Blaumanis tuvplānā 0
Saruna ar Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas speciālbalvas saņēmēju, memoriālā muzeja “Braki” ilggadēju vadītāju Annu Kuzinu.
Latvijas Literatūras gada balvas Mūža balvu šogad saņēma mūžībā aizgājušās brīnišķīgās un neatkārtojamās bērnu grāmatu autores Margaritas Stārastes ģimene. Savukārt par mūža darbu, kas ieguldīts Latvijas literatūras pamatakmens – Rūdolfa Blaumaņa – dzīves un daiļrades izpētē, par pērn apgādā “Madris” klajā laisto grāmatu “Blaumanis tuvplānā” žūrijas speciālbalvu saņēma Anna Kuzina, kura rakstnieka dzīvi un daiļradi pētījusi vairāk nekā 30 gadus, būdama R. Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” vadītāja (1979 – 2012). Grāmata veltīta izcilā latviešu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa 150. dzimšanas dienai, un tajā pārskatāmi apkopotas vārda meistara dzīves un darba gaitas no 1863. līdz 1908. gadam. Annas Kuzinas darbs par Rūdolfu Blaumani vienlaikus ir rakstnieka dzīves rekonstrukcija un autores mūža darbs. Pirmoreiz mēģināts izveidot pārskatu par kādu latviešu autoru, izsekojot viņa dzīvei hronoloģiski, parādot, kā tā atspoguļojas saglabātajos avotos vai fiksēta pētnieku pierakstos, – saka zinātnieks Raimonds Briedis. Braku mātes jeb Braku Annas darbs, kā sabiedrībā godā Annu Kuzinu, ir īsta medus burka – Blaumaņa teksti vienkopus savākti tā, ka līdz ar Līvijas Volkovas “Blaumaņa zeltu” (2008) iznācis kas vairāk par literatūrvēsturisku pētījumu – tas ir dokumentāls pamats ne vien Blaumaņa turpmākajām biogrāfijām vai darbu analīzēm, bet arī sazin cik citu zinātņu nozaru interesentu pētījumiem. Tā ir grāmata avots, – vērtē Ieva Kolmane. Līdzās vispārzināmiem faktiem parādās plašākai auditorijai līdz šim maz zināmi vai pat nemaz nezināmi atgadījumi, kas vēlāk atspoguļojušies vai būtiski ietekmējuši vienu vai otru Blaumaņa daiļdarbu, tātad palīdz tos labāk atšifrēt un novērtēt. Šādas grāmatas par Rūdolfu Blaumani vēl nav bijis.
“Man jau personiski labāk patīk šī – “Blaumaņu pavārgrāmata” (Annas Kuzinas pirmais darbs. – V. K.), jo rakstnieka tēvs bija profesionāls pavārs un Rūdolfs savos darbos daudz ierakstījis no dažādām ēdienlietām,” saka Anna Kuzina. “Kad palasa Blaumani, ui, cik daudz tur tēmu rodas – par zemnieku sadzīvi, lauku medicīnu, zirgiem, zemnieku māju nosaukumiem un izskatu, ceļiem, kalniem, ezeriem. Vesels kultūrvēsturisks avots!”
– Anna, par kultūrvēsturisku avotu literatūrkritiķi godā arī jūsu darbu “Blaumanis tuvplānā”. Nu jau būs trīsdesmit trīs gadi, kopš kā Braku Anna esat nodzīvojusi līdzās vīram, ko sauc par Blaumani. Kā mainījās jūsu priekšstati par rakstnieku laika gaitā, kā sapratāties, varbūt sākāt pat strīdēties par dzīvi un tās vērtībām?
