Stiprais stāsts: Pēteris zaudējis redzi un nu jau 30 gadus saimnieko bišu dravā 6
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zaudējis redzi, Pēteris Augstkalns iemācījās taisīt birstes, pīt grozus, izgāja masāžas kursus un apguva datorprasmes, bet pēdējos trīsdesmit gadus kopā ar dzīvesbiedri Veniju dzīvoja Tilžā un kopa lielu bišu dravu. Liela daļa no bagātās medus ražas vienmēr ievākta apkārtējos mežos. Mežs dāvā ne tikai sēnes, ogas un tējas. Bites mežā var savākt daudz nektāra.
Kopt bites pēc dzirdes
Pēteris stāsta, ka vislabāk medu bites nes mitrās vietās, kur kārkli, vīksnas, pūpoli, agrās, vidēji agrās un vēlīnās blīgznas. Arī visādi kārklu paveidi, citi garām skarām, citi īsākām. Ja labs laiks, kārkli vienmēr esot bišu pilni. Medus no tiem esot īpatnējs, tāds, ka viss strops smaržojot pēc kārkliem.
Vasarā lielu ražu dod meža avenes, kas aug izcirtumos. Taču zeme nedrīkst būt izžuvusi. Ja sauss, tad nekā. Liepas šogad medojušas, jo ziedēšanas laikā karsts neesot bijis. Kad sviežot liepu medu, tad visa māja smaržo gluži kā vasaras nakts dabas pilnbriedā.
Tad nu atlikušo novietni apvilkām ar stieplēm un pieslēdzām akumulatoram. Pārējās saimes izglābām. Citādi mežā labi, medus, kas ienāk no liepām, ozoliem, kļavām, īpaši stiprs.
Liepas, ozoli sāk ziedēt no augšas. Lēnām iet uz leju. Kad bites jau skan pašā apakšā, tad pēc divām dienām ziedēšana beidzas. Tas pats ar kļavām. No kokiem kļava ir pati pirmā, kas zied. Tikai bieži tajā brīdī tās trakās maija salnas. Viss smuki zied, bet bite netiek laukā no stropa. Kad ir silts un bites no koka uz stropu skrien kā pa trasi, tad pie skrejām var kaut vai pliks stāvēt.
Jebkurš koks dod arī izsvīdumu. No egļu izsvīduma medus ir iezaļgans. Ja to sajauc ar dzelteno medu, tad garša ir eleganta. Bet ne vienmēr bites izsvīdumu vāc, īpaši pilsētās. Par to pārliecinājāmies, kad liepu ziedēšanas laikā bites aizvedām uz Gulbeni.”
Protams, ka viens, neko neredzot, Pēteris ar bitēm gala netiktu. Tāpēc viņi strādā divatā ar sieviņu. Pēteris lielākoties visu cilā un nes, Venija kāpj pēc spietiem un dara visu, kas iespējams, lai saimes nespietotu.
Pēteris: “Pie stropiem ejam abi. Man ir kaltiņš, Venijai arī ir kaltiņš. Atlaužu medus rāmīti un pēc svara jau jūtu, vai tas jāņem nost vai jāatstāj stropā. Ar pirkstiem jūtu, vai tas ir aizvākots. Ja tā, tad tur arī bišu virsū ļoti maz. Tās strādā tur, kur vēl nav aizvākots.
Lai justu rāmīti, es strādāju bez cimdiem. Tā nu katrā novietnē kādas piecas tomēr iedzeļ.”
Protams, ka stāvokli saimēs Pēteris iemācījies noteikt arī pēc skaņas, kāda nāk no stropa: “Mans darbs – nocelt jumtu un visu noņemt nost, atbrīvot piekļuvi rāmīšiem. Kad noņemu sedziņu, tad dzirdu saimes darba sanoņu. Ja ir klusums, tad vai nu bites taisās spietot, vai jau ir izspietojušas. Ja nav mātes, tad ir tāds troksnis! Visas bites skaļi ārdās. Es uzreiz saprotu – tur mammas nav. Pieliek jaunu mammu klāt, otrā dienā klusums.
