No nevainīga oda koduma līdz nāvējošai trakumsērgai! Bīstamākie vīrusi Latvijā 1
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ik gadus Latvijā tiek ievesti kādi bīstami vīrusi no eksotiskām valstīm. Ja, mainoties klimatam, Latvijā ienāks arī dienvidiem raksturīgas dzīvnieku un kukaiņu sugas, tiem līdzi uz palikšanu var ienākt arī infekcijas. Otrdienas LA.LV vēstījām par dažādiem vīrusiem, ko pārnēsā ērces. Ko cilvēkam bīstamo vīrusu katalogā ienes odi, grauzēji un plēsēji?
Eiropas ziņu kanāls “Euronews” aprīlī ziņoja par satraucošu tendenci.
Arvien plašāk Eiropā izplatās tā dēvētais Āzijas tīģermoskīts jeb baltpunktu ods
(latīniskais nosaukums Aedes albopictus; “albopictus” – baltpunktu, balti krāsotais). Un šī ziņa neparādās pirmo reizi. Ar katru gadu šī asinssūcēja izplatības ģeogrāfija paplašinās. Bet pārnēsāto vīrusa infekciju sortiments nudien iespaidīgs: Zikas vīruss, Denges vīruss, čikunguņjas vīruss, Rietumnīlas vīruss un pat dzeltenais drudzis.
Atšķirībā no Zikas vīrusa vai Denges drudža dzeltenajam drudzim gan ir izstrādāta efektīva vakcīna. Tomēr Latvijā ar to vakcinēti pavisam nedaudz cilvēku, kas ceļo uz valstīm, kur iebraukšanai obligāta dzeltenā drudža vakcinācijas pase. Kopumā ik gadus pasaulē ir ap 200 tūkstošiem saslimšanas gadījumu ar dzelteno drudzi, bet 30 tūkstošos gadījumu inficētās personas no šīs slimības mirušas.
Zikas vīruss raksturīgs tropiskiem apgabaliem, bet Rietumnīlas vīruss no Ziemeļāfrikas jau spējis atrast sev jaunu izplatības areālu Amerikas Savienotajās Valstīs. Turklāt tas noticis par spīti tam, ka sākotnēji amerikāņu speciālisti šo iespēju uzskatīja par mazticamu un pārāk teorētisku. Tagad tas ir vadošais odu pārnēsāto slimību izraisītājs ASV un nelielai daļai (aptuveni vienam no 150 cilvēkiem, saskaņā ar ASV Slimību kontroles dienesta datiem) attīstās smaga, dažkārt fatāla slimības gaita.
1999. gadā Ņujorkas Centrālparks kļuva par lokāla Rietumnīlas vīrusa uzliesmojuma perēkli.
59 cilvēki saslima ar encefalītu, no tiem 7 – mira. 2012. gadā Rietumnīlas vīrusa uzliesmojums notika Teksasā.
Denges drudzis arī Latvijā
Ņujorka ir populārs ceļamērķis arī Latvijas ceļotājiem, bet Ēģipte tāda bijusi jau labu laiku. Vai infektologi atpazītu pat šādas – Latvijai neraksturīgas – slimības kā Rietumnīlas vīrusa sirdzēju, tam atgriežoties mājās?
“Protams, pietiek cilvēkam inficēties jebkurā pasaules daļā, lai kur tas atrastos, viņš vienas diennakts laikā var nonākt Latvijā,” atzīst RSU Infektoloģijas katedras vadītāja Ludmila Vīksna, bet uzsver: “Atpazīšanai ir noteikti algoritmi. Tajos svarīga vieta ir pacientu aptaujāšanai.
Tikko mēs noskaidrojam, ka pacients atlidojis no kādas eksotiskas vietas, tā mūsu domāšana uzreiz pārslēdzas,
kas varbūt pat ne vienmēr ir labi, uz šīm eksotiskajām vietām un mūsu zināšanām par to, kas tur ir tāds, kā mums nav, un sakrīt ar simptomiem un sūdzībām, kas ir pacientam. Tādēļ varu diezgan droši apgalvot, ka spējam tās diagnosticēt.”
