Balvu novada saimnieki Zaikovski savas audzētās bišu mātes un jaunās saimes arī eksportē 9
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aivaru un Inesi Zaikovskus no Balvu novada Kubuļu pagasta dēvēt par klasiskiem biteniekiem laikam tomēr nebūtu īsti pareizi un arī daudzkārt par vienkāršu.
Lai gan pēdējos gadus desmit viņu ģimenes mājā “Māras” praktiski visi ar dravniecības nozari saistītie darbi ir kļuvuši par viņu ikdienu, abiem balveniešiem aiz muguras nu jau ir seši gadu desmiti, uz kuriem tagad var atskatīties ar ļoti daudzslāņainu, raibu, arī pasaules plašumos gūtu pieredzi, lai šodien varētu teikt – bagāts ir tas, kuram pietiek!
Pirms trīsdesmit gadiem notikusī savas valsts atgūšana un iekārtu maiņa laulātajiem pienākusi pašos spēka gados. Stratēģiskais mantojums – četri bērni – jau bija laisti pasaulē, un pāris bezbailīgi meties iekšā tolaik lielākajā izaicinājumā – biznesā.
Aivars Balvos un pilsētas apkaimē to darījis tik nopietni, ka izbraukumos pa savu uzņēmumu objektiem devies ar automātiem bruņotu policistu pavadībā – lai nebūtu jāmaksā reketieriem.
Absolvējis universitāti kā tirdzniecības ekonomists, straujš un apņēmīgs, vienmēr principiāls, iespējams, arī tad, kad labāk būtu bijis vienoties par kompromisu.
Toreiz pietrūka piesardzības
“Aivars Balvu mērogam lielajā biznesā noturējās līdz 1996. gadam. Nopietni konditorejas un pārtikas ražošanas cehi, plašs tirdzniecības tīkls, tiem laikiem moderna kafejnīca Lāču dārzā pie Balvu viesnīcas ar tematiskiem mūzikas vakariem nedēļas nogalēs utt. Idejas skrēja pa priekšu naudai, ja mēs būtu noturējušies, iespējams, sanāktu kas līdzīgs kā “Liepkalnos”, ko tagad redzam pie Pļaviņām.
Bet biznesa lietās ar viņu bija grūti vienoties – arī man bija strīdi, un īsi pirms viņa uzņēmumu bankrota es jau biju izveidojusi savu konditorejas ražotni blakus Balvu autoostai, vadīju 15 darbinieku kolektīvu,” atminas Inese.
Šobrīd laikam vienīgā ēstuve “Nāc un ēd” Balvos, kas pārdzīvojusi arī pandēmiju, ir agrākās Aivara “impērijas” maza atlieka, kurā joprojām kalpojot viņa gādāta ēdienu siltā vitrīna.
Inese pārtikas un tirdzniecības biznesā noturējusies divtik ilgāk par vīru – bez finanšu saistībām no malas, ar lielāku apdomību un arī mazāku švunku mērogos, kaut gan bijuši savi veikali nemaz ne tik tuvajā Rekavā, Baltinavā, Tilžā, Rugājos un citur. Pēdējo bodi slēgusi vien 2004. gadā.
“Atceros, ka tā baidīšana ar visādām ES normu prasībām pielika punktu arī manam uzņēmumam. Lai visu izpildītu, noteikti bija jāņem aizņēmums. Padomāju – nu, kam man tas? Lai viss beigtos tāpat kā Aivaram? Viņam tie banku procenti taču bija nesamaksājami! Mums visiem tolaik trūka normālas uzņēmējdarbības pieredzes, elementāras piesardzības,” atceras Inese.
Paši Anglijā un bērni – pa pasauli
Astoņi gadi. Tik ilgs bijis periods, kad pāris Latvijā un savās mājās iegriezies tikai epizodiski. Bērni – kur kurais. Jaunākais Jānis kopā ar viņiem pa jaunajām dzīvesvietām, vecākie – arī ārvalstīs mācībās vai jau savā dzīvē.
Balvi un “Māras” arī tajā dzīves posmā tomēr palikuši kā tāds pasaules centrs un nabassaite, kas nevienu brīdi tā arī nav bijusi pārgriezta.
