Bitenieki jūtas bezspēcīgi. Kas apturēs bišu slepkavas? 4
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ko darīt biteniekam, kad no 240 stropiem puse pavasarī ir tukši? Bišu masveida bojāeja sasniegusi arī mūsu “zaļo” Latviju.
Pats lielākais vaininieks nav īpaši jāmeklē – tie ir sintētiskie pesticīdi jeb indes, ar kurām industriālie lauksaimnieki apstrādā savus laukus. Kas apturēs slepkavas?
Klusais pavasaris Sietiņsona dravā
Puse no dravas šoziem gājusi bojā Drabešu pagasta biteniekam Jānim Sietiņsonam.
“Šogad manā saimniecībā ir klusais pavasaris, jo no 240 ieziemotām saimēm 120 stropi bija tukši. Kur rudenī bites bija sagatavojušas barību, rāmīši skaisti piepildīti, viss tīrs un kārtībā, tagad uz stropa grīdas redzu pa kādai beigtai bitītei,” stāsta J. Sietiņsons.
Pieredzes trūkumu vai nemākulību biteniekam jau trešajā paaudzē ar 40 gadu stāžu nevarētu pārmest, arī ziema šogad lutinājusi, jo iztika bez straujām temperatūras svārstībām.
Viņš ir viens no pirmajiem bioloģiskās bišu saimniecības veidotājiem Latvijā, tīrumi un pļavas plešas vairāk nekā 300 hektāru platībā, taču tas dravu nav pasargājis no lielākā ienaidnieka – sintētiskajiem pesticīdiem.
Savus bišu stropus izvietojis 11 dažādās vietās trīs pašvaldību teritorijās, viena no pastāvīgajām novietnēm atrodas Sudas purva rezervātā.
Cik ironiski, bet tieši dabas aizsardzības teritorijā bitenieks uz savas ādas izjutis “ķīmisko ieroču”, kā viņš sauc sintētiskos augu aizsardzības līdzekļus, kaitējumu.
“Pa šiem gadiem vislielāko bišu saimes apdraudētību nācās sajust Gaujas Nacionālā parka teritorijā, kurā atrodas Sudas purva rezervāts, un pavisam vienkārša iemesla dēļ – blakus rezervātam dabiskās pļavas, kas tur bijušas gadu simtiem un tūkstošiem, pirms trīs gadiem uzara industriālais lauksaimnieks, kas izmanto sintētiskos pesticīdus. Vienā pavasarī rezervāta tuvumā jau redzi dzeltenu rapšu lauku, un tuvējo māju saimnieki man ziņo, ka pa lauku brauc miglotājs.”
Zaudējumi, ko bitēm rada “ķīmiskie ieroči”, nav vērtējami tikai neiegūtajos medus kilogramos vai izdevumos saimju atjaunošanai.
“Biškopība ar savu nepiesārņojošo ražošanu rada labvēlīgu iespaidu uz apkārtējo vidi, veicot apputeksnēšanas darbu, uzturot biodaudzveidību. Nav mums metodikas, kā to novērtēt. Ilustrācijai – lai bites varētu savākt 1 l medu, viņām vidēji jāapmeklē 10 miljonu ziedu.”
Ja kaut kādu iemeslu dēļ izzustu bites, pasaule piedzīvotu ekoloģisku katastrofu.
Par savas dravas atjaunošanu sākotnējā apjomā bitenieks nav pārliecināts – par daudz negatīvu ietekmju.
Bišu izzušanas sērga
Bišu zudumi dažādu kaišu un citu cēloņu dēļ notiek visā Latvijā, taču tikai pēdējos gados novērota tieši tā sauktā izzušanas slimība.
Trauksmes zvani no zinātnieku puses par saimju bojāeju globālos mērogos atskanēja jau 2000. gadu sākumā.
ANO ar cipariem apliecināja, ka cilvēku darbības dēļ bites cieš visvairāk – to skaits samazinās astoņas reizes ātrāk nekā citām zīdītāju, putnu vai reptiļu sugām.
