Blakne kā neslava potei 134
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bailes no sarežģījumiem, ko pote varot radīt veselībai, – tādu iemeslu min gandrīz trešā daļa cilvēku, kuri nevakcinējas pret Covid-19. Tas noskaidrots pētījumu centra SKDS aptaujā. Bet nedaudz virs 20% respondentu ir atbildējuši, ka no vakcinācijas viņus atturot hroniskas saslimšanas.
Iespējams, ka daļa cilvēku bailes pārvarētu, ja valsts viņiem laikus būtu devusi signālu un radījusi zināmu drošības spilvenu, proti, ārstēšanās izdevumu segšanu, nepieciešamības gadījumā izmaksātu arī morālo kompensāciju un nodrošinātu iespēju nekavējoties tikt pie ārstiem. Spriežot par šo jautājumu Saeimā, deputāts Andrejs Judins kā vilcināšanās iemeslu minēja arī pašu deputātu šaubas par to, vai ir īstais laiks runāt par vakcīnu radītajām blaknēm laikā, kad Latvija neizceļas ar augstu vakcinācijas aptveri, tāpēc tas bijis tāds kā tabu temats.
Saeima ar lielu vilcināšanos pēc gandrīz diviem gadiem, kopš uzsākta potēšana pret kovidu, tagad gan ir papildinājusi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu, iekļaujot tajā pantu par kompensācijas izmaksu pēc vakcinācijas, ja veselībai nodarīts vidējs vai smags kaitējums. Likums pieļauj ilgi lemt – no pusgada līdz pat gada – maksāt vai nemaksāt kompensāciju.
Taču ar likuma grozījumiem vien nepietiek, Veselības ministrijai (VM) ir jāizstrādā kārtība, kā tiks noteikts kompensācijas apmērs un kas to maksās – Zāļu valsts aģentūra vai Ārstniecības riska fonds. VM valsts sekretāre Indra Dreika informēja, ka Ministru kabineta noteikumi varētu tikt pieņemti tikai 2022. gada sākumā un pirmās kompensācijas, kuru maksimālais apmērs varētu būt analoģisks Ārstniecības riska fonda lielākajai kompensācijai, proti, 142 tūkstoši eiro, izmaksātas nākamā gada otrajā pusē.
Bet kāpēc par veselībai nodarīto kaitējumu būtu jāmaksā no valstu budžeta, nevis vakcīnu ražotāju ienākumiem? Noskaidrot, kāda atbildība iekļauta Latvijas un vakcīnu ražotāju līgumos, nav iespējams – Nacionālā veselības dienesta (NVD) direktors Āris Kasparāns (NVD pārzina Eiropas Komisijas līgumu slēgšanas procesu ar vakcīnu ražotājiem) sacīja, ka noslēgtie līgumi ir pilnībā konfidenciāli.
Bet medicīnas tiesību biroja zvērināts advokāts Ronalds Rožkalns, kuram ir arī ārsta diploms, uzskata: “Ja nav pierādīta ražotāja vaina un apzināta rīcība, lai radītu kaitējumu, tad atlīdzības izmaksai nav nekāda juridiska pamata. Kompensācijas izmaksa no valsts līdzekļiem ir katras valsts politiska apņemšanās. Tas nav jādara farmācijas firmām, kuras ražo kvalitatīvu, pārbaudītu produktu. Kā jebkurām zālēm, arī vakcīnām ir blakusparādības. Arī spirts nav simtprocentīgi drošs.”
Jāpierāda cēloniskā sakarība
Jau šobrīd, ja ir medicīniski apliecināts, ka veselība pasliktinājusies vakcinācijas dēļ, MK noteikumu neesamība nedrīkstot būt principiāls šķērslis, lai neatgūtu ārstēšanas izdevumus un nepieciešamības gadījumā – arī morālo kompensāciju. Latvijā tam ir paredzēts Ārstniecības riska fonds. Ir arī Satversmes tiesas spriedums (Nr. 2001-07-0103, secinājumu daļas 1. punkts) kas noteic, ka kompensāciju var izmaksāt arī tad, ja šim nolūkam nav pieņemts speciāls normatīvais akts, skaidroja Rožkalns un atgādināja, ka Satversmē ir pants, ka jebkura nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā personai pienākas atlīdzība.
