Blaumaņa veselības mācība jaunekļiem 0
Nedrīkst savas gara dāvanas izniekot muļķīgās izpriecās – tā savā jaunības maksimālismā domāja Rīgas apriņķa tirdzniecības skolas audzēknis Rūdolfs Blaumanis. Taču daudzi zēni un jaunekļi, par kuriem viņš, jau būdams rakstnieks, pēc vairākiem gadiem sirsnīgā gādībā rūpējās, mācīdams uz visu labu un veltīgā cerībā uz gara tuvību riskēdams nonākt pat pederasta slavā, šīs pamācības neņēma vērā.
Kaites un Kneips
Blaumaņa veselību jaunekļa gados iedragāja plaušu kaite, ko vajadzēja ārstēt ar slaveno Koha tuberkulīnu. Garās darba stundas, naudas rūpes, smagās pārdomas par dzīvi 1894. gada vasarā rakstnieku noveda tik dziļā nervu krīzē, ka viņš pat baidījies iet gar Ogres upes malu, lai nemestos slīcināties.Pret bezmiegu, ko nomainīja šausmu murgi, nelīdzēja ne slavenais nervu ārsts Mandelstams, ne Cvingmans, toties Kneipa ūdens mācība – gan. Tai rakstnieks palika uzticīgs visu mūžu. Aplaistīšanās, zāļu vannas, masāža pēc Kneipa metodes bija Blaumaņa veselības bībele. Taču plaušas ar to pilnībā izārstēt nevarēja.
Garās darba stundas, naudas rūpes, smagās pārdomas par dzīvi 1894. gada vasarā rakstnieku noveda tik dziļā nervu krīzē, ka viņš pat baidījies iet gar Ogres upes malu, lai nemestos slīcināties.
Nākamā gada pavasarī viņa plaušu slimībai pievienojās kakla katars. Rakstniekam gribējās vairāk siltuma – gan attiecībās ar tuviniekiem un draugiem, gan dabā – kur bija tikai vējš, nejēdzīgs vējš… Un makā mūžīgs naudas trūkums.
Kad 1896. gada oktobrī dr. Bergengrīns Blaumanim izoperēja degunu, rīkles katars pārgāja. Dažus laimīgus gadus veselība turējās, bet 1903. gada aprīlī, no Pēterburgas atgriezies Brakos, Blaumanis saslima ar influenci. Un visam klāt apziņa, ka kalpiem alga un muižas rente nemaksāta, bet naudas nav… Sirds klauvēja un steidzās tik ātri, it kā būtu slima, bet Blaumanis zināja, ka vainīgi nervi. Jāķeras tik pie Kneipa!
1906. gada jūnijā rakstnieks saslima ar pleirītu un ārstējās Putniņa klīnikā. Pēc tam atkopās Valmierā pie Jāņa Grestes, sava uzticamākā drauga, kurš divreiz dienā viņu laistīja pēc Kneipa metodes. Veseļošanās veicās labi, arī zāļu samaitātā māga atguvās.
Taču pēc gada Blaumanis atkal savārga – kārtējais pleirīts. Ārstējoties ar kompresēm, viņš sasaldēja pakrūti, māga nestrādāja, un arī nervi bija pārpūlēti. Pēc skata rakstnieks atgādināja savu astoņdesmitgadīgo onkuli. No jauna tika saukts palīgā Kneips, sevišķi labi līdzēja norīvēšanās. Kāss gandrīz pazuda, tikai sirds vēl dauzījās, toties izskats jau kā sešdesmitgadīgam (lai gan pēc četriem mēnešiem gaidāma tikai četrdesmit piektā dzimšanas diena…).
1908. gada pavasari Blaumanis sagaidīja gultā Braku pustumšajā istabiņā – februāra beigās, braukdams pie mātes uz jubileju, bija saaukstējies. Sasaldēja kaklu, uzpampa dziedzeri, piemetās drudzis. Atdzīvojās plaušu kaite, klepus rāva visas iekšas ārā un naktīs neļāva gulēt. Kolēģe un labā draudzene Anna Brigadere atsūtīja zāļu tēju. Tā palīdzēja klepum kļūt maigākam. Smagi slimais rakstnieks norūpējies apjautājās – vai pašai Annai Brigaderei nederētu saules vannas reimatisma mocītajai rokai?