A. Kuzina: – Blaumaņa mājās strādāt un dzīvot iegāju, par rakstnieku gandrīz neko nezinot. Augstskolā beidzu vācu filologus, ar latviešu literatūru tur saskare iznāca minimāla. No vidusskolas laikiem atminējos “Tālavas taurētāju”, “Nāves ēnā…” un viss. Liktenis “Brakos” mani iesvieda nezinot, negribot, negatavojoties. Tā dzīvē reizēm gadās. Stafeti ar nosaukumu “Blaumanis un Braki” pārņēmu no literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas. Kad viņas acīs ieraudzīju milzīgo godbijību, cieņu, pietāti un ārkārtīgu fanātismu attiecībā uz Blaumani, apjuku: ārprāts, kur esmu, jo no tā visa neko nezinu! Bet ziemās ekskursantu muzejā nav, pirmais, ko ņēmu rokā, izlasīju visus Blaumaņa Kopotos rakstus. Sižetiski tie mani ļoti aizrāva, jo visu var saprast. Nekādu sarežģītu gudrību, tēmas skaidras, raksturi patīkami, mīļi, likās, Blaumani zinu… Bet, kad vajadzēja vērt muti vaļā un kaut ko citiem cilvēkiem stāstīt par rakstnieku, galvā absolūts tukšums, neko nesavīt. Pirmie trīs gadi muzejā bija ļoti smagi. Ņēmu gatavus citu uzrakstītus tekstus, piemēram, no Birkerta, Egles, mācījos no galvas, ar ko ekskursantu priekšā nostāties. Jo uz “Brakiem” ļoti gudra publika brauc. Pamazām radās drošības sajūta, likās – Blaumani zinu. Bet kādu vasaru uz “Brakiem” atbrauca Arvīds Žilinskis ar kundzi, viņš bija komponējis virkni Blaumaņa dzejoļu un uzdeva diezgan āķīgus jautājumus. Jorģīnes muzeja dārzā smaržojot, mazliet šķelmīgi noprasīja, kura melodija dzejolim “Vēl tu rozes plūc” man labāk patīkot – Emīla Dārziņa vai Alfrēda Kalniņa? Zināju, ka tāds dzejolis ir, bet, par ko runa, – ne jausmas. Tagad, protams, šo dzejoli nakts vidū varu noskaitīt no abiem galiem. Cilvēkus interesē privātais. Ekskursanti vaicā, kas Blaumani saistīja ar Annu Brigaderi, kādas bija attiecības ar Aspaziju? Un kā ar tiem audžudēliem? Padomju laikā šīs tēmas bija tabu. Par Blaumani un viņa audžudēliem vēlāk tikai Zigmunds Skujiņš sāka runāt atklātākā tekstā, arī par dīvainākām orientācijām. Līvija Volkova nāca ar saviem nopietnajiem pētījumiem un nostāju, ka Blaumanis bijis tīrs, šķīsts estēts, viscaur gara cilvēks, kam miesīgas lietas nelīp. Par to visu man nācās pašai tikt skaidrībā. Sāku neticēt nekam, ko par Blaumani kāds bija rakstījis un teicis. Dzīvodama “Brakos”, viena pati audzināju meitiņu, vakari brīvi, līdz Ērgļiem ar to izpriecām patālu, tā Blaumaņa pasaulē iegāju aiz intereses un ziņkārības. Kad meita sāka mācīties vidusskolā, palūdzu izveidot no grāmatām mazu kartotēku, tā sacīt, Blaumanis pa gadiem. Šo mazo kartotēku ieliku cepumu kārbā, tur tā glabājas joprojām. Tad braucu uz Rīgu, Nacionālo bibliotēku, studēju periodiku, izrakstīju ne tikai par Blaumani, bet arī visdažādākās recenzijas. Nu esmu atklājusi, ka Blaumanis ir ārkārtīgi viltīgs. Tā iestrādā kādu tēmu, ka tev pat prātā neienāk, ka rakstītais lielā mērā uz viņu pašu varētu attiekties.
– … Jā, izlasot, ka Blaumanim bija slikta redze un viņš savus manuskriptus rakstīja uz zila papīra, lai neatspīd baltā gaisma, ar citām acīm var ieraudzīt arī Indrānu māti un viņas aklumu.
– Blaumaņa darbos parādās arī viņa paša sāpīgi pārdzīvoti notikumi. Blaumanis dod tik daudz mājienu, mīklu ‒ to var atrast gandrīz visos viņa darbos. It kā zinām skolā mācīto “Nāves ēnā”, kur piecas dienas uz jūrā aizpūstā ledus gabala par dzīvību cīnās četrpadsmit zvejnieki. Bet interesanti, kā darbs sadalīts sižetiskos posmos un katras darbības beigās ir tāds kā rezumējums, kas izteikts ar aforismu. Piemēram, “cilvēks lielā nelaimē kaunas tāpat kā lielā negodā”. Vai nav balta patiesība? Lugā “Ugunī” pēdējā cēlienā Horsta madāmas istabā pie sienas karājas Leonardo da Vinči glezna “Svētais vakarēdiens” ar divpadsmit apustuļiem. Kāpēc Blaumanis to tur iekāris? Kad ielūkojas personu sarakstā, Blaumaņa lugā darbojas tieši divpadsmit varoņi. Tās ir mīklas iztēlei un fantāzijai. Viss atkarīgs no mūsu katra individuālās spējas iet dziļumā. Grāmatā rakstnieka dzīvi mēģināju sakārtot hronoloģiskā secībā, lai pašai rastos apjēga, kā Blaumanim tuvoties. Izejot pa gadiem cauri visai viņa dzīvei, bilde atklājas ļoti interesanta. No vēstulēm, atmiņām, citiem avotiem var gūt priekšstatu, kur noskatīti varoņu prototipi. Taču ne par visiem. Piemēram, kur Blaumanis nolūkojis tādu šausmīgu sievieti kā Raudupiete?
– Man bija ārkārtīgs atklājums, ka noveli “Raudupiete”, kuru vēlāk Līvija Volkova ārkārtīgi augstu novērtējusi kā “latviešu modernās literatūras vārtu vērēju”, Blaumanis pats augstu nevērtēja. Tikpat sajūsmināts bija Blaumaņa laikabiedrs Teodors Zeiferts: “Varens dramatisks spēks ir stāstā “Raudupiete”. Šis stāsts ir rakstīts ugunīgiem rakstiem un mirdz vairāk nekā citi viņu darbdienas uzvalkā.” Bet Blaumanis, atsaucoties uz šiem vārdiem, dažus gadus vēlāk vēstulē Andrievam Niedram raksta: “”Raudupieti” viņš ceļ debesīs. No visa tā redzu, ka tiem kritiķa kungiem nav garšas.”