Taču to visu var īstenot tikai tad, ja ir pierādīta cēloniskā sakarība starp vakcīnas pielietojumu un veselībai nodarīto kaitējumu. Tieši šis ir visvārgākais posms, kurš var kļūt par gandrīz neiespējamo misiju, jo rindā, lai izmeklētos, ir jāgaida mēnešiem, turklāt nav saprotams, kurš ir tas īstais speciālists, kurš pacientu aizvirzīs pa pareizo ceļu, kura galapunktā viņam tiks diagnosticēts, ka veselības ilgstošajās problēmās patiešām ir vainojama pretkovida pote. Lūk, divi redakcijai zināmie piemēri, kas to apliecina.
Nepārejoša tirpoņa
Karīnai, veselīgai, sportiskai sievietei, pagāja pusgads līdz brīdim, kad Zāļu valsts aģentūra (ZVA) atzina, ka viņai attīstījušās blakusparādības un kaitējums veselībai (kāju un roku pirkstu polineiropātija) pēc “Pfizer/BioNTech” vakcīnas. Turklāt diagnoze netika uzstādīta Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur viņa sākumā divreiz ārstējās, bet gan ārpus tās pie citiem neirologiem, uz vizīti gaidot mēnešiem.
“Maija beigās saņēmu otru “Pfizer” poti un trešajā dienā sāku just, ka man nepāriet tirpoņa labās plaukstas pirkstos. Tos varēju pakustināt, bet bija sajūta, ka tie ir atmiruši. Cerēju, ka tā pāries, jo imunizācijas speciālisti mums taču stāsta, ka nepatīkamās sajūtas ātri pazūd, vajagot tikai paciesties. Diemžēl tas nenotika, un man sāka tirpt arī otras rokas pirksti.
Pēc nedēļas sāku just, ka arī mana kreisā roka paliek arvien nespēcīgāka un neveiklāka. Abas rokas tirpa gan dienā, gan naktī, tās kļuva arvien vārgākas pie vismazākās slodzes. Pievienojās sāpes arī augšdelma muskulī un plaukstu locītavās. Nolēmu meklēt reimatologa palīdzību, jo sāpes kļuva arvien asākas. Bet sapratu, ka man tas neizdosies, jo pie reimatologa ir jāgaida garā rindā. Katru dienu nāca klāt arvien jaunas nepatīkamas sajūtas. Neko nespēju izdarīt – ne traukus nomazgāt, ne kafiju uzvārīt, jo rokas drebēja un sāpēja, turklāt nebija iespējams trāpīt mutē ēdienu,” stāsta Karīna.
Tikai pateicoties paziņām, Karīna tika stacionārā pie vadošajiem reimatologiem un neirologiem. “Tad sākās mans izmeklējumu un analīžu maratons. Bija sajūta, ka tiku pārbaudīta ar visiem iespējamajiem medicīniskajiem aparātiem un man veiktas visas iespējamās analīzes. Tas, protams, bija labi, jo, ja nebūtu nokļuvusi slimnīcā, tad parastajā kārtībā ambulatori tas prasītu varbūt gadu, lai ārsti varētu pārliecināties, ka no viņu prognozētajām diagnozēm, kurās nav vainojama vakcīna, man nav neviena,” secina Karīna.