Bet pēc četriem mēnešiem Blaumanis Takaharju sanatorijā Somijā mira no tuberkulozes.
Zinu tikai mīlestību
Pēc Blaumaņa nāves draugi teiks skaistus vārdus par cilvēku, kura sirds pukstēja viņiem un kura domas tos vienmēr pavadīja. Viņš centās virzīt savus jaunos draugus uz ideālu, viņa vēlme ”skolot ģēnijus” bija gandrīz vai uzbāzīga, bet citādi Blaumanis nemācēja dzīvot. ”Es pat nezinu, kā tās jūtas sajūtamas, kuras tiek apzīmētas par draudzību. Es patiesībā zinu tikai mīlestību, stipru, stiprāku un kaislīgu. Ja vīrieša psihei šīs jūtas jāatšķir, tad es esmu slims.”
Pats izgājis grūtu personības attīstības ceļu, viņš jaunekļiem, no kuriem cerēja daudz sagaidīt, cītīgi sniedza pārbaudītus padomus, lai stipri garā un miesā viņi spētu sasniegt mērķi. Lūk, daži no tiem!
* Lasi viegla satura grāmatas, jutīsies spirgtāks.
* Suņu dienas ir priekš tam, lai nevis kā suns rautos, bet lai kā suns gulētu un gozētos saulītē.
* Vai tu diezgan kusties pa āru?
* Pēc manas vēlēšanās vīriešam vajadzētu izturēties tā: līdz 20. gadam palikt šķīstam, vēlāk palikt tīram.
* Kas rītos un vakaros vismaz 1/2 stundu staigā pa lauku, tie var pasaulīgas lietas arī komponēt. Istabas diršas turpretī spējīgi vairāk priekš reliģiozā.
* Var jūtas uzturēt dzīvas, var viņām vāku uzlikt virsū.
Protams, veselība jākopj tikai pēc Kneipa meto des – ik dienas jāaplaistās ar aukstu un arvien aukstāku ūdeni, reizi nedēļā jāiet aromātiskā vannā, acis jāskalo vairākas reizes dienā, iegremdējot seju bļodā ar tīru ūdeni… To Blaumanis iesaka arī nervozajam trimdiniekam Rainim. Auksts ūdens – šis ”vēsais draugs” taču spētu palīdzēt daudz labāk par opijumu un sulfonālu, ar ko Rainis indēja savu jau tā vārgo organismu.
Dzērāju par dvēseles brāli neatzīst
Būdams gandrīz vai atturībnieks, Blaumanis nespēja saprast cūcisko sajūsmu, ko rada stiprie dzērieni – tā neatbilda viņa estētiskajai dzīves izjūtai. Rūdolfa sirds sāpēja par jaunāko brāli Arvīdu, kurš sita kārtis un mīlēja iedzert. Viņš vairs cerēja vienīgi uz Arvīda līgavu Annu, tāpēc steidzināja brāļa kāzas. Toties jo spēcīgāk Blaumanis audzināja ”savus Kārļus” – Skalbi, Kraujiņu, Štrālu, īpaši Būmani… Tie, kuri turpināja dzert, rakstniekam varēja būt tikai draugi, par savas dvēseles brāļiem viņš tos vairs neatzina, lai gan tik un tā turpināja par viņiem raizēties. Piemēram, Aleksandra Būmaņa veselība, kuru jauneklis, nekārtīgi dzīvodams, stipri vien postīja, Blaumanim rūpēja bezgaldaudz vairāk nekā pašam mūziķim un topošajam juristam.
