Bišu gatavotie profilakses līdzekļi jeb Ko iegūstam no dabas dotajām antibiotikām? 0
Nevar paļauties tikai uz veiksmi, cerot, ka izdosies izvairīties no vietām, kur cirkulē gripas un citi vīrusi. Drošāk ir atbilstoši sagatavoties, stiprinot organisma aizsargspējas.
Viens nodarbojas ar ziemas peldēšanu, cits vingro un ēd ķiplokus, vēl kāds pēc apiterapeita ieteikuma profilaktiski lieto medu ar ziedputekšņiem, bet dzīvojamā istabā pakāris bišu sedziņu.
Putekšņi un bišu maize
“Lizocīma saturs medū un ziedputekšņos ir svarīgs produktu bioloģiskās aktivitātes raksturlielums, izmantojot bišu produktus kā ārstniecības līdzekļus.
Ienesot medū un ziedputekšņos lizocīmu, ko izstrādā bišu organisms, bites nodrošina ziemojošo saimi ar olbaltumvielu, kurai piemīt svarīga loma nespecifiskās imunitātes nodrošināšanai,” savā pētījumā par medus kvalitāti atzīst Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģiju fakultātes docents Fredijs Dimiņš, norādot, ka pavisam ziedputekšņos atrasti vairāk nekā 30 enzīmi.
Lizocīms ir enzīms, kuram ir svarīga loma organisma antibakteriālajā aizsardzībā, tas ir arī augos, piemēram, kāpostos, mārrutkos, rutku sulā.
Bez tiem ziedputekšņu sastāvā ietilpst arī ūdens, ogļhidrāti, B grupas vitamīni, minerālvielas, fermenti, hormoni.
Pierādīts, ka 100 g ziedputekšņu satur tikpat daudz pilnvērtīgu olbaltumvielu, cik 500 g liellopu gaļas vai septiņas olas.
Latvijas Biškopības biedrības, Latvijas Apiterapeitu biedrības un Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas audzēkņu veiktais pētījums, kura mērķis bija izzināt ziedputekšņu ietekmi uz asins bioķīmiskajiem rādītājiem, pierādīja, ka ziedputekšņu lietošanas kursa ilgumam jābūt vismaz trīsdesmit dienas vai pat ilgāk. Tāpat arī nav būtiskas atšķirības, vai tos lieto sausā veidā vai pirms lietošanas izšķīdina ūdenī.
Speciālisti iesaka ziedputekšņus lietot pa tējkarotei dienas pirmajā pusē,
bet pastiprinātas slodzes laikā var atļauties apēst arī divas tējkarotes. Gripas un augšējo elpceļu vīrusu laikā no rīta papildus tējkarotē ar cukuru iepilināt 25–30 pilienus propolisa spirtā, jo tam piemīt spēcīga pretmikrobu un pretvīrusu iedarbība.
Bišu maize ir bioloģiski aktīvāka forma par ziedputekšņiem, jo tā veidojas fermentācijas procesa rezultātā. “Bites, vācot nektāru, aplīp ar ziedputekšņiem, kurus tās nes uz stropu un ievieto šūnās. Pateicoties pienskābei, sākas rūgšana un izveidojas bišu maize.
Tas ir produkts, kuru bites izmanto, lai barotu savus bērnus.
Ziedputekšņos ir vairāk olbaltumvielu nekā bišu maizē, savukārt bišu maizē – K vitamīns, kura nav ziedputekšņos,” stāsta ģimenes ārste un apiterapeite Ilona Radziņa. Profilaktiski ziedputekšņus un bišu maizi var lietot pamīšus viena divu mēnešu kursa veidā. Ja cilvēks jau sasirdzis, bišu maize lēnām jāizkausē mutē, lai bioloģiski aktīvās vielas ātrāk uzsūktos.
Rīgas Stradiņa universitātes Zāļu formu tehnoloģijas katedras pasniedzēja Irēna Daberte pirms vairākiem gadiem pētījusi Latvijas reģionos savāktās bišu maizes fizikālās un ķīmiskās īpašības. Viņas secinājumi: bišu maize, to pareizi glabājot, ilgi saglabā savu pretmikrobu iedarbību, antioksidatīvo un imūnmodulējošo aktivitāti.
Tā stimulē cilvēka ķermeņa aizsargspējas, normalizē vielmaiņu, uzlabo audu reģenerāciju, fizisko un garīgo noturību.
Tai ir pozitīva ietekme uz aknām, nervu un endokrīno sistēmu. Bišu maize ir efektīva un vērtīga, jo tā ir daļēji raudzēta, tādēļ organisms to spēj labāk izmantot.
Lai bioloģiski aktīvās vielas saglabātos, bišu maize jāsargā no gaismas un karstuma iedarbības – zināms, ka jau 40 °C tā sāk zaudēt savu vērtību. Ja bišu maize ir rūgta, negaršīga, to nedrīkst lietot, jo, iespējams, tā jau sākusi bojāties un pelēt.
Dabas dotas antibiotikas
Propolisu mēdz dēvēt par dabiskām antibiotikām, jo tas spēcīgi iedarbojas uz dažādiem mikrobiem, sēnītēm un citiem mikroorganismiem, ne jau velti bites to izmanto stropa dezinficēšanai. Aptiekā var iegādāties visdažādākos propolisa preparātus: tabletes, pilienus, ziedes, aerosolus, taču specializētajos biškopības produktu veikalos pārdod arī propolisa gabaliņus.
Tos var košļāt tāpat vai gatavot spirta vai eļļas izvilkumu.
Tiem, kuri mēdz bieži slimot, propolisu ieteicams lietot 1–3 mēnešus kursa veidā pa pārdesmit pilieniem. Ja lieto propolisa šķīdumu eļļā, ieteicamā deva ir viena tējkarote stundu pirms vai stundu pēc ēšanas.
Ja negribas pirkt propolisa tinktūru aptiekā, to var gatavot pats. Izpētīts, ka tā ir bioloģiski aktīvāka, ja izmantots 60–80% spirts. Ja izmanto 96%, to atšķaida ar ūdeni proporcijā 8 pret 2. Smalki saberztu vai samaltu (lai to izdarītu, tas vispirms jāpatur ledusskapī) propolisu sajauc ar spirtu vēlamajās attiecībās, pēc tam ielej tumšā stikla pudelē un ļauj 14 dienas nostāvēties, vairākas reizes dienā sakratot.
Pēc tam izkāš caur marli vai sietiņu un glabā tumšā vietā. Nedrīkst arī aizmirst par aromterapiju – gan pirtī, gan mājā aizgaiņājot slimību izraisītājus ar bišu sedziņām (ar propolisu piesātināti auduma gabali, ar kuriem biškopji stropā apsedz kāres).
Ja augšējo elpceļu infekcijai pievienojies bronhīts, uz krūtīm var likt bišu vaska aplikācijas. Ūdens peldē sasilda vasku līdz 43–45 °C temperatūrai, uzpilina uz tā 10–30 pilienus 20 vai 30% propolisa šķīduma spirtā un ļauj ievilkties.
Virsū uzliek līdz 40 °C sasildītu sāls maisiņu un apsedz ar dvieli. Šim nolūkam var izmantot šķidrā vaskā iemērktu, bet pēc tam atdzesētu auduma salveti, kuru vēlāk var izmantot atkārtoti. Pirms lietošanas to atkal sasilda un klāj uz slimās vietas.