Ja tīģermoskīts līdz Latvijai pat nav ticis, tas nenozīmē, ka arī tā pārnēsātās slimības Latviju nesasniedz. Piemēram, Denges vīruss – izklausās pārāk eksotiski. Taču tā inficēšanās gadījumi ik gadus tiek reģistrēti arī Latvijā. Atliek tikai ieskatīties Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra statistikā.
Pērn vien Latvijā bijuši 11 Denges drudža gadījumi (2018. gadā – 13).
Tas, protams, nieks, salīdzinot ar 250 ērču encefalīta gadījumiem. Turklāt tāpat kā ērču encefalītam, arī Denges drudzim var būt subklīniski gadījumi, kad cilvēks vispār nekādas slimības pazīmes neizjūt. Toties, gluži kā ar ērču encefalītu, var būt arī ļoti smagi klīniski gadījumi. Un vissmagākā izpausme arī šī vīrusa gadījumā būs hemorāģiskais drudzis un Denges šoka sindroms.
Jāuzmanās arī no parastā oda
Tomēr pat Latvijā izteikti plaši izplatītais parastais ods (Culex pipiens) var pārnēsāt arī ļoti smagas slimības, tostarp jau iepriekš minēto Rietumnīlas vīrusu, Japānas encefalītu un pat Senluisas encefalītu, kuru retumis reģistrē pat Kanādā. Lielām bažām gan iemesla neesot.
“Tur būtu nepieciešams vismaz viens slimnieks ar konkrēto saslimšanu, piemēram, Rietumnīlas vīrusu.
Parastais ods patiešām ir bieži sastopams. Ja atrastos kāds saslimušais, tad ods ar diezgan mazu varbūtību varētu slimību pārnest citiem. Tāpēc ka, pirmām kārtām, viņam būtu jāatrod tieši cilvēks, jo šis ods sūc asinis arī dzīvniekiem un putniem. Un cilvēks jau nu nav tas, kas tā vienkārši ļaus sevi odam sūkt, viņš tomēr atgaiņājas,” skaidro LU asociētais profesors, biologs Voldemārs Spuņģis.
Ir gan vēl divi apstākļi, ko apsvērt.
Inficēti odi teorētiski var veidot lokālu populāciju daudzstāvu māju pagrabos tur, kur augsts gruntsūdens un pagrabā sakrājas ūdens.
V. Spuņģis ir veicis arī šādus – pagrabu odu – apsekojumus, tomēr būtiski riski nav identificēti.
Malārijas risks
Toties Latvijā ir pat četras malārijas odu ģintī ietilpstošas sugas. Klimatam kļūstot siltākam un cilvēkiem daudz ceļojot, var būt risks, ka šāds ods tiek pie iespējas sūkt inficētas personas asinis. Tad ods kļūtu par bīstamās slimības izraisītāja – malārijas plazmodija rezervuāru (malāriju neizraisa vīruss, bet gan īpašs vienšūnis – plazmodijs).
Arī profesore L. Vīksna, kas kopumā Latvijai neraksturīgu slimību ienākšanas risku vērtē kā mērenu, malārijas izplatīšanās risku tomēr izceļ. “Malārija varētu uztraukt, it īpaši, ja turpinās klimata pārmaiņas augstākas temperatūras virzienā. Ne velti Pasaules veselības organizācija starp trijām svarīgākajām infekcijām minējusi malāriju, HIV un tuberkulozi.”
Profesors V. Spuņģis mierinājumam gan bilst, ka malārijas odu sugas Latvijā raksturīgas tieši lauku apvidiem, nevis pilsētām. Un, ja arī ods sadētu oliņas un rastos kāpuri kādā dīķī, daudz lielākas iespējas, ka tos visus notiesātu zivis; ar to tad arī infekcijas tālāka aprite būtu apturēta.
