“Izglītības sistēmai būtu jācenšas ieaudzināt lielāku drosmi sabiedrībā.” Saruna ar LDDK priekšsēdētāju Andri Biti 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jauna slota tīri slauka – šo teicienu varētu piemērot jaunajam Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) priekšsēdētājam, veiksmīgajam zivrūpniekam un SIA “Karavela” līdzīpašniekam Andrim Bitem. Kurā virzienā tiks slaucīts – par to viņš stāsta sarunā ar “Latvijas Biznesu”.
Kāds, jūsuprāt, ir pašreizējais Latvijas Darba devēju konfederācijas stāvoklis?
A. Bite: Manuprāt, organizācijai ir ļoti liels potenciāls, kas ne vienmēr tiek pilnībā izmantots. Proti, ne vienmēr tiek panākts, ka darba devēju viedokli nevis vienkārši uzklausa, bet arī ņem vērā, pieņemot tos vai citus lēmumus.
Kā gatavojaties panākt uzlabojumu šajā ziņā?
Esmu optimists un ceru, ka izdosies panākt pārmaiņas. Jāatzīst, ka ne visi konfederācijas biedri šo optimismu ir saglabājuši. Kā tieši? Pirmkārt, atrodot tos jautājumus, kuros LDDK sakrīt viedokļi ar pārējiem valdības sociālajiem partneriem – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru (LTRK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību – un dodoties cīnieties par tiem vienotā frontē.
Jāsaka uzreiz – šādi jautājumi, kuros mūsu viedokļi ir vienoti, pastāv. Pirmkārt, tas ir jautājums par darbaspēka nodokļu slogu. Šajā jautājumā mēs ļoti atpaliekam no kaimiņvalstīm, ar kurām investīciju piesaistes jautājumos mēs vienmēr konkurējam.
Nodokļu sloga ziņā esam stabili reģionālie līderi šā vārda negatīvajā nozīmē; esam arī piektā dārgākā valsts investoriem Eiropas mērogā.
Tas nav tikai uzņēmēju izmaksu vai peļņas jautājums, kā to bieži uztver. Tas, ka uzņēmēji neproporcionāli lielu daļu par precēm un pakalpojumiem saņemtās naudas nomaksā valstij nodokļos, nozīmē arī to, ka kāds saņem mazāk – vai nu darba ņēmēji saņem mazākas algas, vai uzņēmēji saņem mazākas dividendes, vai arī uzņēmumi mazāk iegulda attīstībā.
Visi šie aspekti ir svarīgi, taču konkrētajos apstākļos, kad ir milzīgs spiediens uz darba tirgu un algu lielumu, galvenie cietēji ir darba ņēmēji – tieši viņi tiek aplaupīti visvairāk ar Latvijas nodokļu politiku. Proti, ja izdotos nodokļu politiku koriģēt un uzņēmumu rīcībā paliktu vairāk naudas, lielākā daļa šīs naudas aizietu tieši algu palielināšanai. Tieši tādēļ šajā jautājumā sakrīt darba devēju un arodbiedrību intereses, ņemot vērā arī gaidāmo inflāciju un naudas pirktspējas samazināšanos.
Šajā jautājumā ceru uz LDDK un pārējo sociālo partneru vienotību, piesaistot arī Pašvaldību savienību, sarunām ar valdību un rezultātu. Jāatzīst arī, ka šajā jautājumā jāpaveic mājas darbs, iepriekš modelējot iespējamos ieguvumus un zaudējumus valstij, jo, manuprāt, Latvijas uzņēmēju organizācijas nedaudz slimo ar to, ka prasa kaut ko no valsts, nepiedāvājot gatavus rīcības modeļus un seku analīzi un cerot, ka šo darbu paveiks Finanšu ministrija. Laiks pierādījis, ka nepaveic vis. Tādēļ jāmaina taktika – jāpaveic mājas darbs pašiem un jāiet pie valsts ar piedāvājumu, no kura nevar atteikties.
Vai spējat iesēsties valdības krēslā un izprast, kādēļ par darbaspēka nodokļiem tiek daudz runāts un šīs runas ilgst vismaz jau desmit gadus, bet maz darīts?