– Ej nu zini, varbūt savā prātā Blaumanis aprakstīja vien trakas, nevaldāmas, kaislību apmātas sievietes, īstas fūrijas likteni. Varbūt viņš šādi gribēja tikt galā ar savu emocionālo spriedzi. Varbūt to, ko dzīvē nevienai nevarēja pateikt acīs, atklāja caur Raudupieti.
– Ja jūs riskētu un mēģinātu palūkoties ar Blaumaņa acīm uz Elmāra Seņkova iestudēto “Raudupieti” Valmieras drāmas teatrī?
– Kad aktrises Elīnas Vānes Raudupiete iztēlojas, kā naktī pie viņas nāk Kārlis, tas ir tik erotiski, pat naturāli, brīžiem viss iekšā saraujas… Kad Kārlis uznāca uz skatuves, nodomāju, ak žēliņ, nu tik būs, bet viņš tikai jauki pakutināja viņas kāju pēdiņas. Režisors noturējies uz labas gaumes robežas, neaizskarot skatītāja estētiskās jūtas un nevulgarizējot Blaumani. Domāju, rakstnieks neapvainotos. Blaumanim patika azartiskums, spēles prieks uz skatuves, dzīva darbība. Man visvairāk patīk tas, kā Blaumani atklāj Valmieras teātra režisors Fēlikss Deičs.
– Izlasot Blaumaņa kā teātra kritiķa domas par kādas tulkotas lugas nepiemērotību latviešu publikai, jo tajā, lūk, nav “neviena persona ar normāliem dotumiem”, Šekspīra nodēvēšanu par “rupjo ģēniju, milzu slakteri” (kad bija runa par traģēdijām un drāmām, izņemot “Hamletu”), var apjaust priekšstata par latviešiem kā rāmas dabas cilvēkiem vēsturiskumu…
– Jau Niedra un Skalbe pārmeta Blaumanim piezemētību, runā par karotēm, aizspraustām aiz griestu sijām, augstu ideju lidojuma un kaisles trūkumu. Taču Blaumanim visaugstākā morālā vērtība bija cilvēciskums. Viņš uzskatīja, kāds cilvēks – tāda sabiedrība. Bet kur Dievs visaugstākais ir vara un nauda, līst asinis.
– Ikvienam droši vien būs savi atklājumi par rakstnieku. Man tāda likās arī viņa kādam laikabiedram izteiktā frāze: “Mans vārds ilgāk paliks literatūrā nekā tavs.”
– Blaumanis zināja savu vērtību. Viņš bija vīrs ar pašapziņu, zināja uzrakstītā vārda svaru. Piemēram, par savu lugu “Zagļi” viņš atļāvās sacīt – bleķis, bet labs bleķis. Man pie viņa kā cilvēka šī pašapziņa liekas ļoti simpātiska. Jo latvieši mēdz būt kautrīgi, sevi nepelnīti noniecinoši – ak, ko nu es… Piemīt mums tāds grēks.
– Tāpat kā pārlieka pietāte pret piederību savai kārtai jeb, kā mūsdienās teiktu, segregētās sabiedrības principiem. Tā arī ir viena no mūsu nacionālās identitātes koda ne visai slavējamām iezīmēm. Kā lugā “Ugunī” teic skrīveris Alders, kura būtībā Blaumanis atklāj pats sevi: “Šis skrīverītis zina, ar ko tam klājas saieties, un tas apmeklē zirgu pasta turētāju, “Maskavas” bodes zelli un stancijas priekšnieka palīgu. Pie doktora un mācītājkungiem tas nevar tikt – tie stāv par augstu, līdz strožam un staļļa puisim tas nevar nolaisties – tie stāv par zemu…”
– Viss atkarīgs no katra iekšējās inteliģences pakāpes un izjūtas, kur tu sevi noliec. Mūsdienās netrūkst piemēru, kad cilvēks ar mazu izglītību, nelielu saprašanu grib būt pirmais un lien priekšgalā, neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, grib būt tas, ko viņš iedomājas esam. Tādi lien politikā bez jebkādas paškritikas, jo nav spējīgi sevi novērtēt. Bet skrīverim Alderam tā paškritika varbūt ir par lielu. Šādi cilvēki ilgi meklē ceļu. Lai paceltos augstāk, viņiem vajadzīgs laiks. Un, ja viņi pacelsies augstāk, tas būs pašu nopelns, nevis tādēļ, ka kāds iecēlis vai iebīdījis. Vajag apzināties savu talantu, spējas, un tad – lai ceļš labi klājas.
– Ja Blaumanis būtu dzīvs, vai viņš joprojām Ērgļu pusē un citviet saskatītu saviem darbiem prototipus?
– Un kā vēl! Tie nezudīs nekad.
