Vai latvieši saviem pēcnācējiem “programmē” bailes no naudas? 4
Latvijā jāsekmē uzņēmējdarbība – šādus un līdzīgus izteikumus pēdējos gados skandē gan dažādās sanāksmēs un biedrībās, gan politiskajās reklāmās. Tādi jēdzieni kā “bizness”, “nauda”, “peļņa”, “miljoni” un “miljonāri” gan lielākoties sabiedrībā, šķiet, tiek lietoti ar negatīvu pieskaņu. Nemaz nerunājot par “spekulēšanu”, “biznesa haizivīm”, “laupītāju kapitālismu” u.tml. Speciālisti uzskata, ka daudzi padomju laikos cietušie turīgāko dzimtu latvieši saviem pēcnācējiem “programmē” bailes no naudas, no biznesa. “Latvijas Avīze” mēģināja noskaidrot, kur drosmi ņēmuši tie, kas tomēr uzsāk savu biznesu, un kāda ir mūsdienu biznesa morāle.
Četri no pieciem Latvijā bagātākajiem cilvēkiem ir baņķieri, tomēr nevar apgalvot, ka banku nozare vai kāda cita ir miljonāru nozare – secinājis viens no 2013. gada miljonāru topa veidotājiem, žurnālists Lato Lapsa. Bagātāko 100 cilvēku vidū var atrast visdažādāko nozaru pārstāvjus, arī zemniekus.
Tātad nozīme, protams, ir ne tikai tam, kurā nozarē pelna naudu, bet arī tam, kā to dara. Par topa trijnieka – AS “ABLB Bank” īpašnieku Oļega Fiļa, Ernesta Berņa un AS “Rietumu banka” lielākā īpašnieka Leonīda Esterkina – pagājušā gada panākumu atslēgu var uzskatīt banku pārorientēšanos no vietējā uz nerezidentu biznesu. Bet ceturtais bagātākais cilvēks Latvijā ir kompānijas “Mikrotīkls” līdzīpašnieks un tehniskais direktors Arnis Riekstiņš, kura uzņēmums pērn pasaules tirgum piedāvāja jaudīgāko Latvijā ražoto datu mašīnu.
A. Riekstiņš ir studējis fiziku, vairākus gadus darbojies mehānikā, bijis zinātnieks Polimērmehānikas institūtā. “Zinātnē vienmēr nauda jālūdz no citiem. Man ļoti patīk, ka var piedalīties produkta radīšanā un tad to produktu cilvēki grib pirkt, nav jālūdzas,” savu attieksmi pret naudu televīzijas raidījumā “Latvija var!” paudis A. Riekstiņš. Viņš arvien izvairās no publicitātes. “Latvijas Avīzei” nesola paust ko vairāk par to, kas jau pateikts raidījumā. Vien īsi precizē, ka ģimene, līdzcilvēki nav mēģinājuši atrunāt no sava biznesa sākšanas, un viņš nekad neesot arī domājis par sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par biznesu, kas radītu kādas šaubas. Iedrošinājusi biznesa partnera, līdzīpašnieka Džona Martina Talija juniora “amerikāniskā domāšana, ka nevajag ne no kā baidīties. Ja kāds pasaka, ka to nevar izdarīt, tad atbildi: ”Why not?” (Kāpēc nē?). Tad ir grūti atbildēt, kāpēc nē.”
Sākotnēji A. Riekstiņš cerējis radīt tādu produktu, ko varētu pārdot internetā, paši varētu atpūsties un peļņa nāktu pati no sevis. “Mērķis nepiepildījās. Mums jāstrādā ir visu laiku.” Viņa dzinulis darbā ir izgudrot “aizvien labākus un labākus rūterus (bezvadu interneta maršrutēšanas iekārtas)”, lai apsteigtu ķīniešus. Par klientu iegūšanu viņam galva neesot jālauza. Uzņēmumam ir nolīgti izplatītāji ārzemēs.
Pieņemt apstākļus
Amerikāņu domāšana netieši ietekmējusi arī jaunās modes dizaineres Barbaras Brodeles attieksmi pret biznesu. Viņa vēl nav sasniegusi pat 30 gadu vecumu, bet pērn decembrī atvēra savu modes salonu, par ko sapņojusi kopš bērnības. Barbaras iedvesmas avots ir literārā varone Skārleta no leģendārā Margaretas Mičelas romāna “Vējiem līdzi”, kura “uzšūs kleitu kaut vai no aizkariem, lai radītu iespaidu un dabūtu naudu”. No Skārletas tēla viņa aizgūst drosmi, apņēmību, spītību, arī sava veida nekaunību pārvarēt grūtības. Likteņa ironija, ka viņas vecmāmiņa, rakstniece Anna Brodele, arī savulaik rakstījusi literārus darbus par spēcīgām sievietēm. Tomēr viņu revolucionārais gars tika vērsts pavisam pretējā virzienā. Piemēram, stāstā “Marta” galvenā varone, nabadzīga šuvējas meita, kura cieta no bezdarba, vēlāk neapmaksātām virsstundām, cīnījās par laimīgu komunisma zemi, kurā beidzot valdīšot taisnība. Mazmeita Barbara ne vecmammu sauc par komunisti, ne sevi par kapitālisti. Gluži vienkārši nākas pieņemt dzīvi un apstākļus, kādi tie ir, lai realizētu savus talantus.