Estēts, bet ne svētulis
Lai gan daudz rakstīts par Blaumaņa homoseksuālām attiecībām, rakstniekam šādu noslieču nebija. To vairākkārt apliecinājis viens no viņa tuvākajiem draugiem Andrievs Niedra.Tiem, kuri par to šaubījušies, vaicājot, kāpēc tad Blaumanis palika neprecējies, netieša atbilde ir viņa vārdi: ”Es nevaru dzert no svešas glāzes, varu ēst tikai tad ar otra karoti, ja ar to ēdis man simpātisks cilvēks; un es lai gultos pie sievas, kuru nez kāds purpulauska izbaudījis?!” Zemapziņā Blaumanim gruzdēja nekad nepieveicamā sāpe – viņa māte bija muižas istabmeita, un daudzi ērglēnieši mēļoja, ka Rūdolfs ir muižnieku atvase, nevis pavāra dēls.
Lai gan daudz rakstīts par Blaumaņa homoseksuālām attiecībām, rakstniekam šādu noslieču nebija. To vairākkārt apliecinājis viens no viņa tuvākajiem draugiem Andrievs Niedra.
Pats viņš kāroja apprecēt jaunu un inteliģentu meitu, kurai par skādi nenāktu labs pūrs. Bet… Pārāk daudz laika prasīja naudas pelnīšana un jauno rakstnieku un mākslinieku audzināšana. Turklāt Braku šaurībā tādu dāmu neievedīsi, bet savu māju Blaumanim nebija.
Runājot ar draugiem par dzimumattiecībām, Blaumanis nebija svētulis, kurš izliktos, ka ”cilvēkam pautu kule tikai pie altāra vien tiktu piekārta”. Viņš gribēja sargāt jaunekļu veselību daudz vairāk nekā tikumību.
Vēl Blaumanis brīdināja, lai kaisles dēļ netiktu pamesta novārtā talanta attīstība, lai apņemtā sieva nebūtu kā nevērtīgs smags klucis, kas velk lejā. Dziedējot nelaimīgas mīlas salauztās jaunekļu sirdis, rakstnieks mudināja tos sasparoties, lai lepnā jaunkundze redzētu, kādu vērtīgu cilvēku atraidījusi. ”Sarausti nošļukušās bikses uz augšu, iespļaun rokās un liecies pie darba!” – tāds ir Blaumaņa pēdējais novēlējums mīlas rūpestu nomāktajam Kārlim Štrālam, kas rakstīts Takaharju sanatorijā, bezmiega naktī dzeguzes kūkošanā klausoties.
Sirdzēju kopējs
Blaumanis bija meistars ne tikai padomu sniegšanā. Viņš par sasirgušajiem draugiem rūpējās ar lielu maigumu, prasmīgi un pat drošsirdīgi. 1900. gadā, kad Rīgā plosījās tīfs, rakstnieks divas naktis nosēdēja slimnīcā pie Andrieva Niedras brālēna, vēlāk kopa to mā jās – un pats arī apmaksāja viņa ārstēšanu. 1903. gadā Rūdolfs Blaumanis Brakos rūpējās par Kārli Skalbi, kurš bija sasirdzis ar plaušu karsoni – lika viņam kompreses un baroja. Bet neapdomīgais jauneklis, tikko atspirdzis un vēl traki kāsēdams, aizgāja uz sarīkojumu, kur par spīti Blaumaņa protestiem nejaukos putekļos dancoja līdz četriem rītā. Lai Skalbe nenoķertu diloni, Blaumanis viņam nopirka ziemas mēteli.
Galvenais Blaumaņa ārstēšanas nosacījums – lai sirdzējs pieņemas miesās un nesasaldējas no jauna.
Nākamā gada rudenī Braku saimnieka viesmīlību un gādību baudīja savārgušais Jānis Akuraters. Arī viņš tika barots, silti sasegts un ar medustēju dzirdināts. Galvenais Blaumaņa ārstēšanas nosacījums – lai sirdzējs pieņemas miesās un nesasaldējas no jauna.
Kāda bija dēlu pateicība par rūpēm? Pēc Blaumaņa nāves – sirsnīga, bet viņa dzīves laikā bieži vien zobgalīga, dažreiz pat neģēlīga. ”Mana vecā laime ar maniem dēliem!” – skaļi teiktu Blaumanis. Bet klusās sāpēs un vientulībā? ”Ak jā, man mūsu draudzība ir bijuse svēta dvēseļu laulība, Tev – viena priecīgi pavadīta nakts.”
