Bizertas ielu kaķi – treknuļi ar dievišķu izcelsmi. Jura Lorenca vēstules no Tunisijas 0
Reiz pie vīna glāzes mans studiju biedrs Valdis pa pusei nopietni, pa pusei jokojoties izteica interesantu atziņu – viņš esot nonācis pie atklājuma, ka kaķi mūs, cilvēkus, novērojot. Un ne tikai novērojot, bet arī ziņojot par mums, vienkārši sakot – “stučījot”. Vienīgais, ko viņš vēl neesot sapratis – kam tieši.
Par šo atklājumu atcerējos Ziemeļāfrikas valstī Tunisijā, ostas pilsētā Bizertā pašā Vidusjūras krastā. Pilsētā ir bezgala daudz skaistu, labi barotu, koptu, par sevi pārliecinātu kaķu – bet pārsvarā tie ir klaidoņi. It kā klaidoņi, jo cilvēki par viņiem tomēr rūpējas.
Pietiek nosēsties uz kāda soliņa vecajā ostmalā, lai tuvākajā apkārtnē saskaitītu vismaz piecus kaķus. Sajūta ir tāda, ka līdzīgi novērošanas kamerām Eiropas pilsētu (un nu jau pat Latvijas mazpilsētu) ielās ārēji tik nevainīgie radījumi mani neuzkrītoši vēro. Viņu nodarbi var iztraucēt vienīgi ostā iebraucošas laivas troksnis (nāk zivis!) vai kāds vietējais, kurš ieradies ar cienastu. Vecāki kungi, sievietes, bērni, pat jauni puiši nereti apstājas, lai aplaimotu kundziņus ar kādu no mājām nestu cienastu, parasti cepta cāļa atliekām.
Tomēr lielākais gardums ir zivis. Tāpēc Bizertas kaķi cenšas koncentrēties pie ostas un tās apkaimē iekārtotajiem zivju restorāniem. Ja jūs apsēdīsieties pie galdiņa un pasūtīsiet ceptu zivi, varat būt droši – pēc tam, kad oficiants būs atnesis maltīti, galdiņu ielenks vismaz trīs kaķi. Drosmīgākais no tiem (parasti piemīlīga kaķenīte) pat uzdrošināsies negaidīti ielēkt pusdienotājam klēpī un ar uzstājīgu brēcienu pieprasīt savu tiesu.
Saprotams, pats galvenais kaķu pielūgsmes objekts, svētvietu svētvieta, katedrāle un altāris ir vietējais zivju tirgus. Tuvojoties tirgus paviljonam jūtams, ka mazo nerātņu koncentrācija strauji pieaug. Nav jau brīnums – tieši šeit ir viņu Meka! Līdzīgi kā cītīgi Muhameda mācības sekotāji zin lūgšanu laikus, tā Bizertas kaķi tikai viņiem vien zināmā veidā spēj prognozēt svaiga loma ierašanos. Tātad tomēr kāds ziņo!
Suņus Bizertā neredz. Acīmredzot kaķiem izdevies iestāstīt arābiem, ka suņi ir “sliktie”. Nav jau tā, ka šejienieši pilnīgi vairās no suņiem, nešķīsts dzīvnieks ir vienīgi cūka. Bet pajautājat jebkuram musulmanim, kāpēc viņi atšķirībā no suņiem uzskata kaķus par tīrīgiem dzīvniekiem, un saņemsiet pārliecinošus pierādījums. Pirmkārt, kaķi katru dienu mazgājas, otrkārt, pēc dabisko vajadzību nokārtošanas tie “novāc pēc sevis” un, treškārt – tie ēd tikai svaigu, nebojātu pārtiku.
Raugoties uz Bizertas kaķiem, nāk prātā vēl dažas ķecerīgas domas. Varbūt tieši šeit, Āfrikas ziemeļos, kaķi nav aizmirsuši, ka reiz bijuši dievi? Par to liecina arī lepnais, nekaunīgais, izaicinošais skatiens. Senā Ēģipte un tās kaķu kults taču nav tālu- ne laikā, ne telpā. Tāpat lasīts, ka kaķi esot inficējuši cilvēkus ar pagaidām vēl nezināmu vīrusu, kas liekot cilvēkam par tiem rūpēties. Ka murrāšana esot tikai manipulācija, tīkamas skaņas, ierocis, kas palīdzot veiksmīgāk pakļaut cilvēku. Šķiet gan, ka Bizertas kaķi savā iedomībā nenojauš, ka cilvēks var darīt daudz vairāk nekā piegādāt svaigas zivis. Piemēram – ieslēgt mājā apkuri (Bizertā tās nav), atvērt ledusskapi, nopirkt kaķu želejas paciņu.
Atstājot Bizertu un tās kaķus, šķiet, ka man izdevies atminēt noslēpumu, kam tieši ziņo kaķi. Ja viņi tiešām to dara, tad tikai citplanētiešiem.
