melno kalamata olīvu bez kauliņiem (var aizstāt ar melnajām olīvām), 1–2 ēdamk. brūnā cukura, 5–8 anšovu filejas, auksti spiesta olīveļļa, svaigi malti melnie pipari.
Gatavošana
Uz pannas uzlej 4 ēdamk. olīveļļas, ieber sīki sakapātus ķiplokus un sāk karsēt, tā ķiploki lēnām sautēsies un eļļa kļūs garšīga un aromātiskāka. Kad ķiploki ir viegli zeltaini, kā caurspīdīgi, pievieno sasmalcinātus anšovus, uz pusēm pārgrieztus tomātus un olīvas, kaperus, apmaisa un sautē uz mazas uguns. Kad tomāti mīksti, bet ne izjukuši, pielej iepriekš ar rokām saspiestus tomātus savā sulā. Apmaisa un uzkarsē, līdz mērce sāk viegli burbuļot. Pēc garšas pamazām pievieno cukuru un piparus un turpina lēni sautēt.
Izvāra katlā spageti līdz al dente, izņem no ūdens un liek pannā pie mērces. Sautē, viegli apmaisot, līdz pasta gatava ēšanai. Pirms pasniegšanas papildu garšai un konsistencei uzrīvē cieto sieru.
**Itāliski “puttanesca” vārds saistīts arī ar vieglas uzvedības sievietēm “puttana”…
Šarlotes kūka
8 personām
Sastāvdaļas
300 g cepumu “dāmu pirkstiņi”, 500–600 g zemeņu vai augļu-ogu masas, 15 g želatīna (plāksnītēm jāaprēķina, cik nepieciešams 300 g zemeņu masai), 80 g cukura, puscitrona sula, 400 ml saldā krējuma, 100 g baltās šokolādes (var neizmantot), mazliet sīrupa.
Gatavošana
Gatavo cepumus formā
Cepumus sagriež atbilstoši izvēlētajai formai – 24 cm diametra kūkas veidnei ar noņemamām malām vai bļodai ar taisnām malām. Katra cepuma necukuroto pusi iemērc sīrupā un kārto gar formas malām un uz pamata ar izmērcēto daļu uz iekšu. Ūdens peldē izkausētu šokolādi pārlej cepumu pamatam, un atlikušo atstāj kūkas pildījumam.
Gatavo pildījumu un veido kūku
Ap 300 g zemeņu sablenderē ar cukuru un citrona sulu. Pusi masas uzkarsē, pievieno iepriekš aukstā ūdenī uzbriedinātu želatīnu un to izkausē, visu samaisa, nedaudz atdzesē un pievieno otrai sablenderēto zemeņu masai. Liek vēsumā. Saputo putukrējumu un lēnām sajauc ar atdzesēto zemeņu masu un izkausēto šokolādi. Viegli iemaisa gabaliņos sagrieztas atlikušās zemenes.
Masu lej cepumu formā, pārklāj ar pārtikas plēvi un liek vēsumā vismaz uz 4 h vai visu nakti. Dekorē pēc patikas.
