Māris Zanders: Bīstamie reālpolitiķi 16
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts prezidents, 3. oktobrī vērtējot Saeimas vēlēšanu rezultātus, intervijā TV raidījumam “900 sekundes” atzīmēja, ka “divas trešdaļas un pat vairāk [vēlētāju] ir nobalsojušas par demokrātiskā spektra partijām. Tās ir tās partijas, kas ir valstiski orientētas, domā un rūpējas par valsti un stāv uz Satversmes ievadā noteiktajām vērtībām. .. No šīm partijām tiks veidota nākamā koalīcija.”
Dzirdētais nepatika ZZS vienam no līderiem Armandam Krauzem, kurš nākamajā dienā intervijā TV raidījumam “Rīta panorāma” pārmeta Egilam Levitam šādu ievēlēto dalīšanu “valstiskās” un “nevalstiskās”. Lai gan, matemātiski rēķinot, nav īsti skaidrs, kādēļ zaļie zemnieki vispār attiecina uz sevi izteikumu par mazāk nekā trešdaļu jaunievēlētajiem, tomēr skaidrs arī, ka Levita skaidri noraidošā attieksme pret Aivaru Lembergu kā ZZS kandidātu premjera amatam komplektā ar prezidenta pausto, ka koalīciju veidos trīs vai četras partijas, zināmu divdomīgu situāciju patiešām radīja.
Šķiet, mēs kārtējo reizi esam situācijā, kad problēmas rada neskaidrības par to, kā jēdziens vai apzīmējums tiek interpretēts.
Piemēram, vēstures zinātnē labais tonis prasa, ka, pirms sākt diskusiju par impēriju kā politisku un ekonomisku struktūru, sarunas dalībnieki paskaidro, ko viņi ar vārdu “impērija” saprot. Jo daži ar to apzīmē globālo kapitālismu, citi – klasisko variantu ar kolonijām, pastāv vēl arī citas interpretācijas.
Domāju, ka līdzīgi ir ar it kā pašsaprotamajiem apzīmējumiem “demokrātisks”, “valstiski domājošs” un pretējiem novērtējumiem. Piemēram, esmu diezgan pārliecināts, ka valdošā partija Polijā patiešām sevi neuzskata par antidemokrātisku, savukārt Viktors Orbans Ungārijā patiešām nevērtē sevi kā prokrievisku politiķi – galu galā viņš tikpat draudzīgi sadarbojas arī ar Ķīnu.
Ja mēs raugāmies uz Latviju, tad atkal – mums ir virkne ļaužu politiskajā un biznesa elitē, kuri neviltoti apvainojas par to, ka kāds viņus tur aizdomās par nepietiekamu patriotismu, par simpātijām pret Putina režīmu utt. Es pat varu diezgan viegli formulēt šo cilvēku domāšanas iekšējo loģiku, ko viņiem pašiem droši vien pareizāk šķiet saukt par pragmatismu, reālpolitiku un līdzīgi.
Mazām nācijām ir jādraudzējas ar visiem, tādas nevar atļauties iesaistīties “lielo puišu” strīdos, ir jāmēģina izsēdēt uz vairākiem krēsliem vienlaikus, turklāt šis vingrinājums tiek uztverts kā prasmīga, nevis izzobojama rīcība.
Objektīvi runājot, šis sēdēšanas uz vairākiem krēsliem vienlaikus modelis ir tik plaši izplatīts, ka lādēt pašmāju reālpolitiķus patiešām nav īsti korekti. Kipra, Grieķija, Bulgārija, Slovākija, galu galā Turcija un Austrija – šīs un vēl daudzas citas valstis ilgstoši ir šo modeli piekopušas.
Galu galā arī lielo Eiropas valstu mēģinājumi neredzēt autoritārā režīma noziegumus Ķīnā, lai varētu turpināt ar Ķīnu izdevīgu tirdzniecību, tā pati reālpolitika vien ir.
Problēma savukārt ir tā, ka Krievijas gadījumā tā neder, un to nedaudz paradoksālā kārtā pierāda iebrukums Ukrainā. Pēdējo mēnešu laikā neskaitāmas reizes ir aprunāta un pārrunāta tēma par to, kā Kremlis kļūdaini izvērtējis noskaņas Ukrainā. Tā ir taisnība, bet ir kāda būtiska nianse. Kremlis kļūdījās, jo orientējās uz reālpolitiķiem Ukrainā – visiem šiem oligarhiem Ahmentoviem, brāļiem Surkisiem, Pinčukiem u. c., tāpat uz pietiekami spēcīgu elites vispār diskursu līdz pat 24. februārim.
Mēs, protams, gribam dzīvot savā valstī, bet mēs arī gribam pelnīt, sadarbojoties ar Krieviju. Vai nu ražojot Krievijas teritorijā savus saldumus (bez gala patriotiskais eksprezidents Porošenko), vai pelnot naudu ar savu izklaides industrijas produktu izplatīšanu (pašreizējais prezidents), vai ar mazāku vērienu un mazākām summām, bet vienalga.
Pragmatiska attieksme, saprotiet. Un viss būtu labi, ja vien Kremlis nebūtu šo pragmatismu iztulkojis sev vēlamā gaismā – ka var iebrukt Ukrainā un panākt savu salīdzinoši viegli.
Rezumēju. Neieslīgstot diskusijās par t. s. reālpolitikas ētiskumu, jāsaprot, ka Krievija šo reālpolitiku nolasa kā pamudinājumu agresijai pret paša reālpolitiķa valsti. Tādēļ bez Saeimā savēlēto publiskas šķirošanas var iztikt, bet mūsu reālpolitiķiem jāsaprot, ka, tēlaini izsakoties, tirgoties, protams, var ar dažādiem ķēmiem, tomēr ne ar tādiem, kuri vēlas tevi ne tikai apčakarēt, bet arī iznīcināt.
