Rungainis: Blata bizness, pārdales domāšana un atbilstības fabrikas 29
Ģirts Rungainis, investīciju baņķieris, “Prudentia” dibinātājs un padomes loceklis
Fiksā politiķu ideja par papildus nodokli finanšu sistēmai ir vienkārša kā reizrēķins un saprotama ir tās reibinošā burvība, taču pamatu pamatos tā ir kļūdaina un ilgtermiņā – bīstama. Tā “sit” pa lielāko un vērtīgāko Latvijas attīstības dzinējspēku – jaunajiem uzņēmējiem, jo demonstrē, ka tā saucamā “pārdales ekonomika” aizvien vēl ir un būs dienas kārtībā. Saprotu, ka mani kā uzņēmēju caur banku sistēmu agri vai vēlu sasniegs visas šīs “brīnišķīgās” idejas – banku nodoklis, hipotekāro kredītu likmju regulēšana un citas – tāpēc vēlos identificēt dažas dziļas problēmas Latvijas ekonomikā, kurām patiešām būtu jāpievērš uzmanība. Jo pašlaik izskatās, ka daži politiķi paši ir noticējuši šai maldugunij, ka daudzās likstās esot vainojamas vienīgi bankas.
Blata ekonomikas sekas
30 gadu laikā, kopš esmu tieši un netieši bijis iesaistīts Latvijas komercbanku sistēmā (gan kā bankas vadītājs, kā investors, biznesa pārdevējs un daudzu banku klients) ne reizi neesmu manījis, ka Latvijas finanšu sistēmā būtu noteikti kādi ierobežojumi jaunu spēlētāju ienākšanai. Latvijā ir strādājušas franču, somu, vācu un citu valstu bankas, taču tās pašas ir savu biznesu pārdevušas un šeit nav palikušas. Iemesli tam bijuši dažādi, taču viens no būtiskākajiem – nevēlēšanās piedalīties tā saucamajā “blata biznesā”, kas balstās ar valsti saistīta kapitāla un vērtību pārdalē. Pārdales fāze ir dabiska parādība, valstij atgūstot neatkarību un uzsākot saimniekot pašai, taču Latvijā šī brutālā un infantilā pieeja “biznesam” diemžēl ieilga. Shēmas, kuru rezultātā daži kļuva par jaunbagātniekiem, pašas par sevi nav nekāda traģēdija, ja vien valsts spēj virzīties tālāk – veidojot reālus, globāli konkurējošus un augošus biznesus. Ja shēmošana ieilgst (un Latvijā tā aizvien vēl turpinās), tam neizbēgami velkas līdzi virkne bremzējošu, patiesībā, valsti pamatīgi indējošu, blakņu – korupcija, ēnu ekonomika, sadarbība ar diktatoriskiem režīmiem, kas nokauj reālas uzņēmējdarbības garu. Jo viss minētais nozīmē vieglāku un ātrāku peļņu, – te izšķirošs faktors nav konkurētspēja, bet bieza āda un blats tieši tādās pat izpausmēs, kādu daļa no mums to atceras no padomju laika.
“Blata bizness” strādā tad, ja koruptīvajā tīmeklī ir iesaistīti daudzi – ministrijās, parlamentā, pašvaldībā, uzņēmumos, tiesās, arī bankās. Ja zagli var noķert un tiesāt, jo zaglis ir viens (daži), bet ķērāju daudz, šādā tīmeklī saaudušos ļaudis sodīt nevar, jo zagļu ir daudz, bet ķērāji daži. Esmu pārliecināts, ka tieši “blata biznesa” dēļ Latvija turpina un turpinās atpalikt no kaimiņvalstīm, jo starptautiski konkurētspējīgu uzņēmumu ir pārāk maz, bet investīcijas (vietējās un ārvalstu) Latvijā neuzkavējas tāpēc, ka investori nevēlas strādāt ar “blatņikiem–shēmotājiem”. Sekas ir salīdzinoši zemāks atalgojums jebkurā uzņēmējdarbības nozarē, jo mūsu uzņēmumi nav gana konkurētspējīgi un tāpēc viņu darbinieki nevar atļauties nopirkt dzīvokli par cenu, kāda tā ir Tallinā, Viļņā vai Stokholmā. Latvijas politiskajai elitei tas būtu jāapzinās, pretējā gadījumā daudzas labas un vērtīgas iniciatīvas turpinās nogrimt tikai un vienīgi tāpēc, ka kāds tajās saskatīs personīgu apdraudējumu, vai arī gluži vienkārši nesaskatīs shēmas iespēju, un vajadzīgais lēmums – ministrijā, pašvaldībā, Saeimā – tiks pārcelts, pārcelts… līdz nemanāmi izgaisīs.