Saimju bojāeju īpaši lielos apmēros pirmie piedzīvoja ASV biškopji.
Speciālisti to nosaukuši par bišu pazušanas sindromu, angliski Colony Collapse Disorder (CCD).Bišu izzušana izplatījās Eiropā, Austrālijā un citur pasaulē.
Statistika ir dramatiska – pērn ASV uzrādīja augstāko bišu saimju izzušanu pēdējo 13 gadu laikā, visā valstī bojā gājuši gandrīz 40% saimju.
Pagājušajā vasarā arī kaimiņos Krievijā tika novērota bišu nāve vēl nebijušos apjomos, visvairāk cietušie Kurskas apgabala bitenieki ziņojuši, ka bites vienkārši nokrīt beigtas pie stropiem.
Par vienu no būtiskākajiem bišu masveida izzušanas cēloņiem biškopji uzskata augu aizsardzības līdzekļu lietošanu.
Jaunākajā Latvijas bitenieku aptaujā* pesticīdu izmantošana industriālajā lauksaimniecībā ierindota nozīmīgāko biškopības problēmu saraksta pašā augšgalā.
“Trūkst no pesticīdu lietošanas brīvu vietu, lai izvietotu bioloģiski sertificētas bišu saimes. Kopumā Latvijā ir daudz labu biškopībai piemērotu vietu, bet to lidojuma attālumā (3 km) bieži vien ir intensīvi apstrādātas (miglotas ar pesticīdiem) monokultūras, kas stipri ierobežo gan bioloģisko biškopju attīstību, gan jebkuram biškopim samazina barības bāzi bitēm un kopumā nelabvēlīgi ietekmē bišu saimju attīstību, ziemošanu, jo bites nesaņem pilnvērtīgu uzturu ar dabas daudzveidīgo ziedputekšņu klāstu, kas nenoliedzami negatīvi ietekmē dažādus bišu saimju procesus ziemošanu, mūža ilgumu utt.,” savu viedokli pamato viens no aptaujas dalībniekiem.
Tādās pašas domās ir J. Sietiņsons: “Kaitējums notiek pakāpeniski, jo tu jau nevari uzskaitīt, cik no 40 līdz 60 tūkstošiem bišu stropā palikušas uz lauka miglošanas brīdī, cik ienesušas saindētu nektāru un no tā aizgājuši bojā bišu mazulīši – peri.
Tādas lietas jāpēta zinātniekiem, bet man kā praktiķim ir pilnīgi skaidrs, ka biškopība, īpaši bioloģiskā, nevar pastāvēt līdzās teritorijām, kurās strādā ar augu aizsardzības līdzekļiem – sintētiskajiem pesticīdiem.”
Pesticīdu pētniecība – nepilnīga un nepietiekama
Neatkarīgu zinātnieku pētījumu rezultāti parāda, ka galvenais medus bišu un citu kukaiņu samazināšanās cēlonis ir sintētiski pesticīdi, izzušanas slimībai papildus minot varrozes jeb bišu ērču un monokultūru jeb vienveidīgas barības bāzes ietekmi.
Ķīmiskās industrijas pārstāvji par vaininieci nosauc varrozi, apgalvojot, ka “ķīmisko ieroču” vaina pilnībā nav pierādīta, par ko liecinot pētījumu rezultāti, tiesa, viņi atsaucas uz pašu finansēto zinātnieku darbiem.
“Pesticīdu ietekme uz bitēm ir daudz plašāka, to pilnībā nav iespējams konstatēt standarta testu pētījumos,” skaidro pētniece Jana Simanovska.
Nepilnīgas izpētes dēļ lietošanai lauksaimniecībā joprojām tiek apstiprināti tādi līdzekļi, kuru kaitējums saskaņā ar apstiprinātām normām ir pieņemams, bet patiesībā tie rada daudz lielāku ļaunumu.