Barbara arī atbilst tipiskā jaunā uzņēmēja, kurš savu biznesu uzsācis pēdējo trīs gadu laikā, profilam, kāds pērn atklājās uzņēmuma “Academia” veiktajā aptaujā pēc Latvijas Hipotēku un zemes bankas pasūtījuma. Aptaujas veicēji secināja, ka galvenokārt biznesu uzsāk ģimenes cilvēki – ar vienu vai vairākiem bērniem – , ar augstskolas diplomu, kuri cer ar savu biznesu nodrošināt ģimenei vidēji augstus vai pat augstus ienākumus un kas vēlējušies strādāt patstāvīgi, nevis kāda pakļautībā.
“Iekšējais latvietis” nerēķina peļņu
Gan ģimene, gan savs bizness, kas vienlaikus ir sirdslieta, ir arī Dacei Miezītei, kura ir kāzu aģentūras “Mīlestība” īpašniece. “Nekad neesmu jutusies kā uzņēmēja, vienkārši daru to, kas man patīk. Prieks arī dot darbu citiem. Ar laiku, protams, esmu studējusi un uz uzņēmumu iemācījusies skatīties kā uzņēmuma īpašniece. Jāatrod veids, kā uzņēmumam pastāvēt arī tad, ja īpašniekam ir sava dzīve ārpus uzņēmuma. Es to iemācījos, kad devos bērna kopšanas atvaļinājumā ar pirmo bērnu,” teic Dace. Viņai bija tikai 22 gadi, kad kļuva par jaundibinātas kāzu aģentūras līdzīpašnieci. Drosmi devusi paļāvība, ka biznesa partneris ir jau pieredzējis uzņēmējs. Tiesa, jau pēc gada sadarbība tikusi pārtraukta, jo “nopietnam uzņēmējam mazais bizness nešķita pievilcīgs”, un Dace dibināja jaunu kāzu aģentūru viena pati. “Paralēli strādājot citā vietā, pati nopelnīju naudu pirmajam datoram,” atminas Dace. Piesaistīt klientus palīdzējusi iepriekšējā darba pieredze sabiedriskajās attiecībās un mārketingā.
Ne vecāki, ne kāds cits nav mēģinājis viņu, tik jaunu, atrunāt sākt savu biznesu, jo esot pieraduši, ka Dace arvien patstāvīgi pelnījusi savu naudu jau no pamatskolas laika. Dace uzaugusi ģimenē, kurā vecāki strādājuši vairāk par astoņu stundu darba dienu. “Iespējams, tāpēc arī es līdz pirmā bērna ienākšanai ģimenē vienmēr strādāju trīs darbavietās un katrā darīju ko pilnīgi atšķirīgu,” spriež Dace.
Studējot biznesu, Dace gan ir sapratusi, ka viņai nemaz nepiemītot “pareizā” biznesa domāšana. “Neesmu gatava riskēt – aizņemties finanses, lai realizētu kādus uzņēmuma izaugsmes plānus, vai ieguldīt naudu kādos citos uzņēmumos un no tiem gūt peļņu,” spriež Dace. Tie esot cita tipa uzņēmēji, kuri dibina uzņēmumu jau ar mērķi par labāko cenu to pārdot un sākt atkal ko jaunu.
Saprotams, izdevīgas cenas jāprot noteikt arī uzņēmumā, kas reizē ir hobijs. “Tas ir sarežģīti, jo kāzu organizēšana ir gan tehniskais darbs, gan radošais, un kā gan radošajam darbam noteikt cenu? No biznesa viedokļa pareizākais ir katram darbam aprēķināt summas, cik šis darbs izmaksā, un tad tam uzlikt peļņas procentu. “Iekšējais latvietis” to peļņas procentu nemāk un negrib likt, tomēr mīnusos neesmu gatava strādāt. Man nekad nav bijusi tirgus zemākā cena,” atklāj Dace.