Šveices mirāža, jeb kur palika vietējie baņķieri?
Ziemeļvalstu bankas, kas vēsturiski ir nostiprinājušās Latvijā, ir izņēmums, un, lai arī kā vietējais uzņēmējs nekad neesmu bijis “zviedru banku” fans, Latvijai ar šiem globālajiem spēlētājiem ir paveicies. Pirmkārt, tāpēc, ka tie būtiski atšķaida Latvijas korporatīvo vidi un “shēmotāju” kultūras vietā uztur pavisam atšķirīgu pieeju biznesam. Faktiski, tās ir audzinājušas lielu daļu no jaunajiem Latvijas uzņēmējiem un biznesa vadītājiem. Otrkārt, caur šīm bankām Baltijā nonāk tie paši finanšu produkti, ko izmanto pārtikušajās Ziemeļvalstīs. Vēsturiski tas ir bijis vērtīgi, veidojot un finansējot biznesu. Treškārt, caur šīm bankām Baltijā ir ieplūdis ievērojams kapitāls, un daļa no tā ir izmantota jaunu biznesu radīšanai. Uzskatu, ka šie tirgus spēlētāji bija līdzvainīgi 2008. gada finanšu krīzē, aktīvi piedaloties kreditēšanas apjomu nepamatotā uzpūšanā, taču minētie ieguvumi ir bijuši ievērojami lielāki. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka arī šīs bankas pēckrīzes laikā piedzīvoja vēsturiski lielākos zaudējumus, tā sodot pašas sevi par dalību kredītu ballītē. Vērtējot norises ekonomikā, tostarp banku peļņu vai zaudējumus, ir jāņem vērā biznesa cikls, nevis viens atsevišķs gads vai pat daži gadi. Un jāapzinās, ka augšupejai seko kritums, kam ir laikus jāsagatavojas visiem, arī bankām.
Vērtējot Latvijas komercbanku sektora attīstību, man gribētos, lai Latvijas uzņēmēji būtu radījuši kaut vienu konkurētspējīgu banku vietējā biznesa finansēšanai. Tā tas ir gandrīz visur pasaulē, jo finanšu pakalpojumi tiek uzskatīti par vietējo biznesu. Latvijā ir bijušas un ir vietējā kapitāla bankas, taču neviena no tām nav spējusi izaugt par lielu, universālu un pats galvenais – ilgtspējīgu – biznesa organizāciju. Un šeit ir saskatāma vēl viena sakne Latvijas ekonomikas vājumam, kuras vārds ir “krievija.” Ar to nedomājot konkrēto valsti, bet valstu grupu, kuras raksturo diktatūras, kosmiska mēroga valsts resursu izzagšana un nozagtās naudas atmazgāšana. Tās ir kleptokrātiskas, faktiski – mafijas klanu pārvaldītas – valstis, un Latvijas uzņēmēji ilgus gadus ir bijuši izteikti atsaucīgi šo klanu apkalpotāji. Tā bija vieglāk. Sadarbība ar šādiem režīmiem uz papīra ilgi veidoja daļu no Latvijas pieaugošā IKP, un izskatījās, ka nelielā valsts pamazām attīstās, taču patiesībā vesela potenciālo uzņēmēju paaudze nodarbojās ar oligarhu apkalpošanu plašā spektrā – no naudas atmazgāšanas līdz starpniecībai nekustamā īpašuma pirkšanā, uzturēšanās atļauju gādāšanā utt. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā nav izveidojusies neviena liela vietējā kapitāla banka, – talantīgākie, apķērīgākie prāti ir bijuši aizņemti ar ko citu. Kamēr zīmolojām Latviju kā “vēl vienu Šveici”, pagāja laiks, kurā varēja nevis skriet pakaļ Šveicei vai Igaunijai, bet kļūt pašiem par sevi.
Latvijas ekonomikas atpalicība no Igaunijas un Lietuvas, kas pēdējo gadu laikā pieaug, nevis samazinās, apliecina to, cik lielā atkarībā esam bijuši (daļēji vēl esam) no mafijas klanu vadītu valstu naudas. Jautājums ir, – kā un ar ko aizstāsim “iztrūkumu”, kas veidojas beidzot atdaloties no kleptokrātijām? Patiesībā, ir tikai divas iespējas, un te mēs atgriežamies pie tā saucamā “banku nodokļa”.