Par piemēru viņa min pesticīdu ietekmi uz bišu kāpuriem jeb cirmeņiem, kā tos parasti sauc paši bitenieki. Pesticīdu koncentrācija, kas pieaugušām bitēm nav letāla, kāpuram var negatīvi ietekmēt augšanu un attīstību.
“Ja kāpurs ar pesticīdu saskāries ar barību, tam, pieaugot kā bitei, būs sliktākas higiēnas prasmes, vājākas sekmes u. c. Šīs prasmes bitēm ir vitāli svarīgas, jo tām ir ļoti daudz jāmācās, lai izdzīvotu – orientētos teritorijā, savāktu ziedputekšņus un atnestu tos uz stropu u. c.
Ja bite sagādā mazāk barības, saime kļūst mazāk spējīga, tās kvalitāti ietekmē arī bites tīrība, taču šādas ietekmes sintētisko pesticīdu testos netiek skatītas, un es minu tikai aisberga maliņu.”
Saskarsme ar pesticīdiem letāli var beigties vientuļajām bitēm. Līdzekļu trūkuma dēļ Latvijā netiek pētīts savvaļas bišu stāvoklis, skaidro Latvijas Dabas fonda (LDF) jaunais padomes priekšsēdētājs Andrejs Briedis, līdz šim vairāk zināms kā fonda lauksaimniecības eksperts un Mētrienas pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Priežukalns” saimnieks un bitenieks.
Pētījumi citviet Eiropā, tostarp Vācijā un Lielbritānijā, un pasaulē rādot, ka problēmu pietiek – samazinājusies sugu daudzveidība – sugas izzūd un samazinās kukaiņu kopējā masa.
Latvijas Biškopības biedrības (LBB) vadītājs Armands Krauze stāsta par kādu krūmmelleņu audzētāju saimniecību, kas apputeksnēšanai izmanto pašu pavairotas vientuļās savvaļas bites.
Izrādās, ka tās savus kāpuriņus nebaro līdzīgi kā mājas bite ar peru pieniņu, bet izveido zemē šūniņu, kur iedēj oliņu un ievieto ar siekalām sajauktus ziedputekšņus, no kā pārtiek izšķīlies kāpurs.
“Kad krūmmelleņu audzētāju pavairotajām savvaļas vientuļajām bitēm bija pietuvojies rapšu lauks, ko lauksaimnieks regulāri apstrādāja ar augu aizsardzības līdzekļiem, liela daļa bišu aizgāja bojā un mellenes palika neapputeksnētas,” skaidro A. Krauze.
Gadījums parāda, ka industriālie lauksaimnieki ar augu aizsardzības līdzekļiem savvaļas bitēm un citiem apputeksnētājiem nodara nelabojamu kaitējumu. Mājas bišu saimes bitenieks atjaunos, bet savvaļnieku bojāeja ir neatgriezeniska.
Zemkopības ministrijā ar bitēm viss kārtībā
Pērn decembrī Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar Zaļā kursa programmu, taču konkrētu iniciatīvas “No lauka līdz galdam” un bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030. gadam plāno laist klajā šā gada maijā.
Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete stāsta, ka abu dokumentu saturs vēl nav zināms, bet kuluāros baumo, ka tajos paredzēts samazināt sintētisko pesticīdu un minerālmēslojumu lietojumu un likt lielāku uzsvaru uz bioloģisko lauksaimniecību.
EP paredzams sarežģīts trīspusējo sarunu process ar EK un dalībvalstīm, lai varētu panākt vienošanos.
Vai Latvijas biškopjiem un bioloģiskajiem lauksaimniekiem pavērsies zaļais cerību stars, grūti pateikt, jo līdz šim lielāko valsts atbalstu guvusi industriālā lauksaimniecība.