“Bez blatiem neizdzīvot”
Ģimenes atbalsts iedrošinājis arī Ediju Veinbergu darboties privātajā biznesā. Kad piedzīvotās ekonomiskās krīzes dēļ bankrotēja uzņēmums, kurā viņš strādāja par būvdarbu vadītāju, Edijs ar kolēģi Ēriku Lebedoku, kā pats saka, “piespiedu kārtā” pārņēmuši uzņēmuma vadību. “Pirmos divus gadus nebijām SIA “Anzāģe” faktiskie īpašnieki, bet strādājām uz pilnvaras pamata. Darīju visu to pašu, ko iepriekš. Ar grāmatvedību un klientu piesaisti nodarbojās kolēģis,” stāsta Edijs. “Mēs tagad strādājam efektīvāk, ātrāk pieņemam atbildīgus lēmumus, meklējam optimizācijas iespējas,” teic Edijs un nosmej: “Omes priecājas, ka esmu valdes priekšsēdētājs, jo kolhoza laikā priekšsēdētājiem bija vara un teikšana.” Tie pensionāri, kuri par biznesa vidi stāsta šausmu lietas, gan esot tuvāk patiesībai. Par korupciju, nodokļu nemaksāšanu, spekulēšanu, negodīgu konkurenci. “Tā ir tikai aisberga redzamā daļa, ko pensionāri komentē,” spriež Edijs. Viņš neslēpj, ka arī paša uzņēmuma izaugsmē palīdzējuši blati. “Bez tiem šai sistēmā neizdzīvot. Blatu sistēma jau bija padomju laika kults! Mūsdienās to sauc par korupciju,” teic Edijs.
Cilvēcīgums biznesā
“Cilvēcīgums ir neatņemama laba biznesa sastāvdaļa,” pie šādas atziņas nonācis “Asketic” grafikas dizainers Aigars Mamis. Dizaina studija nav viņa paša uzņēmums, tomēr, tā kā darbinieku skaits mazajā biznesā nav liels, “esmu bijis klāt ļoti daudzos grūtos jautājumos un procesos. Radošajā industrijā ļoti liela nozīme ir tam, kā tu prezentē pats sevi – kāda ir tava valoda, kā tu izskaties, kādi ir tavi darbi, vai tu esi patīkams cilvēks, atsaucīgs, pieejams utt. Iepriekšējā paaudze, šķiet, tik daudz uz šiem aspektiem nekoncentrējās, bet mūsdienu kultūrā tie ir ļoti svarīgi faktori,” uzskata Aigars.
Zemapziņā – bailes no naudas
Indra Melbārde ir Personības pilnveidošanas centra Rīgā dibinātāja un direktore. Centrā var apgūt turīgu cilvēku domāšanas veidu un gūt ticību savām spējām sākt biznesu. “Godīgs bizness ir tad, kad ieguvējas ir abas puses. Ļoti svarīgi, lai uzņēmējs var godīgi atbildēt uz jautājumu – kāds citiem cilvēkiem ir labums no tā, ko tu dari?” saka I. Melbārde.
Mūsdienu latviešu jaunajai un vidējai paaudzei vecāki vai vecvecāki visbiežāk gan nav mācījuši labklājību veicinošu attieksmi pret naudu. Taču svarīgi ir apzināties, ka tieši “uzskati un pārliecība ir mūsu dzīves pavēlnieki”, teic I. Melbārde. Dažādu pārliecību iegūstam no vecākiem, personīgās pieredzes, autoritātēm, domu atkārtojumiem, reliģijām, ideoloģijām utt. Centrā tiek piedāvātas gan grupu, gan individuālas nodarbības, kurās māca metodi, kā sevi mainīt.
Uzskatus varot iedalīt pozitīvi virzošajos un ierobežojošajos. Piemēram, labklājību veicinoša pārliecība – “būt bagātam ir cienījami”. Turpretī pārliecība, ka “Latvijā labi nopelnīt nav iespējams”, zemapziņas līmenī ierobežo iespējas pelnīt. Cilvēki ar negatīviem uzskatiem par naudu nereti tikai attaisnojot savu nevēlēšanos darboties un arī bailes no naudas. Daudzu zemapziņā vēl aizvien ir bailes no lielas naudas. Tās sakņojas padomju laikā piedzīvotajā, kad tiem, kas dzīvoja pārticīgi, tika atņemta zeme, lopi, mājas, arī dzīvība. Vecāki ar šādu pieredzi savā dzimtā dažreiz pavisam neapzināti programmē saviem bērniem piesardzīgu neveiksminieka domāšanu, mācot: “Lielu naudu godīgi nopelnīt nevar” u.tml. Tā vietā vēlams jau no bērnības ieaudzināt pārliecību, ka dzīvot labklājībā ir cienījami, uzskata I. Melbārde. Noderīga būšot arī šāda pārliecība: “Es varu visu, ko patiesi vēlos”; “Ar cītīgu darbu un mērķtiecību ikviens var sasniegt labus rezultātus”; “Mīli naudu un nauda mīlēs tevi”; “Es redzu, kā mana nauda viegli pati sevi rada no jauna”; “Nauda nemitīgi dara mani labāku” utt.