Nodokļu politikas morāle
Jauns nodoklis – UIN izskatā vai kā maksājums par virspeļņu – ir saprotama vēlme tikt pie finansējuma caurumu pievēršanai budžetā. Ja bankās “stāv” pārsimts miljonu, kāpēc gan tos nepārdalīt par labu, teiksim, iekšlietu sistēmas darbiniekiem? Pārdales kultūra turpinās. Tā vietā, lai panāktu, ka bankas šo naudu neizmaksā dividendēs, bet iegulda Latvijas ekonomikā, valsts izraugās sev ierasto pārdales modeli. Vienkāršāk pašiem, saprotamāk vēlētājiem. Kāda būs mācība uzņēmējam, kurš jau ir saskāries ar shēmotājiem un pārdalītājiem? Nu, jau valsts pati tā rīkojas… Jaunā uzņēmēju paaudze, kas šobrīd domā par savu biznesu, dibina savu pirmo uzņēmumu nedrīkst tikt aplipināta ar pārdales bacili. Šiem cilvēkiem būtu ideālistiski jāplāno, kā tie konkurēs visā pasaulē, nevis jāsakaras ar situācijām, kurā jau atkal skan blata biznesam raksturīgas notis.
Ideja par naudas izņemšanu no bankām, manuprāt, ir kaitīga – valsts vadības līmenī tas demonstrē, cik vienkārši notiek pārdale, un bankām tiek atņemts kapitāls, kas varētu nonākt biznesa kreditēšanā. Te jāpiemin politiķu bieži piesauktais Latvijas banku kreditēšanas “kūtrums”. Elementāra loģika saka priekšā, ka, ja, piemēram, Igaunijā un Lietuvā kreditē, bet Latvijā nē, tad problēma nav banku politikā (lielie spēlētāji Baltijā ir vieni un tie paši), bet regulējumā un Latvijas uzņēmējdarbības vidē. Uzņēmumu nespējā kvalificēties aizdevuma saņemšanai, kas lielā mērā izriet no augstāk minētajām problēmām. Taču tas, protams, ir krietni grūtāk risināms vienādojums, nekā jauna nodokļa piemērošana, piesaucot visdažādākos “argumentus”: bankas nekreditē (ar jaunu nodokli kreditēs vairāk?), vāja konkurence (jauns nodoklis to veicinās?), pārāk daudz pelna (tad kāpēc nodoklis tikai finanšu sektoram?).
Runājot par Latvijas ekonomikas konkurētspēju un kreditēšanu kā šīs konkurētspējas pamatu, ieteiktu domāt nevis par jauna veida regulāciju un iejaukšanos finanšu tirgū, bet pievērst uzmanību agrāk noteikto regulu, prasību un ierobežojumu sekām. Tas ir radījis situāciju, kurā par centrālo funkciju bankā kļūst nevis kreditēšana, bet atbilstības vērtēšana. Šādas “atbilstības fabrikas” faktiski var pildīt tikai vienu funkciju – formāli vērtēt biznesa projektu iekļaušanos strikti definētā rāmī, nepieļaujot nevienu atkāpi. Bankās vairs nav tā uzņēmīguma gara, kas ir vajadzīgs lielu projektu un ideju iedzīvināšanai. Uzņēmīgums nav ierāmējams, un tikai tas vien, ka uzņēmējs neatbilst formāliem kritērijiem, nenozīmē, ka pretī sēž krāpnieks. Pārregulācijas sekas ir bailes no atbildības – tās ir jūtamas bankās, uzņēmumos un valsts iestādēs, jo normatīvi ir izrādījušies nozīmīgāki par iniciatīvu, idejām, spēju uzņemties atbildību.
2008. gads mums iemācīja, ka kreditēšana var būt brīnišķīgs ekonomikas stimulators, taču ir pārdozēšanas risks. To līdzsvaro saprātīgs atbildīgums – gan no banku, gan kredītņēmēju puses. Šobrīd, kad Latvijas – aizvien vēl attīstības valsts stadijā esošajai – ekonomikai atkal ir vajadzīgs stimulators, ir svarīgi gan nepārdozēt no jauna, gan arī nekavēties pārāk ilgi, pildot formulāru, iesniegumu un izziņu blāķus. Šis ir īstais laiks efektīvai ekonomiskajai politikai, kas nedomā par esošo vērtību pārdali, bet par iedrošinošas, veicinošas vides izveidi, kurā gribas radīt un būvēt ko jaunu.