Tā uzskata arī LDF vadītājs A. Briedis: “Par pirmajiem neonikotinoīda** ierobežojumiem Zemkopības ministrijas (ZM) pozīcija bija noraidoša – mums tādus nevajag, jo Latvijā ar bitēm nav problēmu. Toreiz Saeimas deputāti nobalsoja par atbalstu ierobežojumiem.
Kad pēc pamatīgākas izpētes Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde apstiprināja, ka pesticīdi rada reālu draudu bitēm un jāierobežo to lietošana, pirmā Latvijas un ZM pozīcija bija – nē, mēs nevēlamies nekādus ierobežojumus, tas negatīvi ietekmēs ražošanu.
Notika brīnums, citas dalībvalstis iestājās par ierobežojumiem un Latvijai tas bija jāpieņem. No ZM puses esmu dzirdējis tikai un vienīgi ar ražošanu un ekonomiskiem aprēķiniem saistītus argumentus.”
LBB valdes priekšsēdētājs A. Krauze norāda uz ZM diskriminējošo attieksmi pret biškopības nozari kopumā, turklāt pēdējā gadā tā pasliktinājusies vēl vairāk, par piemēru minot kraso finansējuma samazinājumu agrovides pasākumiem.
Jaunajā plānošanas periodā nektāraugu audzēšanai piešķirti tikai 4,8 miljoni eiro, lai gan iepriekšējā tie bija 6 miljoni, bet bioloģisko saimniecību biškopji vispār palikuši bez atbalsta – iepriekš maksājumi bija 7 milj. eiro apmērā, tagad – nulle, skaidro biškopju līderis.
Dancis ap Teiču rezervātu
Daudz labāk neizskatās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Vai citādi tā gadiem ļautu Teiču dabas rezervāta aizsardzības joslā zemniekiem indēt visu ar sintētiskajiem pesticīdiem?
VARAM bezspēcību A. Briedis izjutis savā bišu dravā, kad atklājies, ka rezervāta ārējā aizsargjosla, kurā novietojis savas bišu saimes, nav pasargāta no indēm, ko lauksaimnieki smidzina tikpat sparīgi kā citur Latvijā.
2017. gadā uzrakstījis ministrijai vēstuli, sak, kā tas var būt, jo Teiču dabas rezervāta likums tur aizliedz lietot toksiskas un mutagēnas vielas un to produktus? Tikai pēc ilgāka laika ierēdņi tikuši skaidrībā, ka Latvijā neviens nezina, ko nozīmē toksisks un mutagēns.
Sasaukuši darba grupu, pagājis pusotrs gads, kamēr kopā ar Valsts augu aizsardzības dienestu nonākuši pie jaunas teksta redakcijas, līdz pagājušajā rudenī beidzot izsludināja likuma grozījumus Valsts sekretāru sanāksmē.
“Rokasbremzi norāva Zemkopības ministrija un Zemnieku saeimas lobijs, iesaistot Madonas pašvaldību un vietējos zemniekus, un likuma grozījumi palika gaisā karājoties,” piebilst “Priežukalnu” bitenieks.
Vēl šodien nav nekādu izmaiņu – apliecināja vēstule no ministrijas: “Lai rastu kompleksu risinājumu, pašlaik tiek gatavots jauns likumprojekts un Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātais netiks tālāk virzīts.”
Bitenieki jūtas bezspēcīgi
Ministru kabineta noteikumi par augu aizsardzības līdzekļu lietošanu nosaka, ka, izmantojot bitēm kaitīgus pesticīdus, bišu dravu īpašnieki, kuru saimes ir reģistrētas un atrodas divu km rādiusā, par to lietošanu jābrīdina trīs dienas iepriekš.
Jau pieminētajā aptaujā uz jautājumu “Vai saņemat brīdinājumu par bitēm kaitīgu pesticīdu izmantošanu?” tikai 10,2% bitenieku atbildējuši apstiprinoši.
“Šis ir viens no daudzajiem Latvijas likumu pantiem, kurš ir tikai un vienīgi uz papīra (vismaz manā reģionā).