Rūsganā strupaste un hantavīruss
Gan smaga un potenciāli letāla plaušu forma, gan hemorāģiskā drudža un nieru traucējumu forma var būt arī hantavīrusu izraisītai saslimšanai. Savu nosaukumu hantavīrusi ieguvuši no Hantas ciemata nosaukuma Korejā, kur pirmo reizi reģistrēja šāda izraisītāja radītas saslimšanas uzliesmojumu.
Atbildot uz jautājumu par to, cik nozīmīgs izraisītājs varētu būt hantavīruss, profesore L. Vīksna saka: “Tā jau var aizrunāties ļoti tālu, tomēr uzskatu, ka mums vienmēr jāņem vērā praktiski visas infekciju slimības. Turklāt arī grauzējus var atvest ar kuģiem.
Hantavīruss ir viens no hemorāģiskajiem drudžiem, par kuriem mēs studentiem mācām.”
Diemžēl hantavīruss Latvijā nav tikai teorija, bet gan reāla epidemioloģiskā un klīniskā prakse. Hantavīrusiem arī citviet doti apdzīvoto vietu nosaukumi, kuros šī slimība reģistrēta. Tā Slovēnijā tā saukta par dobravu (Dobravas ciems), bet Somijā par pūmalu (Pūmala ciems).
Kā Somijā, tā arī Latvijā hantavīrusam viens pārnēsātājs un slimības avots – grauzēji. Jo īpaši rūsganā strupaste. Latvijā ļoti plaši izplatīta. Tāpat tā sastopama arī dzeltenkakla peles un meža ciršļu populācijā. Atcerieties par bīstamām slimībām, ja ar plikām rokām ņemat sava lauku kaķa atnesto medījumu… Tomēr daudz bīstamāks ir cits šīs slimības avots.
Visi Latvijā reģistrētie inficēšanās gadījumi ir vietējas izcelsmes un riskam pakļauti gan lauku iedzīvotāji, piemēram, siena talkās, gan arī vasarnieki, tīrot ziemā vien peļu apdzīvotas vasarnīcas un bēniņus.
Uzmanīgi ar bēniņu tīrīšanu!
Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģei Antrai Bormanei hantavīrusa vārds nemaz nešķiet svešs vai neparasts:
“Mums ir pūmala, kas cirkulē grauzējos. Un to var dabūt dažādos veidos. Kaut vai vācot sienu tur, kur bijuši dažādi grauzēji. Vecās klētīs.
Tie mums ir katru gadu un vietējie gadījumi. Ja cilvēks nepiesargājas, ieiet kādā klētī, kur veic tīrīšanu. No grauzējiem jāuzmanās ne tikai tādējādi, ka viņi varētu būt piesārņojuši pārtiku vai traukus, pārskrienot pāri, vai ar savu urīnu vai fekālijām, bet arī tur, kur ir siena vai citi putekļi. Tur šie grauzēju izdalījumi var disperģēties gaisā, un šādā veidā tos arī var ieelpot.”
Un šī nu ir īstā reize, kad atcerēties par to, ka (vismaz līdz Covid-19 ažiotāžai) respiratori un sejas maskas bija nopērkami katrā būvmateriālu veikalā. “Ja jāstrādā tādos apstākļos, tad noteikti tas jādara cimdos. Un, ja ir arī putekļi gaisā, tad darbi jāveic maskā vai respiratorā.
It īpaši tīrot vecas vietas, kur noteikti ir skraidījuši grauzēji. Un noteikti arī jāveic dezinfekcija. Visparastākais un efektīvākais dezinfekcijas līdzeklis ir veļas balinātājs, kurā ir hipohlorīds. Tas jāpievieno ūdenim, ar ko veic tīrīšanu,” iesaka A. Bormane.
