Biznesa paplašināšana pretrunā ar valsts iespējām 0
Pagājušās nedēļas beigās izskanēja ziņa, ka nacionālā aviokompānija “Air Baltic” izteikusi pretenzijas “Latvijas Gaisa satiksmei” (LGS) par nespēju pietiekamā apjomā nodrošināt gaisa dispečeru pakalpojumus un tādējādi nodarītiem zaudējumiem 200 tūkstošu eiro apmērā.
Aviokompānija sūdzas, ka šogad lidmašīnu reisi kavējušies par 1715 minūtēm, jo gaisa telpas dispečeri netiekot galā ar pieaugošo slodzi.
Te jāpiebilst, ka lidosta “Rīga” vēl augustā informēja, ka apkalpoto lidojumu skaits šogad pieaudzis par 14,3%, turklāt līdztekus tām, kas nolaižas lidostā, vēl jau ir jāapkalpo arī tās lidmašīnas, kas lido pāri Latvijas gaisa telpai.
Satiksmes ministrs gan mierina, ka viss esot kārtībā, taču vienlaikus LGS steidzīgi sākusi desmit jaunu dispečeru apmācību.
Ko ilustrē minētais gadījums? Faktu, ka valsts pārvaldīts uzņēmums ne vienmēr spēj tikt līdzi biznesa izaugsmes tempam. Lidojumu skaits taču nepieauga sprādzienveidīgi, tendences bija redzamas labi sen un visiem zināmas.
Kādēļ tad LGS nespēja laikus uz to reaģēt? Tāpēc, ka Latvijā jau sen ir zināms daudzu valsts pārvaldīto uzņēmumu lēnīgums lēmumu pieņemšanā un grūtības, kas rodas ar dažādu izmaksu akceptēšanu.
Nav jau tā, ka LGS ir vienīgais grēkāzis. Turpat dažu soļu attālumā atrodas nākamā problēma, kas vienā mirklī “uzsprāgs”, proti, vēl viens valsts pārvaldīts uzņēmums – lidosta “Rīga”.
Šogad līdz augusta beigām tā apkalpojusi 3,99 milj. pasažieru, tātad gada rezultāts pārsniegs piecus miljonus pasažieru, iespējams, būs tuvs sešiem.
Pasažieru skaita pieaugums par 17,5%, kravu – par 31%, proti, ievērojams izaugsmes temps.
Vienlaikus lidosta “Rīga” šobrīd ir pasaulē lielākā lidosta, kurā bagāžu turpina kraut ar rokām.
Sekas – vasarā, pašā tūrisma sezonas karstumā, bagāža lidostā pietiekami bieži bija jāgaida stundu vai pat vairāk. Diez vai tas apmierina tūristus, un diez vai tas ir saskaņā ar “Air Baltic” attīstības plāniem.
Jāpiebilst, ka nekas vismaz publiski nav dzirdēts par plāniem modernizēt bagāžas apkalpošanas sistēmu lidostā, tā vietā tiek būvēti jauni termināļi. Arī droši vien vajadzīga lieta, kaut gan šobrīd pustukša.
Ko dara uzņēmēji, kad saskaras ar šķēršļiem, kurus nevar ietekmēt? Pareizi, plāno veidus, kā tos apiet. Tieši to dara arī “Air Baltic” – tā plāno attīstīt papildu reisus no Tallinas un Viļņas lidostām.
Lai gan tiešā veidā Rīgas kā Baltijas lielākā aviopārvadājumu centra statusu nekas vēl neapdraud, tomēr mākoņi pie apvāršņa jau sāk savilkties.
Un nebūt nav tā, ka “Air Baltic” un lidostas problēmas būtu unikālas. Vienkārši, pateicoties biznesa raksturam, tās ir publiskākas.
Kādi no visa teiktā secinājumi? Tikai viens – varbūt ir laiks atsākt diskusiju par valsts uzņēmumu pārvaldes modeļa maiņu.
Proti, pārstāt iecelt uzņēmumu valdēs par pilnvarniekiem mūždien aizņemtus un tātad nepietiekamu uzmanību veltīt spējīgus, kā arī bieži vien arī nepietiekami kompetentus valsts ierēdņus, tā vietā ieceļot profesionālus uzņēmumu pārvaldītājus, kas atskaitās tikai ar rezultātiem un peļņu.
Tāpat apspriežama būtu doma, ka valsts uzņēmumi jāizņem no nozaru ministriju pakļautības un jānodod īpaši izveidota valsts īpašumu apsaimniekošanas fonda rokās.
Savulaik šādu ideju jau izvirzīja Valda Dombrovska valdības laikā, taču tā netika novesta līdz rezultātam. Varbūt laiks pie tās atgriezties?