Un, tiklīdz par tā piemērošanu reālajā dzīvē tiek uzdoti nepatīkami jautājumi, tā no ķīmisko lauksaimnieku puses ir dzirdami iebildumi par zaļo radikāļu centieniem iznīcināt Latvijas lauksaimniecību,” atbildē raksta aptaujas dalībnieks.
Statistika apliecina, ka pesticīdu lietošana Latvijā pieaug, rēķinot patēriņu uz hektāru, savā reģionā atrodamies pirmajā trijniekā kopā ar igauņiem.
Kaimiņi veikuši interesantu pētījumu, kas atklāj tiešmaksājumu saistību ar dažādām vides problēmām – jo vairāk saņem maksājumus no ES, jo vairāk naudas iegulda pesticīdos un citās ķimikālijās.
“Lielajiem zemniekiem neinteresē ne vabole, ne kurmis, ne bite, tikai nauda. Kad saimnieks atbrauc skatīties savus tīrumus, no mašīnas ārā nekāpj, pat logu neatver (..), bail pašam noindēties, (..) bet zeme jau tagad ir nedzīva, nav tur vairs dzīvu būtņu,” vēl kāda aptaujas dalībnieka novērojums.
Bitenieki jūtas bezspēcīgi, sevišķi, ja bišu saimes atrodas vairākās vietās, jo nav jau iespējams izsekot līdzi, ja pēc pesticīdu lietošanas kaut kas ar bitēm notiek, atzīst A. Krauze.
Kad par iespējamo pārkāpumu saimnieks ziņo Valsts augu aizsardzības dienestam, mēdz būt gadījumi, ka darbinieki pie bitenieka vispār neatbrauc, jo nevēlas iesaistīties strīdā.
“Tāpēc aicinu biteniekus un industriālos lauksaimniekus sazināties, uzturēt kontaktus, lai nenonāk līdz strīdiem un sodiem,” spriež Biškopības biedrības vadītājs.
J. Sietiņsons ir skeptisks, pats pieredzējis, ka kopīgu valodu atrast neizdodas. “Saindēta ir šo cilvēku domāšana, jo galvenais mērķis ir vairāk hektāru un tonnu, un nekas viņus neapturēs.”
Dānijā – pesticīdu nodeva
“Labos piemērus var atrast, taču to nav daudz, lielākoties tie nāk no lauksaimniekiem, kas nonākuši bezizejas situācijā,” stāsta A. Briedis.
Viens no industriālās saimniekošanas upuriem, kurš vairs nav varējis atļauties lielās izmaksas agroķīmijas – pesticīdu, minerālmēslu u. c. – iegādei, zināms ASV vidienē, Dakotā***. Grūtības radījuši postoši laika apstākļi ar krusu un sausumu vairākas sezonas pēc kārtas.
Saimnieks nav pilnībā pārtraucis izmantot pesticīdus, tomēr būtiski tos samazinājis, atteicies no zemes aršanas un ieviesis augu daudzveidību ar vismaz 10 līdz 20 augu maisījumiem līdzšinējo monokultūru vietā.
Saimniecības ražība krietni uzlabojusies un pārsniegusi vidējos rādītājus reģionā.
Par nelielās Itālijas Alpu pilsētiņas Malsas iedzīvotāju sparīgo cīņu ar pesticīdiem varēja lasīt “Mājas Viesa” 23. aprīļa numurā.
Malsiešu stāsts apliecina, ka industriālo lauksaimnieku un sintētisko pesticīdu ražotāju pretspēks būtu gandrīz vai nepārvarams, ja bioloģiskie lauksaimnieki nesadotos rokās ar pārējo pašvaldības sabiedrību un vietējo varu.
Kā valsts izcēlusies Dānija, ieviešot pesticīdu nodevu. Aprēķinos viņi ņem vērā ietekmi, kādu rada pesticīds. Dāņi uzskata, ka efekts ir panākts, lauksaimnieki augu aizsardzības līdzekļus lieto apdomīgāk un mazākos apjomos.