Uzziņa
Aptauju dati liecina, ka biežākais šķērslis biznesa uzsākšanai Latvijā ir starta kapitāla trūkums. Tomēr ievērojamā daļā gadījumu cilvēkus attur arī ideju vai drosmes trūkums. Divreiz retāk traucēklis ir pārliecība, ka neesi “uzņēmēja tips”, liecina 2012. gadā “Swedbank” veiktais pētījums.
Lielākā daļa savu biznesa ideju lolo kultūras, mākslas vai izklaides sfērā, tirdzniecībā vai tūrismā, ēdināšanā, viesnīcu biznesā.
Viedokļi
Kāpēc jaunieši, kas studējuši uzņēmējdarbību, nesāk savu biznesu?
Daira, kura tūlīt pēc ģimnāzijas beigšanas sāka studēt Latvijas Universitātē ekonomikas un vadības zinības ar specializāciju tūrisma un viesnīcu vadībā, nonākusi pie slēdziena, ka savu biznesu neuzsāks, un arī tūrisma jomu ir pametusi. Pasniedzēji studiju laikā nav īpaši iedvesmojuši. Kāda pasniedzēja reiz teikusi, ka “tūrisma jomu izvēlas tikai tie, kam tas ir hobijs, darbs sirdij, nevis naudas pelnīšanai. Taču ar hobiju bagāts nekļūsi”. Daira par to pārliecinājusies, strādājot kādā nelielā viesnīcā, kas, sākoties ekonomiskajai krīzei, bankrotēja. Daira tagad strādā algotu darbu citā jomā. “Jūtos ļoti stabili, jo kompānija ir liela, viss ir oficiāli, darbība nav saistīta ar Latviju un jebkāda veida krīzi, kas te varētu rasties. Mums šobrīd apmaksā kursus, motivācijas pasākumus, ir laba apdrošināšana,” ar prieku teic Daira. Uzņēmēju nav arī viņas radu un draugu lokā.
Ilze pēc vidusskolas beigšanas izturēja lielu konkursu un sāka studēt prestižā augstskolā ekonomiku un uzņēmējdarbību. Tomēr studiju laikā gūtā darba pieredze ļāvusi laikus saprast, ka biznesa pasaulei viņa nederot. Ilzei darbā bija jāmeklē augsta līmeņa vadītāji uzņēmumiem, tomēr “tas process – uzplīties, vest sarunas, noteikt cenas – nedeva gandarījuma sajūtu”, teic Ilze. Nākamā pakāpe karjerā nozīmētu sākt pārdot, bet: “Neesmu pārdevējs. Pirmkārt, ir jābūt vēlmei pārdot un pārdot vairāk. Mana priekšniece toties bija riktīgi sirdī pārdevēja. Šķiet, tas ir tā kā ar harismu. Vieniem tā ir, citiem nav, bet kur rodas, neviens nezina.” Tagad Ilze nodevusies zinātnei pavisam citā jomā. Uzņēmēja ideāls viņai ir “atbildīgi, uz ilgtermiņu un ilgtspējību orientēti ideālisti ar sapni, kam nav materiāla daba”. Viņa ironizē par tiem, kurus motivē tikai vēlme – gribu jauno “Porsche”.
PAMĀCOŠI
No Kārļa Marksa izmantotajām atsaucēm grāmatā “Kapitāls”
Martins Luters: “Kas ņem vairāk vai labāku (nekā ir devis), tas ir augļotājs, un tas nozīmē, ka nevis pakalpojis, bet kaitējis viņš ir savam tuvākajam, kā tas notiek, zogot un laupot.”
No investora Roberta T. Kijosaki un Šāronas L. Lekteres grāmatas “Bagātais tētis, nabagais tētis”
“Trūcīgie ir mantkārīgāki par bagātajiem, jo tie tikai naudu taupa, ņem kredītus savu personīgo vēlmju apmierināšanai, kamēr bagātie vispirms dod kādu labumu citiem, un tērē savam labumam naudu tikai tad, kad saņemta peļņa no ieguldītā ar uzviju atpakaļ.”
No Kembridžas universitātes pasniedzēja Hadžūna Čanga grāmatas “Sliktie samarieši”
Ražotājs, kurš ir gatavs piedāvāt vislielāko kukuli, iespējams, ir visefektīvākais, jo spēs arī visvairāk nopelnīt. Korupcija var sekmēt valsts labklājību, ja tā rada darba vietas un ienākumus un ja peļņa netiek izsūtīta uz ārzemēm.