Kad Venija izlauž spieta kanniņas, viņa man dod paklausīties – šitā mamma nāks laukā, šitā nenāks. Tās kanniņas, kas labas, varam izmantot jaunu saimju veidošanai.
Gripu tā arī nenoķer
Bišu māšu pieniņu no tām kanniņām, kas stropā tikko aizvākotas, visu apēdu. Sākumā dienā nosūkāju kādas četras kanniņas, sāka reibt galva. Pēc tam pieradu. Kamēr ar bitēm ņēmāmies, nekad ar gripu netikām slimojuši. Visus trīsdesmit gadus. Varbūt tajā nozīme arī propolisa smaržai, kuru nepārtraukti ieelpojam.
Propolisu bites vāc ne tikai no eglēm un priedēm, bet arī no apsēm, bērziem un kārkliem. Vislabākais ir no skuju kokiem un bērziem. Vāc tajā brīdī, kad sāk augt pumpuriņš. Arī bitēm propoliss ir ziemas aptieka. Atkausē, cik vajag, un kopā ar medu ar to baro māti.”
Kā gan var izsviest medu, ko sanesušas 150 saimes? Ja vēl mājās saimniecība – gotiņa, zirgs, sakņu dārzs. Jā, pašiem savs sviests, savs siers, salāti, gurķi, taču tas viss prasa laiku. Pēteris: “Sākumā medu sviedām ar roku griežamā sviedē, visu dienu.
Es pasūtīju sviedi 42 rāmīšiem, bet kad atvedu, redzēju, ka neiet pa durvīm iekšā. Pārdevu citam biteniekam un gaidīju, kamēr mājai jaunas durvis uztaisīs. Tad man uzmeistaroja tādu sviedi, kurā iet 24 medus rāmīši. Ideāls variants. Pasūtījām augstumu, lai 40 litru kanna ietu apakšā, lai nav medus jātecina spainī. Tad jau bēda bija maza. Gaidu tik, kad Venija atvākos, un lieku iekšā. Kad vedekla palīdzēja, vienā dienā izsviedām kādu pustonnu, ja ne vairāk.”
Tonnu pārdod dienas laikā
Kā tad gājis ar medus pārdošanu? Pēteris teic, ka vienkārši: “Izsviežam pustonnu medus, salejam litra un trīs litru spainīšos, piekrāmējam busiņu un laižam – Rīga, Jelgava. Atbraucam mājās – tukšs. Iepriekš visiem pircējiem piezvanām, kad, kur un cikos būsim. Tur visas kundes, kas mūs pazīst no veciem laikiem, gaida rindiņā.
Sākumā cilvēki pirka pa druskai, bet, kad iegaršojās, tad – čiks un nav! Mēs jau arī pielabinājāmies, devām izgaršot un cenu laidām tādu draudzīgu. Tā, sākot ar jūniju, vedām pārdot katru mēnesi līdz pat novembrim. No mājām izbraucām četros no rīta, mājās braucām jau tad, kad spīdēja mēness. Visa diena pagājusi, bet viss bija iztirgots. Venijai ir tiesības, viņa var stūrēt arī septiņvietīgu busiņu. Pēdējos gadus gan vienā dienā to tūri vairs nepaveicām. Izgulējāmies pie radiņiem un mājās braucām no rīta.”
Pirms diviem gadiem Venija un Pēteris sapratuši, ka nu jau tās tonnas katru dienu cilāt paliek par grūtu. Pēterim uzdevusi mugura, arī pēc operācijas tā prasījusi atpūtu. Tā pamazām divas savas dravas novietnes pārdevuši, šī bijusi pēdējā vasara, kad “Lazdukalnu” pagalmā sanējušas bites. Atlikušās divas novietnes pārdevuši uzreiz, var teikt – vienā dienā. Viens puisis atbraucis no Siguldas un visus stropus ar bitēm tā arī nopircis un aizvedis. Paši tagad pārcēlušies dzīvot uz Jūrmalu, tuvāk mazmeitiņām.
Pazīstot Pēteri, skaidrs, ka viņš atkal apgūs kādu jaunu lietu, kas būs pa spēkam. Un Venija viņu šajā lietā atbalstīs.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.