Sistēmas maiņa – sākam ar Gaujas Nacionālo parku?
Visticamāk, bišu boajāejas radīto ekoloģisko katastrofu efektīvi varētu novērst, mainot līdzšinējo zemkopības modeli uz integrēto vai vislabāk – bioloģisko, taču šis ceļš vēl tāls, jo viena daļa industriāļu ne vēlēsies, ne arī spēs pietiekami ātri pārorientēties.
Arī A. Krauze uzskata, ka zemniekiem ir jāvirzās integrētās lauksaimniecības virzienā.
Viņš novērojis, ka jau tagad prātīgākie saimnieki tā vietā, lai akli sekotu pesticīdu ražotāju vadlīnijām, izvērtē, kas laukam patiešām vajadzīgs.
Latvijas biteniekiem un bioloģiskajiem lauksaimniekiem ļoti palīdzētu Zemkopības ministrijas politikas maiņa par labu Eiropas Savienības iniciatīvām kaitīgo pesticīdu aizliegšanā, nevis cīņa pretējā pusē kopā ar “fārmfūd”, kā žargonā tiek sauktas industriālo lauksaimnieku un farmāciju kompānijas, kas ražo kaitīgos pesticīdus, atzīst biškopju līderis.
“Process ir sācies,” spriež bitenieks J. Sietiņsons un par piemēru min pagājušajā rudenī Siguldas zaļā dzīvesveida festivālā “GreenFest” apspriesto ieceri – Gaujas Nacionālajam parkam jākļūst par teritoriju, kurā pielieto tikai bioloģiskās saimniekošanas metodes.
Ideja nav palikusi tikai kā skaisti vārdi – maija beigās Cēsu pašvaldība rīko attālinātu tikšanos ar Siguldas pašvaldību, Vidzemes plānošanas reģionu, Dabas aizsardzības pārvaldi un Siguldas Zaļās villas kvartāla entuziastu grupu, lai spriestu par turpmākiem soļiem.
Cēsnieki ideju jau paspējuši izvērtēt nesenajā prāta vētras saietā par pilsētas attīstību, kur tā guvusi lielu atsaucību.
“Viss sākas ar vēlmi un ticību idejai, tad procesi var sākties. Skaidrs, ka tas būs pārmaiņu ceļš ap 7 līdz 10 gadu garumā, pārejai jānotiek pakāpeniski un jābūt pamatotai, ko ar šo stratēģiju iegūsim,” skaidro Cēsu mērs Jānis Rozenbergs.
Pats idejai ticot, tā ir īstenojama, taču jārēķinās ar nopietnu pretestību.
Ko varam darīt mēs paši – ikdienā ar saviem maciņiem balsot par bioloģiski audzētu produkciju, sekot līdzi politiķu vārdiem un darbiem, kā arī tūlīt pat pēc šā raksta izlasīšanas parakstīt petīciju “Glābsim bites un lauksaimniekus!” (lasīt uzziņā. – I. P.).
EP deputāti Sandra Kalniete un Ivars Ījabs uzskata, ka ir vērts to darīt.
“Šī iniciatīva ir sabiedrības spiediens uz politiķiem un Eiropas institūcijām jautājumos, kas kādai cilvēku grupai šķiet svarīgi. Ja tiks savākti miljons parakstu un septiņās dalībvalstīs būs nepieciešamais atbalstītāju skaits, tad Eiropas Komisijai (EK) iesniegtais priekšlikums būs jāvērtē.
Vērtēšana ilgs sešus mēnešus, un pozitīvā gadījumā sekos likumdošanas process. Līdz šim četras iniciatīvas ir izskatītas, no kurām divām EK pašlaik izstrādā likumdošanas priekšlikumu, bet deviņas citas tiek vērtētas.”