Domāju, ka spēju gan. Valsts rīcībā īstermiņa intereses prevalē pār ilgtermiņa ieguvumiem. Diemžēl man jāsaka, ka šāda izvēle lielā mērā saistīta ar finanšu ministra Jāņa Reira personību, kas pēdējos vēlēšanu ciklos bijis ļoti tuvs valsts finanšu vadībai.
Negribu slēpt savu personisko viedokli, kuram gan pievienojas arvien vairāk dažādu uzņēmēju un organizāciju, ka Reira kunga kandidatūra valsts finanšu vadībai nav piemērota.
Nu, nedrīkst būt tā, ka viens no galvenajiem valsts ministriem, no kura attieksmes atkarīga tik daudzu dažādu projektu virzība, ir tik arogants cilvēks, ka vispār netiekas ar tiem, kuri ģenerē nodokļus, no kuriem dzīvo valsts.
Esmu bijis LTRK padomē jau ilgāku laiku, un LTRK biedri Jāni Reiru personiski pēdējos gados nav redzējuši ne reizi. Tas pats ar dažādām pārtikas uzņēmumu federācijām, kurās esmu darbojies. Uz visiem aicinājumiem tikties Finanšu ministrija atsūta padomnieku Intu Dālderi, kurš atsevišķos jautājumos ir kompetents, taču lielākā mērogā nav vis. Ar to arī viss dialogs beidzas.
Otrs valsts lēnīguma iemesls ir drosmes trūkums, kas raksturīgs ne tikai valsts pārvaldei, bet arī Latvijas sabiedrībai kopumā. Drosme nozīmē spēju riskēt un pieņemt, ka reizi pa reizei gadās neveiksme. Mēs to redzam, piemēram, tajā, ka Latvijā ir maz uzņēmēju, kuriem kalkulēts risks ir ikdiena. Taču politiskās drosmes trūkums nozīmē to, ka politiķi dod priekšroku kārtējā vēlēšanu cikla veiksmīgai pārdzīvošanai, nevis valstij nozīmīgu reformu veikšanai.
Drosmes trūkuma blakusparādība ir arī ārkārtīga sabiedrības neiecietība pret neveiksmēm. Nedod dievs kādam politiķim vai ierēdnim kļūdīties – viņu noēdīs bez sāls.
Arī uzņēmējdarbībā sabiedrība nespēj pieņemt to, ka bankrotu piedzīvojis uzņēmējs pēc kāda brīža var atkal nodarboties ar uzņēmējdarbību. Pasaules vēsturē vispār reti kuram ir izdevies kļūt par veiksmīgu uzņēmēju, pirms tam nepiedzīvojot bankrotu. Bet Latvijā tos, kuri bankrotēja 2008. gada krīzes laikā, kas, atgādināšu, nesākās Latvijas uzņēmēju problēmu dēļ, joprojām bankās nevēlas redzēt.
Varbūt arī valsts atturīgās attieksmes pamatā ir iepriekšējās neveiksmes, piemēram, šobrīd tiek dažādi vērtēti uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) reformas rezultāti?
Dēvēt UIN reformu par neveiksmi ir ļoti pāragri. UIN reforma, kas tika veikta, samazinot šo nodokli, uzņēmumiem pilnīgi likvidēja nepieciešamību pēc nodokļu menedžmenta, un pieņemu, ka tam bija pozitīvs fiskālais efekts. Jā, pagaidām nav sasniegts publiski deklarētais reformas mērķis – lielāki uzņēmumu ieguldījumi pamatkapitālā – taču te jāatgādina, ka tas ir ilgtermiņa mērķis, bet pēdējos divos gados, Covid-19 krīzes laikā, uzņēmumiem ir bijušas citas prioritātes, nevis ieguldījumi pamatkapitālā.
Neskaitot darbaspēka nodokļus, kādu jautājumu risināšanu LDDK šobrīd izvirza kā prioritārus?
Darbaspēka pieejamību kā tādu, kas sevī ietver jautājumu par izglītību un viesstrādniekiem. Izglītības sistēmai būtu jācenšas ieaudzināt lielāku drosmi sabiedrībā un, protams, labākas lietišķo priekšmetu prasmes.