Paši tikmēr pa darbiem angļu zemē – Aivars ātri vien uzkalpojies uzrauga amatos dārzniecības darbu kompānijās.
“Mājās mūs abus atveda pienākums pret vecākiem – nekad sev nepiedotu, ja mūža pēdējos gadus ar viņiem nebūtu kopā. Arī dēlam Jānim beidzās mācības koledžā, un mēs nolēmām atgriezties Balvos pavisam, skaidri apzinoties – darba jomā atkal viss būs jāsāk no gala,” stāsta Inese.
Šobrīd Inesei un Aivaram jau ir deviņi mazbērni, no kuriem pieci tagad dzīvo Latvijā, bet četri – ārzemēs.
Pie bitēm caur galdniecību
Arī Anglijas periodā Zaikovsku mājā visus gadus bijis viens stropiņš, kura saime, praktiski nekopta, brīnumainā kārtā tomēr izdzīvojusi.
Meklējot saistošu nodarbošanos pēc atgriešanās, Aivars vispirms tomēr nolēmis izmēģināt laimi galdniecībā, ar speciālas valsts nodarbinātības programmas atbalstu tiekot pie iekārtām tolaik 2000 latu vērtībā.
Saņemtā granta noteikumi bijuši ļoti stingri, Inese divus gadus palīdzējusi rakstīt mājās iekārtotās darbnīcas atskaites, kamēr Aivars specializējies koka bišu stropu un rāmīšu izgatavošanā.
“Mārām” kaimiņos dzīvojot pensionēts biškopis, kurš kā skolotājs Zaikovskus mudinājis mest mieru tai dēlīšu pucēšanai un nopietni pievērsties biškopībai.
Aivars sācis lasīt speciālo literatūru, pat vēlreiz sēdies skolas solā – vienu gadu mācījies biškopību Vecbebru tehnikumā. Kā individuālais komersants “Panga” gadā saražo līdz divām tonnām medus.
Tomēr finanšu apgrozījumā medus esot tikai tāds kā blakusprodukts, jo galvenā ienākumu daļa nākot no bišu māšu un jauno saimju audzēšanas.
Bites ceļo pa pastu
Pēdējos divos gados “Panga” vērā ņemamā daudzumā iegūst augstvērtīgo bišu māšu peru pieniņu. Tas esot ekskluzīvs produkts, ko lietojot pret organisma novecošanos.
Atliek vien pieminēt, ka britu karaliskajā ģimenē to regulāri lietojot karaliene Elizabete gadu noguruma mazināšanai, un citu reklāmu šim dārgajam produktam nemaz nevajag.
Ar stingru un regulāru kontroli Zaikovski savas dravas notur bioloģiskas biškopības statusā, lai gan vēl šopavasar Jelgavā notikušajā biškopju konferencē esot izskanējis, ka tieši Rēzeknes un Balvu novadā bioloģiskajiem biškopjiem lauksaimniecības ķimikāliju dēļ esot visgrūtākā situācija.
Pērn šīs problēmas izpētē Aivars Latvijas dalībnieku grupā piedalījies ES deviņu valstu zinātniski pētnieciskā pasākumā, no savām dravām regulāri dodot dažādas analīzes.
Viņu bizness biškopībā tomēr esot tieši bišu māšu audzēšana. Šai lietai jau no paša sākuma esot starptautisks piesitiens, jo, piemēram, tādas pieprasītas bišu rases kā “somu itālietes” (uz “itāļu” rases bāzes Eiropas ziemeļos selekcionēta šķirne) ciltsmateriālu varot dabūt tikai Somijā.
Šogad pieprasījums pēc bišu mātēm esot trīskāršojies. Pārsvarā šo viņu pakalpojumu izmantojot Latvijas nelielās dravnieku saimniecības, taču šogad bišu mātes un arī jaunās saimes esot sākuši eksportēt uz Lietuvu un Igauniju.