Trakumsērga izskausta, bet…
Pateicoties Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) mērķtiecīgai darbībai, Latvijā pilnībā izskausta trakumsērga. Tiesa, vienmēr ir risks, ka pāri robežām no citām valstīm pārstaigā kāds plēsējs, kura organismā ir rabdovīrusi – cilvēkam vienmēr letālas saslimšanas izraisītāji.
Diemžēl vēl tikai pērn Latvijā – Daugavpilī – no trakumsērgas ļoti smagā nāvē mira kāda sieviete.
Šo gadījumu vēl traģiskāku vērta tas, ka smagās slimības sirdzējai ārsti nespēja uzstādīt trakumsērgas diagnozi, kaut gan visi mediķi par to tiek mācīti.
Šajā gadījumā inficēšanās nebija notikusi Latvijā, bet gan ceļojuma laikā Nepālā, kur netālu no viesnīcas sievieti esot sakodis kucēns. Trakumsērgas īpatnība ir ilgais inkubācijas laiks. Veicot vakcināciju tūlīt pēc inficēšanās, organisms pagūst izstrādāt antivielas, līdz kamēr vīruss izpaudīsies.
Tādējādi vīruss tiek apsteigts un cilvēks izārstējas. Diemžēl šoreiz tā nenotika. Galu galā sieviete mira psihiatriskajā slimnīcā, jo trakumsērgai raksturīgās izpausmes (bailes no ūdens, nespēja uzņemt šķidrumu un pat norīt siekalas) ārsti uzskatīja par psihiskas kaites, nevis neārstējamas infekcijas slimības izpausmi.
Vai varam būt droši, ka ārsti spēs atpazīt daudz eksotiskākas saslimšanas, ja tie nespēja konstatēt trakumsērgu?
Infektoloģe, profesore L. Vīksna gan nepiedalījās Daugavpils gadījuma konsīlijā, tomēr, komentējot šo gadījumu, viņai ir savi secinājumi. “Ja neiedomājas par konkrētu slimību, tad diagnosticēt nevar, jo nenozīmē attiecīgu izmeklējumu. Tā bijusi ārstu lielākā problēma, koncentrējoties uz neiroloģiskajām izpausmēm, domājot par kaut ko citu, ne infekcijas slimību. Otra problēma – vajadzēja vairāk konsultēties vienam ar otru, un tad jau gan kāds iedomātos. Tomēr arī tas neizmainītu šīs slimības iznākumu.”
Kurš sargā Latvijas robežas no vīrusiem?
“Saucam par ātrās uzraudzības sistēmu un mūsu cilvēki to dara ikdienā – seko līdzi visiem ziņojumiem par notiekošo pasaulē,” skaidro PVD Uzraudzības departamenta direktores vietnieks Edvīns Oļševskis. Runa galvenokārt par Eiropas Komisijas sniegto informāciju. Tajā 24 stundu laikā parādās informācija par dzīvnieku slimībām. Šādu informāciju sniedz arī Pasaules dzīvnieku veselības organizācija.
Tāpat ir arī īpaša programma neskaidru gadījumu epidemioloģiskajai izmeklēšanai. “Tās ietvaros visi neskaidri gadījumi tiek izmeklēti. Protams, ja mums par to tiek paziņots,” skaidro E. Oļševskis.
Paziņošana – tas ir lielākais klupšanas akmens. Diezin vai katrs zina, ka, uzduroties mežā atrastam dzīvnieka līķim, par to jāziņo valsts mežu dienestam. Vai cilvēki dzirdējuši, ka par to jāziņo? “Hmm… nu, jā. Tur varbūt pietrūkst zināšanu. Protams, plaša informācija ir bijusi par mežacūku līķiem. Tas varbūt plašāk zināms.”
E. Oļševskis arī atgādina par cilvēku atbildību – slimam nedoties pie lopiem. Cilvēks pats var inficēt dzīvniekus. Bet vēlāk šī infekcija var atgriezties cilvēku populācijā. Tā, piemēram, 2009. gada cūku gripas vīruss vairākās valstīs kļuva par nopietnu problēmu. Pandēmija skāra visu pasauli.