Kas attiecas uz viesstrādniekiem – nekad neesmu slēpis, ka uzskatu tos par pilnīgi nepieciešamiem Latvijas ekonomikai un valstij ir vajadzīga kontrolēta, taču krietni brīvāka nekā šobrīd politika to piesaistei.
Esam pārāk mazi, lai no samērā štruntīgas izejas pozīcijas pēkšņi kļūtu par valsti, kurā visi nodarbotos ar augstajām tehnoloģijām. Lai tā notiktu, jānotiek dabiskam evolūcijas procesam, kurā no liela skaita mazo uzņēmumu izveidojas vidējs skaits vidējo uzņēmumu, bet no tiem – daži lielie uzņēmumi.
Problēma tā, ka iztrūkst pirmais evolūcijas posms – liels skaits mazo uzņēmumu. Šī iztrūkuma galvenais iemesls ir cilvēkresursu trūkums.
Mēs paši, “Karavela”, jau sen sadarbojamies ar viesstrādniekiem, un varu pateikt to, ka ir ļoti patīkami sadarboties ar cilvēkiem, kuriem ir skaidrs mērķis – nopelnīt naudu – un kuri zina, ka pēc kāda laika viņi atgriezīsies mājās. Viesstrādnieku piesaiste Latvijas ekonomikai ir neizbēgams process, no tā izvairīties nevarēs. Kavēšanās šīs politikas veidošanā nozīmē tikai to, ka viņi būs jāved no tālākiem reģioniem.
Daļēji viesstrādnieku piesaistes jautājumu šobrīd risina karš, taču jāsaka, ka no Covid-19 krīzes mēs neko daudz mācījušies neesam. Bēglim, kas bieži vien atbraucis tikai ar to, kas mugurā, no brīža, kad viņš reģistrējas, līdz brīdim, kad viņš drīkst sākt strādāt, paiet trīs četras nedēļas, vēl divas nedēļas prasa konta atvēršana bankā.
Manuprāt, krīzes situācijā visām šīm procedūrām nevajadzētu aizņemt vairāk kā dažas dienas. Reālajā dzīvē tieši tā arī notiek – mēs ņemam viņus darbā, ļaujam strādāt un paralēli kārtojam formalitātes, taču, no formāla likuma viedokļa raugoties, mēs tos pārkāpjam.
Ņemot vērā, ka vienu krīzi strauji nomainījusi otra, kādas ir LDDK prioritātes tieši šo īstermiņa problēmu risināšanā?
Pirmkārt, veidot kaut ko līdzīgu Reformu virzības komitejai, kāda pastāvēja Valda Dombrovska valdību laikā, kurā kopīgi darbojas valdība un lielākie sociālie partneri, kurai būtu pilnvaras pieņemt lēmumus un īstenot tos.
Esam situācijā, kad gadiem ilgi būvētā kārtība ir sabrukusi un nepieciešama strauja pārorientācija. Nepieciešams ātri pārskatīt dažādus noteikumus, kas miera laikā funkcionēja gluži pieņemami, bet tagad vairs ne. Lielie jautājumi visiem ir skaidri – enerģētiskā politika, nodokļi, bēgļu politika. Uzņēmējiem nepieciešama skaidrība – vai visiem jāiet vasarā zāģēt malku vai tomēr varam cerēt, ka kaut kādi energoresursi būs pieejami.
Tāpat nepieciešams apturēt visus pasākumus, kas šobrīd palielina inflāciju, piemēram, obligātās biodegvielas piedevas pievienošanu, kas sadārdzinās degvielu un izņem no pārtikas tirgus zināmu daudzumu eļļas.
Visbeidzot, neskatoties uz valdības pretestību šim jautājumam, un jāsaka, arī es pats līdz šim esmu bijis PVN samazināšanas pārtikai pretinieks, tomēr jārisina jautājums par pārtikas pieejamību, jo rudenī mūs gaida milzīgs inflācijas lēciens pārtikas cenu ziņā, 50–100% apmērā. Mani sauc par panikas cēlāju, bet signāli pārtikas nozarē ir tādi, kādi ir, un agrāk tie bijuši precīzi. Būšu tikai priecīgs, ja šoreiz kļūdīšos, bet pagaidām optimismam pamata nav.