* Aptauju un intervijas ar aptuveni 400 biteniekiem 2019. un 2020. gadā organizēja un apkopoja Ekodizaina kompetences centrs, pateicoties “Global Greengrants Fund” finansiālam atbalstam.
** Eiropas Savienības valstis vienojās no 2019. gada aizliegt āra apstākļos izmantot trīs neonikotinoīdu grupas augu aizsardzības līdzekļus – tiametoksamu, imidakloprīdu, klotianidīnu –, jo zinātnieki pārliecinoši pierādīja, ka šo līdzekļu lietošana kaitē bitēm. Latvija balsojumā atturējās.
*** Vairāk informācijas: https://brownsranch.us/
Uzziņa
Kas ir pesticīdi
Pesticīdi (latīņu: pestis — ‘slimība’, caedo — ‘nogalināt’) ir ķīmiskas vielas, kuras izmanto lauksaimniecībā, lai apkarotu kaitēkļus, uzveiktu augu slimības, kā arī dažādus parazītus un nezāles.
Pesticīdus sīkāk dala herbicīdos (iznīcina nezāles), insekticīdos (pret kukaiņiem), fungicīdos (pret patogēnajām sēnītēms), rodenticīdos (pret siltasiņu dzīvniekiem, galvenokārt pret kaitīgajiem grauzējiem) un tamlīdzīgās grupās.
Lielākā daļa pesticīdu ir indīgi, tie var saturēt arī sterilizatorus, kas izraisa kaitēkļu un nezāļu neauglību.
Ko vari darīt tu? Paraksti petīciju “Glābiet bites un lauksaimniekus”!
Līdz šā gada septembrim jāsavāc viens miljons parakstu Eiropas mēroga kampaņas “Glābiet bites un lauksaimniekus!” petīcijas atbalstam, kas aicina līdz 2035. gadam pakāpeniski izskaust sintētiskos pesticīdus.
Eiropas pilsoņu iniciatīva aicina Eiropas Komisiju izstrādāt tiesību aktu priekšlikumus, lai:
1. Līdz 2030. gadam pakāpeniski samazinātu sintētisko pesticīdu lietošanu ES lauksaimniecībā par 80%, sākot ar visbīstamākajām vielām, un līdz 2035. gadam pilnībā atbrīvotos no sintētiskajiem pesticīdiem;
2. Atjaunotu dabiskās ekosistēmas lauksaimniecības platībās, lai lauksaimniecība kļūtu par nozīmīgu virzītāju bioloģiskās daudzveidības atjaunošanā;
3. Veiktu lauksaimniecības reformu, par prioritāti izvirzot maza apjoma, daudzveidīgu un ilgtspējīgu lauksaimniecību, atbalstot nekavējošu agroekoloģiskās un bioloģiskās lauksaimniecības prakšu attīstību un nodrošinot neatkarīgu, lauksaimnieku zināšanās balstītu apmācību un pētniecību pesticīdu un ĢMO nesaturošas lauksaimniecības jomā.
Ja izdosies savākt vienu miljonu parakstu un septiņas dalībvalstis būs kvalificējušās kā atbalstītājvalstis, Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam kampaņas prasības būs jāņem vērā un jāizstrādā atbilstoši likumi. Lai kvalificētos par atbalstītājvalsti, Latvijai jāsavāc seši tūkstoši parakstu.
Parakstu var iesniegt:
• Elektroniski latviešu valodā: https://ldf.lv/lv/glabiet-bites-un-lauksaimniekus
• Elektroniski kampaņas mājas lapā: https://www.savebeesandfarmers.eu/
• Uz parakstu lapas, kuras var saņemt Ekodizaina kompetences centrā Rīgā, Elizabetes ielā 8-4.
Kampaņu uzsāka 90 organizācijas no 17 ES valstīm. Latvijā to atbalsta Ekodizaina kompetences centrs, Latvijas Dabas fonds un Pasaules Dabas fonds.