Kamēr viņa gulēja slimnīcā, pievienojušās arī problēmas kājās – tās kļuvušas nespēcīgas, vibrējušas un sāpējušas tik ļoti, ka neesot bijis iespējams trāpīt čībās. “Tika sasaukts ārstu konsilijs – pilna palāta ar neirologiem, medicīnas studentiem un arī pieaicināts pat Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs profesors Guntis Karelis. Viņš man lika izstiept rokas un veikt citus vingrinājumus, lai saprastu, kas man kait. Rādīju, ka man no vakcīnas dreb rokas, bet viņš atbildēja, ka tas neesot no vakcīnas, un arī pārējās manas problēmas nekādā gadījumā neesot no vakcīnas.
Pie manis nāca gan psihologs, gan psihiatrs, un viss vilka uz to, ka problēma esot manā galvā. Slimnīcas izrakstā tā arī bija uzrakstīts, ka man ir psihosomatiskas problēmas, tāpēc jālieto antidepresants un vēl kāds nervus nomierinošs medikaments. Nedēļu padzēru šīs zāles, bet sapratu, ka no tām nav nekādas jēgas, jo sāpes nerimās. Beidzot, pēc gandrīz diviem mēnešiem, sagaidīju savu rindu pie neiroloģes Viktorijas Ķeniņas.
Viņa iepazinās ar manu slimības vēsturi, visiem apjomīgajiem izmeklējumiem un diagnosticēja polineiropātiju, ko izraisījusi vakcīna. Es biju tāda trešā viņas praksē. Daktere mani mierināja, ka manā gadījumā tas nepaliks uz mūžu. Tā kā sāpes nebija rimušās, mani nosūtīja pie neiroloģes algoloģes profesores Loginas. Daktere sakārtoja terapiju, un mana veselība nedaudz uzlabojas, diemžēl rokas joprojām vibrē un arī sāpes nav pilnībā rimušās.”
Arī Vinetai (redakcijai vārds un uzvārds zināms) divas dienas pēc otrās “Pfizer” vakcīnas devas sākuši nekontrolēti raustīties muskuļi visā ķermenī un pakāpeniski pievienojusies arī roku tirpšana. Bet dēlam tieši tas pats sācies nedēļu pēc vakcinēšanās un abiem joprojām turpinoties šīs nepatīkamās sajūtas. Vineta trīs mēnešus ir gaidījusi rindā, lai tiktu pie neiroloģes, un pagājušajā nedēļā beidzot bija vizītē pie ārstes, kas izrakstījusi zāles.
Daktere esot mutiski pateikusi, ka veselības problēmas ir radījusi vakcīna, bet rakstiski tas neesot fiksēts, jo Vinetai nav veiktas tādas analīzes kā Karīnai.
Ar vienas pacientes pieredzi nepietiek
“Stāstot ārstiem, profesoriem to, ka šīs parādības man radās tūdaļ pēc vakcīnas, viņi to nevēlas sasaistīt. Katrs teic, ka tas ir jāpēta, to vajag pierādīt utt. Un tu saproti to, ka viņi nevēlas to atzīt, vai nu tāpēc, ka viņiem pietrūkst zināšanu vai pieredzes ar šādiem gadījumiem, vai arī viņi ir iebiedēti, ka viņi nedrīkst teikt. Ja viņi atzītu, ka no vakcīnas radušies ilgstoši veselības sarežģījumi, tad tas taču skaitītos slikti – tad cilvēki negribēs vakcinēties. Bet, manuprāt, nevakcinēšanos veicina arī tas, ka par šim jautājumiem atklāti nerunā,” domā Karīna.
Profesors Guntis Karelis “Latvijas Avīzei” teica, ka viņš nebaidoties paust savu neatkarīgo viedokli un dot slēdzienu par veselības problēmām vai slimībām, kuras varētu būt radušās pēc vakcinācijas: “Protams, akceptēju arī kolēģu viedokli, sevišķi, ja tas ir konsilija slēdziens. Vienlaikus uzskatu, ka nav korekti vispārināt un izdarīt secinājumus, pamatojoties uz vienas pacientes ārstēšanas pieredzi. Uzskatu, ka nav pieļaujams iztirzāt konkrētu gadījumu ar pieaicinātiem žurnālistiem. Neskaidros jautājumus varu pārrunāt ar pacienti atsevišķā konsultācijā. Polineiropātijas gadījumā ikviens pacients var vērsties pie neirologa un saņemt konsultāciju, ārstēšanu un medicīnisko palīdzību.”