Cilts materiālu Aivars iepērk ne tikai no Somijas, bet arī citiem labākajiem Eiropas selekcionāriem: iepirktā bišu māte dēj oliņas, no tām izšķiļas cirmeņi, ko pārpotē mākslīgās šūniņās, ko nodod tālāk izaudzēt savām bitēm. Smalks un pacietīgs darbs.
Šogad, rēķinoties ar lielo bišu māšu pieprasījumu, Zaikovski izmanto arī oriģinālu inkubatoru, kas līdzvērtīgs mikroklimatam bišu saimē (+34 grādi pēc Celsija un 50–60% mitruma), ko Aivars uzkonstruējis pats.
Jaunajā saimē bišu mātei jānokļūst triju dienu laikā, un tās speciālos krātiņos adresātiem nosūta pa pastu.
“Šajā ziņā “Latvijas Pasts” mums tiešām strādā lieliski! Balvu nodaļā noteikti esam paši lielākie kukainīšu pārvadātāji. “Latvijas Pasts” ir vienīgais, kuram tiešām varam uzticēties arī karstajos laika apstākļos, jo ir bijusi nelāga pieredze, ka, izmantojot alternatīvos pasta sūtījumus, mūsu bitītes tajās metāla kastēs sadeg,” pieredzē dalās Inese.
Progresīva sala, nevis aizmirstais reģions!
Kamēr tā runājamies ar saimnieci, pagalmā no kārtējās bišu inspekcijas iebrauc pats saimnieks.
Manā ieskatā viņa ikdienas darba grafiks vasarā ir pilnīgi nenormāls: ceļas četros no rīta, tad raujas līdz kādiem vieniem, stunda divas pusdienām, nelielai atpūtai, tad atkal rosība vismaz līdz “Panorāmai”, un ap desmitiem jau naktsmiers.
“Tagad – piedod – nav laika!” nosaka Aivars, nozūdot darbistabā un sākot darboties ar bišu māšu krātiņiem. Saprotu, ka tā nav nekāda poza. Līdz divsimt bišu saimēm vienam cilvēkam esot robeža, pie kuras noteikti jāapstājas, un Aivars to ir sasniedzis.
Taču tas, protams, vēl nav viss. Biškopība ir nozare, kur visu laiku kaut kas jāatjauno, jāpielabo, jātaisa no jauna, jālāpa, un tas nozīmē, ka diezgan daudz darba ir arī ziemas mēnešos. Taču no kāda aprīļa līdz pat oktobrim iet pavisam traki.
Kamdēļ tā rauties? Aivaram jūlijā klāt arī oficiālie pensijas gadi. Gribu aprunāties ar Zaikovskiem arī par jaunajiem nodokļiem, kas stājušies spēkā šomēnes, ievērojami ietekmējot individuālā komersanta darbību.
“Esmu priecīgs par Kariņa valdību un tās ieceres atbalstu! Tāpat esmu pateicīgs Dombrovska valdībai, ka tā iepriekšējās finanšu krīzes laikā ieviesa mikrouzņēmuma nodokli, kas mums pēc atgriešanās no ārzemēm ļāva nostāties uz kājām.
Taču tagad nodokļi bija jāmaina, un tie joprojām ir sakarīgi! Ja tos nevar samaksāt, jāmaina nodarbošanās. Es labāk ar prieku maksāju nodokļus valstij, nekā atkal dzīvoju Latvijā, kāda tā bija 90. gadu sākumā, kad man visa nopelnītā nauda bija jāatdod mafijai un banku procentiem!” kodolīgi izsakās Aivars Zaikovskis un atkal aizsteidzas savos dravnieka darbos.
Zaikovski ir pārliecināti, ka nedzīvo nekādā aizmirstības reģionā. Progresīva vieta noteikti esot Viļaka, un ne velti tās pārstāvis tagad vadīs jauno novadu, bet laukos tāda kā liela nākotnes sala noteikti esot zemnieku saimniecība “Kotiņi” – piemērs saimniekošanā visai Latvijai.
Arī Zaikovsku dravniecība noteikti ir tāda sala, un cerams, ka nav tālu tie laiki, kad visas šīs salas izaugs un saplūdīs vienā progresīvā Latgales reģionā.
