Kristians Ēdegors: Bīstami laiki Eiropā 3
Kristians Ēdegors, Norvēģijas vēstnieks Latvijā, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kāds būs prezidenta Putina galīgais un ilgtermiņa plāns attiecībā uz Ukrainu, par to droši nezina neviens. Bet mēs varam secināt, ka militārais spēks, ko izmanto kā līdzekli mērķa sasniegšanai, Eiropā ir atgriezies. Un Maskavā ir atgriezusies pagājušo gadsimtu domāšana, ka robežas var pārvietot un ka lielās valstis var lemt pār mazākiem kaimiņiem.
Ārpolitikas fons ir drūms. Eiropa ir ļoti nopietnā situācijā. Ir gandrīz neiespējami aptvert, bet Krievija ir uzbrukusi vairākām Ukrainas daļām, ne tikai Doņeckas un Luhanskas austrumu provincēm, kuras ir pakļautas uzbrukumam kopš 2014. gada. Vienas stundas ilgajā runā šīs nedēļas sākumā prezidents Putins izteica savus argumentus, kāpēc iebrukšana daļā Ukrainas bija likumīga. Loģika, kas nepiemīt nevienai Eiropas valstij. Stundu ilgā runā prezidents Putins pārrakstīja vēsturi, lai tā atbilstu viņa vēstījumam, un neņem vērā vienošanās un iepriekšējās Krievijas saistības attiecībā uz Ukrainas suverenitāti. Krievijas amatpersonas pat apgalvo, ka Ukrainai nav tiesību pastāvēt kā suverēnai valstij, turklāt Krievijas militārā spēka koncentrācija Ukrainā un ap to ir masīva. Bēdīgais rezultāts ir daudzie upuri, daudzi cilvēki cieš.
Signālus saņēmām jau labu laiku. Krievija 2008. un 2014. gadā izmantoja militāru spēku pret kaimiņiem. Kiberdrošības un izlūkošanas operācijas no Krievijas puses ir pastiprinājušās ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret citām Eiropas valstīm.
Varbūt mums par to nevajadzētu brīnīties. Ārpolitika atspoguļo Krievijas iekšējo attīstību, kas rada bažas. Vairāku gadu laikā demokrātija ir pagrimusi. Pamatbrīvības tiek atstumtas. Aktīvisti tiek tiesāti. Cilvēktiesību organizācijas tiek piespiedu kārtā likvidētas.
Mieru un drošību vislabāk var nodrošināt ar paredzamu starptautisko sadarbību, kuras pamatā ir starptautiskās tiesības un miermīlīga strīdu izšķiršana.
Sadarbība ar mūsu NATO sabiedrotajiem ir mūsu militārās drošības pamats. Drošības politikai jābūt stabilai, līdzsvarotai un skaidrai. Mums ir jāstiprina sistēmas, kas novērš spiedienu. Vai tā ir ANO, starptautiskā tiesiskā kārtība vai sadarbība ar sabiedrotajiem un partneriem.
Latvija un Norvēģija ir vienā laivā. Mūsu abu valstu robežas ar Krieviju ir aptuveni vienāda garuma. Norvēģija pret Krieviju saglabā gan atturību, gan pārliecību. Tā ir gara un pārbaudīta līnija Norvēģijas politikā pret Krieviju. Norvēģija ir NATO acis un ausis ziemeļos. Latvija uzrauga Baltijas reģionu. Ir skaidra saikne starp drošību Baltijas reģionā un Tālajos Ziemeļos. Mēs aizsargājam savas valstis, sadarbojoties ar mūsu sabiedrotajiem.
Mūsu ģeogrāfija nemainīsies, un mēs nevaram izvēlēties kaimiņus. Gan Norvēģija, gan Latvija robežojas ar valsti, kurai ir pasaulē lielākais kodolarsenāls un arī milzīgas militārās spējas.
Tāpēc NATO ir būtiska nozīme. Alianse mums ir devusi drošību 70 gadus. Ieskaitot tādus periodus kā šis, ko piedzīvojam pašlaik.
Pēc tam kad Krievija 2014. gadā okupēja Krimu, kolektīvā aizsardzība – viens par visiem, visi par vienu – atkal ir nonākusi NATO priekšplānā. Bet pasākumi vienmēr ir bijuši atbilde uz Krievijas rīcību.
Ukraina 1994. gadā savus kodolieročus iemainīja pret starptautisko tiesību garantijām par brīvību un drošību. Miers, kas mums Eiropā ir bijis pēdējos 30 gadus, balstīts uz noteikto robežu ievērošanu!
Mūsu atbalsts Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai integritātei ir beznosacījuma. Runa ir par principu, un arī par pirmās aizsardzības līniju mazajām un vidējām valstīm.
1975. gada Helsinku Nobeiguma aktā, kura rezultātā tika izveidota pašreizējā EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācija), puses vienojās par to savstarpējo attiecību principiem.
1994. gada līgumā (tā sauktais Budapeštas memorands) Krievija, Lielbritānija un ASV apņēmās respektēt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un esošās robežas. Mēs nožēlojam, ka Krievija ar agresīvajiem uzbrukumiem Ukrainai neņem vērā noslēgtos starptautiskos nolīgumus un saistības. Mēs nožēlojam, ka Krievija nostādīja savus kaimiņus tik sarežģītā situācijā un ka tā izrāda necieņu pret starptautiskajām tiesībām.
Mēs turpināsim atbalstīt Ukrainu. Mēs konsekventi paužam savu politisko atbalstu tādos starptautiskos forumos kā ANO un EDSO. Un mēs esam gatavi palielināt Norvēģijas humānās palīdzības pasākumus, ja situācija pasliktināsies.
Tagad drošības situācija ir vētraināka un neprognozējamāka. Kad pamatvērtības grūst citās valstīs, tās ietekmē arī mūs. Mums jābūt tam gataviem. Valdībai, kas iegūst savu leģitimitāti no apakšas, ir daudz grūtāk izturēt spiedienu nekā autoritārai valstij. Un tad mums jāuzdrošinās izturēt spiedienu, kā to esam darījuši daudzas reizes iepriekš. Droši sakņojoties mūsu vērtībās un interesēs. Tās ir Norvēģijas drošības politikas garās līnijas.
Mēs esam kopā ar Ukrainu!