Vīrusu vēl iepazīst
Neiroloģe un Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ināra Logina atzina, ka blaknes pēc vakcīnām esot ļoti neviennozīmīgs jautājums, jo jebkura slimība esot arī kā biopsihosociāls fenomens, kuru pavada mūsu emocijas, bailes, trauksme, kas saasinot uztveri. Šajā pusgadā daktere redzējusi tikai divus pacientus, kuriem patiešām ir bijuši nopietni veselības sarežģījumi pēc vakcinēšanās.
“Novembrī rīkotajā konferencē ārstiem par kovida aktualitātēm izskanēja informācija, ka uz miljons Covid-19 vakcīnu devām ir trīs trombozes, trīs miokardīti un septiņi perifērās nervu sistēmas sarežģījumi jeb perifēro nervu bojājumi. Bet polineiropātijas gadījumi, kad perifērie nervi bojāti ne jau no vakcīnas, bet citu iemeslu dēļ, ir ļoti daudz. Kādreiz rēķināju, ka Latvijā varētu būt ap 80 tūkstošiem šādu cilvēku,” skaidro daktere Logina un nenoliedz, ka uz šī fona mediķi var arī palaist garām tādu polineiropātiju, kura kā nepareiza imūnā atbilde radusies pēc vakcinācijas.
“Šo vīrusu pazīstam tikai divus gadus un visu tiešām nezinām. Tāpēc mācāmies. Citās valstīs jau neiet labāk. Redzu, ka pacientos nereti jūtamas neracionālas bailes un līdz ar to arī neracionālas reakcijas uz vakcināciju. Tās izplatītas tieši trauksmainajā cilvēku grupā. Es nenoliedzu, ir arī ilgstošas blakusparādības pēc vakcinācijas, bet nevajadzētu pārspīlēt par to izplatību,” sacīja neiroloģe.
Gan atbildīgās institūcijas, gan mediķi uzsvēruši – vakcīnas vispārējais ieguvums sabiedrībā atsver blakņu risku, jo vakcīna efektīvi novērš Covid-19 infekciju un samazina hospitalizāciju un letālu gadījumu skaitu.
Ārsti – kūtri vakcīnu drošuma uzraugi
Ikvienam ārstam un pacientam šobrīd ir radīta iespēja piedalīties vakcīnu drošuma uzraudzībā, iesniedzot ziņojumu ZVA par iespējamām blakusparādībām, par kurām radušās bažas, ka tās varētu būt saistītas ar vakcīnu. ZVA sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dita Okmane skaidroja, ka zāļu un arī vakcīnu blakusparādību ziņojumu izvērtēšanā tiekot lietoti citi, proti, zinātniski principi jeb metodika atšķirībā no metodēm, ko izmanto, lai izskatītu ar ārstniecību saistītas sūdzības, kuras iesniedz Veselības inspekcijā.
Latvijā un ikvienā Eiropas Savienības valstī saņemtie blakusparādību ziņojumi tiek ievadīti kopējā blakusparādību ziņojumu datu bāzē “Eudravigilance”, kas pieder Eiropas Zāļu aģentūrai un kur tos zinātniski izvērtē šīs aģentūras Drošuma komiteja. Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kur ZVA darot vairāk, nekā normatīvajos aktos noteikts, proti, izvērtē smagus veselības traucējumus pēc vakcinēšanās, arī to, vai letāls iznākums ir vai nav saistīts ar poti.
Ja tiek konstatēts, ka vakcīna patiešām var izraisīt nevēlamu blakusparādību, tad nekavējoties to iekļauj vakcīnas lietošanas instrukcijā. ZVA par vakcīnu drošumu riskiem informē ārstus, visa jaunākā informācija par zāļu drošumu regulāri tiek publicēta ZVA mājaslapā, kā arī vakcinācijas rokasgrāmatā.
Diemžēl ārsti kūtri piedaloties vakcīnu drošuma uzraudzībā, jo daļa nav sadzirdējusi, ka jāziņo ZVA pat tad, ja tikai radušās aizdomas par blakni, savukārt citi uzskata, ka ziņojuma rakstīšana prasa laiku, kura parasti nav. No ārstiem dzirdēju arī neapmierinātību, ka pēc tam viņiem būšot jāatbild uz neskaitāmiem jautājumiem un viņiem neesot laika nodarboties ar birokrātiju.
“Diemžēl tikai viens dakteris, mana ģimenes ārste, ziņoja un nosūtīja visas analīzes Zāļu valsts aģentūrai, arī video, kur man dreb rokas un kājas. Kādēļ to nedara arī citi ārsti?” vaicā Karīna.
Uzziņa
Būtiski un nebūtiski blakusparādību ziņojumi
Zāļu valsts aģentūra 2020. gadā un 2021. gadā līdz 30. novembrim saņēmusi 2796 blakusparādību ziņojumus. Izvērtēti 2532 ziņojumi, no kuriem 619 ziņojumi ir klasificēti kā būtiski Covid-19 iespējamu blakusparādību ziņojumi.
No visiem ziņojumiem neiroloģiski simptomi Latvijā pēc vakcinācijas pret Covid-19 ziņoti 17,9% gadījumu pēc mRNS vakcīnām (“Pfizer/BioNTech” un “Moderna”) un 16,7% gadījumos pēc vīrusa vektora vakcīnām (“AstraZeneca” un “Janssen”).
Saņemti 12 ziņojumi par iespējamu miokardītu pēc vakcinācijas.
40 blakusparādību ziņojumos sniegta informācija par letāliem gadījumiem, kas notikuši vairāku dienu vai mēnešu laikā pēc vakcinācijas. 22 gadījumu vērtēšana ir noslēgta, bet 18 gadījumos tā turpinās, jo ir pieprasīti autopsijas rezultāti un cita informācija. Neviens no izvērtētajiem gadījumiem nav saistāms ar vakcināciju.
Lai iegūtu pilnu ainu par reakciju un noteiktu tās saistību ar vakcīnām, nepieciešami dati arī no citiem ziņojumiem visā Eiropā un pasaulē.
AVOTS: Zāļu valsts aģentūra
Uzziņa
Vakcinācija paglābusi no nāves gandrīz pusmiljonu
Pasaulē abas vakcīnas devas pret Covid-19 saņēmuši 3,6 miljardi (46,6%) iedzīvotāju. Visaugstākā vakcinācijas aptvere ir Apvienotajos Arābu Emirātos (99%), Kubā (90%), Portugālē un Čīlē (89%), Spānijā (82%). Viszemākā aptvere Etiopijā (7,6%), Nigērijā (3,7%) un Tanzānijā (2,6%).
Akadēmiskajā medicīnas žurnālā “Eurosurveillance” publicēts pētījums, kuru veica Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas Reģionālais birojs un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs un kurā analizēti nāves gadījumi no Covid-19 laikā no 2020. gada decembra līdz 2021. gada novembrim. Pētījumā konstatēts, ka vakcinācija pret kovidu novērsa nedaudz vairāk nekā pusi (51%) jeb 470 000 no paredzamajiem slimības izraisītajiem nāves gadījumiem šajā periodā cilvēkiem vecumā no 60 gadiem 33 PVO Eiropas reģiona valstīs, tajā skaitā arī Latvijā. Visbūtiskākā ietekme vakcinācijai bija Islandē, kur tika novērsti 93% no iespējamiem nāves gadījumiem. Savukārt vismazākā ietekme bija Ukrainā, kur tika novērsti 6% no paredzamiem letāliem gadījumiem.
AVOTS: “Our World in Data” un Pasaules veselības organizācija
